Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains

Izrādes Vidzemnieki recenzija. Blaumanis virpuļu virpuļiem

Izrādē Vidzemnieki režisore Indra Roga turpina teatralitātes robežu izzināšanu, Rūdolfa Blaumaņa stāstus izmantojot kā vielu fantāzijas lidojumam

Lai arī Rūdolfa Blaumaņa festivāls Valmierā, šķiet, kļuvis par pagātnes faktu, viņa darbi Valmieras Drāmas teātra repertuārā ieņem stabilu vietu. Reiņa Suhanova lieliskajam Pazudušajam dēlam pievienojies apjomīgs teātra mākslinieciskās vadītājas Indras Rogas darbs – mazāk pazīstamos stāstos balstīta izrāde Vidzemnieki.

Doma par Blaumaņa mazāk pazīstamu stāstu pielāgošanu skatuvei ir apsveicama, un, ja neņem vērā pārspīlējumu ar apjomu (izrāde ilgst gandrīz četras stundas ar diviem starpbrīžiem), tā kopumā realizēta sekmīgi, aktieriem dota iespēja kārtīgi izspēlēties, vienlaikus tiek atsegtas arī trupas vājās vietas. Dramaturģe Justīne Kļava veikusi gluži vai tamborēšanas darbu, savijot kopā līdzīgus sižetus. Ja nu kādam Blaumaņa oriģinālus nelasījušam cilvēkam nākas par šo autoru izteikties, jāpiesargās, lai negadās kā tiem 90. gadu vidusskolēniem, kuri, Beza Lūrmena filmu Romeo + Džuljeta noskatījušies, kontroldarbā priecīgi sarakstīja, ka Šekspīra traģēdijas finālā Romeo nošaujas.

 

Spēlējam traģēdiju

Izveidojot savstarpēji nesaistītus trīs cēlienus, dramaturģe Justīne Kļava dod iespēju režisorei izmēģināt spēles teātra stihijas iedarbību uz dažādiem žanriem – traģēdiju, komēdiju un traģikomēdiju. Nav liels pārsteigums, ka vispārliecinošākais šādos apstākļos ir otrais cēliens, kas risināts pēc komēdijas noteikumiem, kurš gan neizslēdz arī dramatiskus momentus un pat vairāku varoņu nāvi. Tomēr no radošās laboratorijas viedokļa lielākais izaicinājums bijis pirmais un trešais cēliens, kurā režisore mēģinājusi komisko un traģisko līdzsvarot formā un saturā. Balansa problēma nav atrisināta, tādējādi veidojas pretruna starp formu un saturu.

Pirmā daļa Naids sakausēta pamatā no diviem Blaumaņa īsprozas darbiem – Spijēnos un Romeo un Jūlija, no pirmā smeļoties naida saknes, no otrā – atrisinājumu. Vairoties no reālpsiholoģiskiem naida un ciešanu izvirdumiem, režisore mēģinājusi maksimāli atsvešināt skatpunktu, lai skatītājs no malas novērtētu konflikta bezjēdzīgumu, tāpēc abiem konfliktējošajiem saimniekiem piešķīrusi tādu kā putnu (gaiļu?) plastiku un pat grimu, īpaši jau Mārtiņa Liepas Slaucējam, kuru Kārļa Freimaņa Silabriedis strīda brīdī nosauc par pāvu. Atšķirīgi veidoti saimnieču tēli – Elīnas Vānes ikdienas saliektā Anna vairāk ar reālpsiholoģiskiem paņēmieniem, Ievas Puķes Madāma – tēlainā nosacītībā, sacerot savas varones deformētajai plastikai īpašu partitūru (horeogrāfe Inga Raudinga), vienubrīd ļaujot sievietes garam pārvērsties putnā un pēc tam atgriežoties slimības sakropļotajā miesā. Savukārt krogus skatā realitāte deformēta ar uzvelkamai lellei līdzīgo lēkājošā krodzinieka tēlu Aigara Apiņa atveidojumā.

Pašlaik meistarības acīmredzami pietrūkst jauniešiem, cēliena enerģētiskā centra vēl nav. Elīnas Dambes Liene vēl puslīdz nospēlē savu pazemojuma pilno situāciju, bet Pauls Iklāvs savu Ernestu tēlo kā kaut ko vidēji statistisku, bez izveidota rakstura. Formas un satura savstarpējā nesaskaņotība brīžiem izsauc smieklus zālē, turklāt tādās izrādes vietās, kurās tiem pēc sižeta nebūtu jāatskan.

 

Precību drudzis

Pēc pirmā cēliena, kura centrā ir viena pāra liktenis, otrā daļa Prece nāk ar veselu cerēšanās viesuli. Te sastatīti nevienādo laulību motīvi, kā arī divi dažādi atrisinājumi situācijā, kad meita izliekas nabagāka, nekā ir patiesībā, lai brūtgāns neskrietu tik uz mantu. Rūtas Dišleres Zirnīšu Marijai tas beidzas labi, Ievas Puķes Ilzei – ar izniekotu mūžu. Šajā cēlienā redzam motīvus no citiem Blaumaņa darbiem. Elīnas Dambes Ievas iziešana pie Riharda Rudāka Lauska variē Salnu pavasarī, savukārt Ilzes Pukinskas niansēti nospēlētā, košā Lieldālderiete dabū to, kas Silmaču Antonijai iet secen, – par sevi krietni jaunāku vīru Riharda Jakovela Jāņa izskatā. Ļoti izkāpinātā groteskā risināts stāsta Īstā līgaviņa sižets ar Ulda Sniķera Ješku, kuram uzvilkts līdzīgs kažociņš kā Elīnas Vānes Kļaviņmātei, liekot minēt, vai un kādi dzīvnieku pasaules pārstāvji iedvesmojuši Annu Heinrihsoni šādiem kostīmiem, īpaši tāpēc, ka Aigara Apiņa atveidotajam tēvam šādu vilnas bārkšu nav. Savukārt Rūtas Dišleres Zirnīšu Marija izliekas par pavisam naivu radībiņu, bet Alises Danovskas Trīne ir pārspīlēta stipriniece, kas itin kā sūta sveicienu savai vārdamāsai – Marijas Bērziņas Trīnei Nacionālajā teātrī.

Šajā virpulī netrūkst asprātīgu atradumu, piemēram, ar plāksnītēm norādītās darbības vietas un laika maiņas. Ir žanram atbilstoši groteski pārspīlējumi gaumes robežās, taču Kārļa Arnolda Avota visnotaļ dīvainais, it kā no citas pasaules nākušais Kalpones – Suņa tēls savā risinājumā nav precīzs un neļauj īsti nolasīt, kāpēc režisorei tāds bijis vajadzīgs.

 

Negribu zaldātos

Jau stāsta Nauda zeķēs varonis Jānis, kuru iepazīstam izrādes otrajā daļā, piemin precības ar saimnieci kā iespēju izvairīties no zaldātiem. Trešajā daļā Zaldāti tā kļūst par centrālo tēmu, par pamatu izvēloties stāstu Bērtuļa pirksts, kas, godīgi sakot, man līdz šim bija pagājis garām un šķita īsts atklājums. Tomēr vairāki skatītāji komentāros teātra mājaslapā ierosina šo cēlienu svītrot. Kāpēc tā?

Robeža starp dramatisko un komisko, kā arī starp reālo un mistisko, ko iezīmē Kārļa Freimaņa Svešā tēls, trešajā daļā ir trausla un netiek konsekventi ieturēta. Stāstā par Bērtuļa izvairīšanos un Jēkaba neizvairīšanos no zaldātiem Kārlim Arnoldam Avotam neizdodas izveidot tādu tēlu, kura rīcība un motivācija būtu skaidra. Jā, viņš ir memļaks, bet visu cēlienu skatīties uz vienu gan tēla raksturā, gan aktiera izpildījumā neveiklu puisieti nav interesanti, lai cik enerģiski un precīzi pretī darbotos Rūta Dišlere Ievas lomā. Sasteigti realizēta arī otrā sižeta līnija, kuras pamatā ir Stāsts par cūku, kura runājuse. Tādējādi stāsts, kam patiesībā ir liela traģikomikas jauda, paliek pusceļā un nogrimst enerģiskos kroga un kāzu masu skatos.

Izrādes koptēla veidošanā gan vizuāli, gan audiāli mēģināts iet diezgan tālu prom no etnogrāfisma un priekšstatiem, kā uz skatuves rādāms Blaumanis. Annas Heinrihsones radītā balsinātu baļķu telpa ir reizē lauku vides zīme un neitrāls fons norisēm, kam nemitīgi mainās darbības vietas. Kostīmos valda samērā liela nosacītība, īpaši trešajā daļā, kurā puisis ar beretīti un briļļainā jaunkundze risina vairs ne lauku, bet drīzāk mazpilsētas ļaužu attiecības, kas brīžiem no reālisma pāriet nosacītībā (aina, kurā abi mīlētāji gandrīz vai cenšas viens otru nogalināt). Krāsu gammā balts, pelēks, melns jebkurš citas krāsas akcents, piemēram, sarkans lakats, šķiet kā uzkrītoša zīme. Arī Mārča Auziņa mūzika nav Blaumaņa laika stilizācija, bet gluži mūsdienīga skaņu vide. Nudien žēl, ka visas ieceres nav piepildījušās un izrāde, būdama enerģētiski uzlādēta, niansēs ir brīžiem neprecīza un nevienmērīga. Taču, spriežot pēc skatītāju atsaucības, vajadzīga.

 

Vidzemnieki

Valmieras Drāmas teātra Lielajā zālē 25., 26.IV, 30.V, 9., 21.VI plkst. 18.30

Top komentāri

Tāds kā
T
N. Akots: Elmāra Seņkova "piģermiģeris" acīmredzot būs izsitis kādu spundi tai mucai, kurā teātri līdz šim cītīgi uzglabāja Blaumaņa izcili latviskos "brūvējumus"... E. Tišheizerei gribas ticēt, ka tikai spēlējot iespēlēsies. Iespējams. I. Roga saka, mēs spēlējam, spēles teātris, galējībās saasināta rādīšanas māksla. Citu, neparastu izteiksmes līdzekļu lietojums. Nelaimīgais "piģermiģeris" atnesis brīvību,izsists caurums sienā. Vai tur saule arī iespīdēs vai vējš vien pūtīs. Bildes. Kā, piemēram, "Laimi pirtiņā" šādā paņēmienā nospēlēt? Varbūt, ka še domāts atainot kā vecos laikos teātri spēlēja. Kas to ir redzējis, tad dvaša viņā saulē.
nav trafareti, bet stipri garlaicīg
n
Domāju, ka savā ziņā laimīgi jūtas tie aktieri, kas šajā 4 mēnešu meistarklasē neiekļāvās. Neviens neatzīsies, katram gribas iztapt jaunai varai. Nesaku, ka tur nekā laba nav un nevar būt, tomēr visi pārspīlējumi uz pašmērķības robežas kļūst apnicīgi, tad vēl tās četras stundas. Ziedojums pa stundai katram mēnesim. Žēl, ka triki ir bet dvēsele ālavās, arī šķietami komiskajā. Ne velti skatītāji smej, kur nemaz neklātos. "Skroderdienas" dillēs, "Trīne" de lartos. Mūsu iesīkstējušie priekšstati vainīgi, par vari uzspiestās jaunās klišejas- prīmā!
Paulas Jēger-Freiman rēgs
P
Mīļie cilvēki, nu, kas tur virpuļot virpuļu virpuļiem un nezin kā iztaisīties? - Paņem veco labo Blaumani un tad paskaties tikai sev visapkārt - tipāži burtiski virsūm krīt: LTV šļupstošie ziņu boksterētāji; LV ministri - kas par karakteriem! - kultūras ministre ar mūžīgo smirdējumu zem nāsīm; ārlietu ministris - komentāri lieki; izglītības ministris ar pusaizmigušiem acu plakstiem un allaž negatīviem pareģojumiem un/vai paziņojumiem; aptaukojies ruksītis ekonomikas ministris - žiperīgās silmačantonijas tipa provinces teātra direktrises vīrs; visas tās sarkanmatainās Trīnes; tad tās pindacīšas un tomulīšas - kalnietes, vaideres, demakovas, tad svētulīgās Oļņietes, u.t.t. un tā joprojām...
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Romāna tulkojums dejā

Musketieri atklāj spēcīgākos ieročus pret meliem, nodevību un varaskāri

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja