Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Izrādes Smilšu cilvēciņi recenzija. Plašās pasaules šaurie gaiteņi

Režisora Mihaila Gruzdova Dailes teātra Kamerzālē iestudētās izrādes Smilšu cilvēciņi varonēm vairāk par medikamentiem ir vajadzīga rehabilitējoša runāšanas kūre

Četras sievietes satiekas ārsta kabineta priekštelpā. Acīmredzot viņas šurp ir atvedis izmisums, jo neviena no viņām vairs necer savā emocionāliem pārdzīvojumiem nokaitētajā dzīvē kaut ko mainīt pašas spēkiem – ja arī viņas paņem kārtas numuru pie elektroniskā rindas organizatora, tomēr izbrīnā nesarauc uzacis, ka virs ārsta kabineta durvīm mirguļo neko neizsakošu zīmju kombinācijas.

 

Gandrīz nepieskaras

Kāda ir šī ārsta specialitāte? Kas kaiš pacientēm? Rūdītai tiesnesei (Vita Vārpiņa), kura specializējusies krimināllietās, pienācis laiks saunai un masāžai, bankas darbiniecei labākajos gados (Akvelīna Līvmane) un viņas meitai (Ieva Florence), visticamāk, nepieciešama psihiatra palīdzība, kas remdētu suicidālās tieksmes un atbrīvotu no sirreālām halucinācijām, un kādai studentei (Anete Krasovska), kuru nomoka atkarību problēmas, noderētu narkologa konsultācija. Visas gaida atveramies vienas un tās pašas durvis…

Tas nav vienīgais signāls, ka Dailes teātra Kamerzālē nevērojam režisora Mihaila Gruzdova gluži reālistiski tvertus mūsdienu bulgāru dramaturģes Janas Dobrevas lugas Smilšu cilvēciņi notikumus. Skatuve scenogrāfa Mārtiņa Vilkārša rokām ir askētiski iekārtota, visi rekvizīti atstumti pa perimetru, tādējādi radīts klaustrofobisks efekts. Anetes Krasovskas studente līdzi stieptajā caurspīdīgajā pudelē, visticamāk, par kompotu maskē skrūvi ar dzērveņu sulu, iemalko, bet nereibst, Ievas Florences atveidotā meita smēķē elektronisko cigareti, kodīgu dūmu vietā izpūšot tvaika mākoni…

Varones tikpat kā nesaskaras – viņas tikko dzird cita citu, nemaz nerunājot par vēlēšanos ieklausīties, viņas gandrīz arī nepieskaras cita citai. Izņemot epizodi, kurā studente tiesneses atklātības provocēšanai izmanto galēju līdzekli – jutekliskus glāstus, kam viņa neuzdrošinās ļauties, lai gan vientulības izkropļotai būtnei jau ir vienalga, vai tos izdara tikko iepazīta, kaitinoša jauniete vai grandiozs, veselīgs ērzelis, kāds esot ārsts aiz slēgtajām durvīm.

Rozā bumbuļus, kas izraibina studentes krekliņu un mokasīnus, vēl varētu vērtēt kā brīvdomīgas aušības zīmi, taču mātes un meitas kostīmi, bez šaubām, skatītāju uztveri orientē klaunādes stilistikā, kur kā no citas pasaules ieklīdusi vecējoša Kolumbīne čaukstošos volānos un meita indīgi violetā šifona kleitā ar kruzuļotu apkakli, ko veidojusi kostīmu māksliniece Valentīna Začiņajeva.

 

Vai durvis atvērsies?

Atšķirībā no Dailes teātra izrādes bulgāru autores melodramatisko lugu Brīvo aktieru sabiedrības teātrī 2017. gadā režisors Jurijs Kuļikovs iestudēja nepārprotami reālistiski – par četrām sievietēm, kuru problemātiskās attiecības ģimenē – vai tās būtu attiecības ar māti, mīļāko vai vecākiem – novedušas pie vāji maskēta emocionālā sabrukuma. Visai rupji tēstie sieviešu tēli gan ievērojami slāpēja vēstījuma emocionālo jaudu pretstatā Dailes teātra aktrišu piesātinātajam sniegumam, kas itin viegli var nobriedināt arī pa kādai asarai skatītāja acī.

Vitas Vārpiņas nevainojami elegantās tiesneses tēlā, kura lieliski apzinās ne tikai savas problēmas, bet arī to risinājumus, bet kurai trūkst drosmes izšķirīgai rīcībai, uztveramas dažas līdz šim nedzirdētas notis – ar apautām kājām viņa vēl ir starp mums, bet, sarkanās zamša laiviņas paķērusi rokās, viņa stiklainām acīm un mulsu smaidu atceras bērnu dienas. Tajās bijis visai maz priecīgu mirkļu, bet tie daži piedzīvotie vismaz nav bijuši pašas rūpīgi kultivētās un pārprastās taisnprātības un principialitātes samaitāti.

Tas līdzinās Rēzijas Kalniņas iecienītajam šķietami kautrajam publikas šarmēšanas paņēmienam, bet Vitas Vārpiņas profesionālajā arsenālā ir kas negaidīts un tāpēc atspirdzinošs. Vietumis gan ir jau ierastās sēcošās un strupās replikas, kas mazina tēla individualitāti. Lai arī kā, aktrises veidotā tiesnese ir vientulības iemiesojums – iekšējā emigrācijā viņa ir devusies vienatnē, arī pašas dibinātajā revolucionārajā komitejā viņa ir vienīgā biedre, un gadi – tie visi diemžēl arī ir tikai viņas vien.

Akvelīna Līvmane šoreiz iegrožojusi skatuvisko temperamentu, kas ar neatslābstošu interesi ļauj uzlūkot un minēt viņas ekscentrisko dāmu, kuras raibā āriene ir tikpat dekoratīva, cik viņas nebeidzamās čalas, kam maz sakara ar varones sarežģīto jūtu dzīvi un empātisko dabu.

Aktrises – galvenokārt Vitas Vārpiņas un Akvelīnas Līvmanes dialogos – visai azartiski raida viena otrai divdomīgas izteikas un satīriskas replikas, kas mudina viņas izkāpt no pašu akurāti būvētajiem krātiņiem vai drīzāk no izlaušanās istabas, kurai pazaudējušas atslēgu.

Galu galā nav tik būtiski tas, ko viņas jautā un atbild, cik tas, ka viņas sarunājas, ka ir spiestas uzlūkot kādu citu bez sevis. Viņām vairāk par medikamentiem ir vajadzīga rehabilitējoša runāšanas kūre, jo nekad jau nevar zināt, vai durvis, kuru atvēršanu gaidām, atvērsies un, ja atvērsies, kas aiz tām būs…

Brīvo aktieru sabiedrības teātra interpretācijā galvenā varone bija studente, kas, visticamāk, pati ir tā psiholoģe, kurai uzticēts izvadīt apmaldījušos pa dzīves šaurajiem koridoriem, lai gan pati nav pārliecināta par virzienu, kurā meklēt izeju. Tā arī varētu būt, jo tieši ar viņas muti autore veikli formulē XXI gadsimta cilvēka eksistenciālos izaicinājumus – aizdomīgumu, normālas dzīves imitāciju, individuālismu, atsvešināšanos un, visbeidzot, vilšanos laikmetā. Pretēji tam Dailes teātra izrādē Anetei Krasovskai ir vienkāršots uzdevums būt vienai no psihozes traumētajām pacientēm, šīs varones gadījumā tas izpaužas kā ārkārtēja uzmanības nenoturība. Arī Ieva Florence meitas lomā godprātīgi izlīdzas ar iepriekš jau aprobētiem izteiksmes paņēmieniem.

 

Trauslā eksistence

Izrādes noslēgums mudina domāt, ka dāmas nav bijušas ārsta uzgaidāmajā telpā, bet gan noliktas sēdēt pie mūžības vārtiem. Izrādes veidotāji acīmredzot neuzskata par iespējamu rast sirds mierinājumu dzīves realitātē. Protams, arī tā var būt izeja, bet trīskāršais fināls, kas noslēdzas ar studentes izkāpināti emocionālo monologu par dzīves jēgas meklējumiem, izrādei piešķir pārlieku asarainu intonāciju.

Mizanscēnas pavadošā Filipa Glāsa glāsmainā mūzika jau ir gana spēcīgs varoņu trauslās eksistences raksturotājs – it kā tālumā vērtos caur lietus lāsēm norasojušu logu, tā arī netiekot gudrām, vai ārā plaukst pavasaris vai šurpu brien jau rudens.

Bet kas tie par smilšu cilvēciņiem? Šoreiz nav runa par skandināvu pasaku tēlu, kurš naktīs apstaigā miegā slīgstošos, lai sargātu to sapņus maģiskiem putekļiem. Brīvo aktieru sabiedrības teātra versijā Marija lika mozaīku no maziem koka cilvēciņiem, no kuriem vienu izkustinot sabirst arī pārējos vienojošās vārās saites.

 

Smilšu cilvēciņi

Dailes teātra Kamerzālē 3.III plkst. 15, 9.III plkst. 13, 20.II

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja