Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +18 °C
Skaidrs
Piektdiena, 24. maijs
Marlēna, Ilvija, Ziedone

Kur pazuda saimnieks? Dailes teātra izrādes Kur pazuda valsts recenzija

Dailes teātra izrāde Kur pazuda valsts sagādā negaidītu paradoksu – laikā, kad nu varam bezgalīgi diskutēt par visu, pie atbildes varam arī nenonākt

Pirms dažiem gadiem rakstnieks Pauls Bankovskis izdeva grāmatu bērniem Kur pazuda saimnieks? Tajā izsekots Latvijas vēstures mezgla punktiem, cilvēku skatījumu nomainot ar dzīvnieku versiju par pieredzēto – tie ne sagatavoti, ne brīdināti attopas bez saimnieku apsolītajām rūpēm. Arī Kārlis Ulmanis – Vadonis, Sējējs, Saimnieks galu galā – traģiskajos laikmeta griežos nepalika savā vietā ne politiski kā nācijas vienotājs un tēvišķs aizbildnis, ne fiziski un nomira ieslodzījumā tālu prom savas zemes un savas pieradinātās tautas.

Dailes teātris ar dramaturga Matīsa Gricmaņa oriģināllugas Kur pazuda valsts iestudējumu režisora Toma Treiņa vadībā Mazajā zālē vēlreiz aicina pievērst uzmanību apstākļiem, kuros mēs palikām bez savas valsts un bez teikšanas pār savu dzīvi turpmākos piecdesmit gadus. Radošā grupa publicitātes materiālos norādījusi, ka veikusi smalku pētījumu. Acīmredzot ir atrastas meklētās un līdz šim trūkstošās atbildes, tāpēc izrādes nosaukumu apzināti nenoslēdz jautājuma zīme.

Trauksmainā kolāža

Kaut arī Matīss Gricmanis ir atzinis, ka viņa dokumentālo detektīvu iedvesmojušas trimdas mākslinieka Raimonda Staprāna lugas, konkrētāk Četras dienas jūnijā (1989) un Gūsteknis pilī (1998), tas ir visādā ziņā patstāvīgs darbs – par šo trauksmaino laiku un neērto pieredzi, kas tam velkas līdzi, vēsta kolāža no, domājams, autentiskas pasaules izjūtas, patiesu vēsturisku personāžu fiktīviem dialogiem, dokumentāliem foto, video, audio un rakstveida materiāliem, kā arī nelieliem minēto lugu fragmentiem, tādējādi spekulējot ar interpretāciju par interpretāciju, kas nereti veido mūsu spriedumus.

Matīsa Gricmaņa luga noteikti ir aizraujošāka par abiem Staprāna darbiem, jo tā ir daudz subjektīvāka, to virza nepiekāpīga vēlme izprast un pavada neslēpti sarkastisks, izaicinošs un autoritātes noliedzošs tonis. Savukārt Staprāna teksti ir daudz sausāki un vairāk saista ar savā laikā vēl plašāk neatklātās tēmas faktoloģisko materiālu un drosmīgo Ulmaņa portretējumu, viņam neglaimojot. Taču šī iemesla dēļ arī šķiet, ka Matīsa Gricmaņa luga ir iestudējama tikai šodien, jo tā ir centrēta uz demokrātiskā vidē auguša, jauna un visnotaļ kategoriski noskaņota latvieša emocionāli sakāpināto skatu uz lietām, kurš grib skaidras atbildes uz jautājumiem, kuru īstie adresāti vairs nav runājami.

Izskan vairākas iepriekš mazāk zināmas detaļas, kuras, ja arī tām nav droša faktiskā pamata, intriģē kā alternatīvās vēstures versijas, piemēram, Vilhelma Muntera nodevība, pretēji Ulmaņa priekšlikumam nenosūtot valdības ārkārtas pilnvaras uz ārzemēm. Taču kopumā lugas darbība rotē ap visiem jau zināmajiem 1939./1940. gada nelaimīgajiem notikumiem un to iespējamiem skaidrojumiem, kas, šķiet, ir izsmēluši mākslas potenciālu, bet bez šaubām ir lietderīgi kolektīvās atmiņas un apziņas kustināšanai. Vēl jo svarīgāk, ka izrāde top, reaģējot uz līdzīgu scenāriju atkārtošanos attiecībās starp Krieviju un Ukrainu, kurā arī vēl ne tik sen bija agresoram lojāla valdība, kas noslēdza ļaunu vēstošu Melnās jūras flotes bāzes līgumu.

Lai gan izrādei neizdodas pārvarēt lugas noteiktos saturiskos ietvarus, tomēr ar spilgtiem inscenējuma elementiem vēsture nepārprotami tiek atdzīvināta krāsās un mutuļo skatītāju acu priekšā. Šo laiku raksturojošā nodevība un dubultā realitāte simboliski atklājas režisora uzticamā radošā līdzgaitnieka Kristapa Kramiņa scenogrāfijā, kas ir veikli transformējama atbilstoši mizanscēnas prasībām. Izrādes ievadā uz parketa grīdas, kas tikpat labi liecina par ulmaņlaiku pamatīgumu, kā par šķietami novecojušiem sociāli politiskiem institūtiem, kā prezidentūra, arhīvs un skola ar svinīgo aktu zāli, jaunietis, kuram paradoksālā kārtā arī dots Kārļa Ulmaņa vārds, publikai vaļsirdīgi prezentē savas pārdomas par Otrā pasaules kara vēstures uztveres mutācijām un tās nospiedumiem tagadnes cilvēkos.

Toma Veličko mazais Kārlis stāv šodienai piederīgā proscēnijā, bet no pagātnes skatuves dziļumā to atdala bezpersonisku žalūziju rinda. Aiz tām redzami jauni, vecāki un pavisam seni videoieraksti no mūsu kopīgās vēstures. Tad, kad visas maskas būs kritušas, aiz žalūzijām atklāsies dehumanizēti paneļi viegli atpazīstamā koši sarkanā krāsā. Savukārt skatuves labo pusi organizē dokumentu skapji, kas viegli pārbīdāmi līdz ar jaunu faktu atklāšanu. No skapja dibensienas izkāpj Kārļa Ulmaņa varenais stāvs, kas, gaismu mākslinieces Māras Vaļikovas iecerēto spoži balto staru pavadīts, vispirms atklājas kā melns siluets. Vēlāk sapratīsim, ka tā ir ne tikai teleportācijas kapsula, bet arī aizslēgta vēlēšanu kabīne, no kuras var izņemt ārā tikai to, ko tur kāds iepriekš ir iemetis. Vai tas būtu autoritārais režīms, kam tauta nepretojās, okupācijas vara, kam pilnvaras ieroču draudu ēnā sarīkotajās Tautas Saeimas vēlēšanās formāli piešķīra vēlētāji, vai mazākais starp ļaunumiem, kas uzvar demokrātiskā sacensībā mūsdienās.

Aktieru aizrautība

Ar ambiciozu apņēmību atklāt nacionālās vēstures mīklas mazais Kārlis ierodas arhīvā. Saskaņā ar dramaturga ieceri viņš tur sastop Pētnieku, Diplomātu, Politiķi un Militāristu, kuri viņu atgriež pagātnē kā pārnestā, tā arī tiešā nozīmē, jo brīžam viņi pieņem savu vēsturisko dubultnieku identitāti. Viņu vidū attiecīgi ir prezidenta privātsekretārs Jānis Rudums, ārlietu ministrs Vilhelms Munters, sabiedrisko lietu ministrs Alfrēds Bērziņš un kara ministrs Jānis Balodis. Šķiet, pirmie iemieso kompetentus tipus jeb katrs savas jomas speciālistus, kas uzstājas kā otro analizētāji, aizstāvji un apsūdzētāji, taču tekstā viņu sadursmes nav gluži konsekventas, tāpēc iecerētais diskusijas efekts nerealizējas.

Režisors no šādas dubultas tēlu sistēmas ir atteicies, jo programmā lasāms, ka izrādē darbojas tikai reāli eksistējušas personas, tādējādi piedāvājot ar vēsturi satikties bez abstraktiem lieciniekiem. Tomēr aktieri nemeklē individualizētus paņēmienus šo personu atdzīvināšanai, arī viņu universāli lietišķais vizuālais tēls neiezīmē aizgājušā laikmeta tendences. Taču, lai arī šoreiz netiek prasīta varoņu rīcības mērķtiecība, aktieri strādā aizrautīgi, ar acīmredzamu interesi par tēmu ne tikai tādēļ, lai izklaidētu skatītāju, bet arī – lai liktu asināt prātu viņiem līdzi. Prieks, ka Andrim Bulim, kurš spēlē Munteru, izdodas aizvien mazāk ekspluatēt savu ārējo tēlu un vairāk pieskarties varoņa iekšējās darbības dinamikai. Simultānā darbība, kad Kaspara Dumbura propagandas lietu pārraugs Bērziņš apkārtējo strīda karstumā no termosa vēsā mierā malko dzērienu, veicina klātesamības izjūtu. Savukārt Juris Bartkevičs Ulmanim tuvā ģenerāļa Baloža raksturā tiecas iezīmēt cilvēciskas šķautnes, kurās mijas pakļaušanās ar neuzticību un draudzība ar konkurenci.

Kārļa Ulmaņa leģendām un tenkām cauraustais, glorificētais un peltais tēls dod daudz vielas visdažādākajiem tā atveidiem, bet nevarētu teikt, ka līdz šim kino un teātrī piedāvātās pieklājīgās, atturīgās un prognozējamās versijas būtu pietuvojušās viņa mīklainās personības būtībai. Imanta Strada fiziskie dotumi un skatuviskā pievilcība ir sevišķi piemērota – kostīmu mākslinieces Martas Treines sarūpētajā frakā, biedējoši bālganajā grimā un sirmo matu sasukā aktieris nepārprotami atklāj ārkārtīgi harismātisku personību, kam var noticēt uz vārda. Aktieris izvēlas taupīgus, asus žestus, noteiktu un sarunbiedru vienmēr vērtējošu skatienu. Taču šis varonis joprojām ir vairāk skulpturāls, ne cilvēcisks – stalts, cēls, bet no akmens vai varbūt bronzas veidots. Arī šādai tēla koncepcijai ir atrodams teorētisks pamats, bet diezin vai tā ir piemērota konkrētajam skatuves variantam, kas pretendē spēlēt ar atklātām kārtīm.

Liktenīgā stunda

Izrādes veidotāji nav pilnībā apgājuši Ulmaņa privātās dzīves kutelīgos aspektus. Tās gaitā arvien vairāk piešķirot vārdu Rudumam un izspēlējot mizanscēnu, kurā privātsekretārs iejūtīgi masē sava prezidenta saspringušos plecus, autori kautrīgi mēģina kaut ko pavēstīt par viņa sevišķo nozīmi Ulmaņa dzīvē, kas pārsniedz dienesta intereses. Izrāde izskan ar šķietami zīmīgo Ruduma vēstuli Ulmanim, kuru viņš tā arī nesaņēma. Tā ir cieņpilna, draudzīga un pateicības pilna par kopā pavadītajiem gadiem, bet – ne vairāk. Nav apšaubāma Mārtiņa Upenieka kompetence maigas dabas varoņu atklāsmē, tāpēc aktierim jānovēl kāda skarbāka loma, kas ļautu pārbaudīt profesionālo iespēju dažādās šķautnes.

Toms Veličko ir laikmetīgs aktieris, kam nepiestāv liriskie mīlētāji un sentimentālas dzejas deklamēšana svētku koncertos. Tāpēc viņa varoņu asaras uz skatuves ir jo vērtīgākas – nesagatavotu aizkustina mazā Kārļa aizžņaugtā balsī paustais uzstājīgais prasījums Ulmanim nožēlot (ne-)izdarīto, uz ko pēdējais spēj atbildēt tik vien kā ar mēmu apjukumu. Nav gan iespējams noticēt jaunieša pēkšņajai interesei par padziļinātām vēstures studijām, jo trūkst pamatīgākas motivācijas, kāpēc lai viņš ļautos nepārvaramai vilkmei doties uz putekļainu arhīvu lāpīt savus zināšanu robus, nevis iedzertu aliņu, draugu lokā skatoties futbolu.

Taču atbildi uz droši vien galveno jautājumu, kāpēc Ulmanis paļāvās, ka ne tikai militāra nepretošanās, bet pat pazemojoša iztapšana Staļina rokaspuišu pavēlēm jelkādā veidā varētu mīkstināt viņa plānus attiecībā uz Latviju, ne luga, ne izrāde nesniedz. Protams, Staprāna lugās uz notikumiem mēs skatāmies ar šodienas zināšanām, bet Matīss Gricmanis Ulmani tieši konfrontē ar cilvēku, kas zina vēstures turpmāko gaitu. Ja reiz viņš bija informēts par Hitlera agresīvo politiku, kāpēc vēl vairāk bažu viņam nebija saistībā ar Staļina īstenoto Lielo teroru, kam par upuri krita arī latvieši? Kas bija viņa cerību pamatā? Varbūt viņš tomēr baidījās no personiskas fiziskas izrēķināšanās un emigrāciju uztvēra kā pieticīgu atalgojumu par tautai uzcītīgi kalpotajiem gadiem? Izrāde sagādā negaidītu paradoksu – laikā, kad nu varam bezgalīgi diskutēt par visu, pie atbildes varam arī nenonākt. Un vai par vienīgo pareizo rīcību mēs spētu izšķirties, kad sitīs liktenīgā stunda? Ņemot vērā, ka diezin vai vispār kādreiz noskaidrojamā patiesība turpina gaidīt savus atklājējus, izrādes nosaukumā gribētos vēl atstāt jautājuma zīmi vai vismaz noslēgt to ar daudzpunkti.

Kur pazuda valsts
Dailes teātra Mazajā zālē 26.I, 3.II plkst. 19, 11.II plkst. 18, 12.II plkst. 15, 28.II plkst. 19
Biļetes pārdotas

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja