Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Māra Upzara izstādes recenzija. Noticēt klusumam

Māra Upzara izstāde piedāvā profesionāli nostrādātu glezniecību, kurai, par laimi, ir arī emocionāls saturs

Iepazīstoties ar galerijā Māksla XO skatāmās izstādes Maiguma atradnes publicitātes materiāliem, uzzinām, ka tās autors Māris Upzars izstādēs piedalās samērā regulāri un pieder pie tās paaudzes, kas ienāca mākslas dzīvē līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu. 90. gadu kultūrai raksturīgā interese par padomju periodā aizliegtajiem mākslas virzieniem, centieni tos apgūt un atdarināt Māra Upzara darbos jaušami arī patlaban – gandrīz 30 gadu pēc politisko un kultūrpolitisko režīmu maiņas. Šis apstāklis apgrūtina skatījumu uz mākslinieka radīto, jo viņa daiļrade balansē kaut kur starp iestrēgšanu vienā mākslas periodā un uzticību rokraksta izkopšanai, cenšoties attīstīt universālu, nevis modīgi laikmetīgu izteiksmes valodu.

 

Spēja ieintriģēt

Pirmajā brīdī Māra Upzara darbi nekādu sevišķu estētisku pārdzīvojumu neraisa. Mākslinieka izmantotā bezpriekšmetisko formu valoda šķiet redzēta nebeidzami līdzīgās versijās un variācijās. Lielākā daļa Māra Upzara liriskajam abstrakcionismam radniecīgo mākslas piemēru vedina secināt, ka no pašizzinošas, protestējošas un savas robežas pārkāpjošas mākslas formas abstrakcionisms ir kļuvis par formālu paņēmienu un pieradinātu glezniecības izteiksmes līdzekli, kurā tagad grūti atrast ko oriģinālu un nebijušu.

Abstraktā glezniecība šķiet pārtapusi par pasīvu, reakcionāru mākslu, ko viegli iedomāties daiļojam kādas pārtikušu intelektuāļu vīna studijas sienas; to varētu pielīdzināt noskaņu dizaina priekšmetam, kura uzdevums ir uzvedināt skatītāju uz vispārīgām pārdomām, pacelt pāri ikdienišķajam un ierastajam. Arī Māra Upzara darbi pirmajā apskates brīdī šķiet tikpat dekoratīvi. Tiem traucē stilistiskas atsauces uz Marka Rotko daiļradi un gūzma citu mākslas vēstures déjà vu. Taču arī dominējošajā laikmetīgā abstrakcionisma vienveidībā gadās izcili izņēmumi, kas aizkustina, sajūsmina vai kā citādi apliecina savu nozīmību ārpus jaunu vēstošas oriģinalitātes kritērijiem.

Pārkāpjot pirmo iespaidu slieksnim, jāsecina, ka Māra Upzara glezniecība pamazām spēj ieintriģēt. To negribas dēvēt par satriecošu, nebijušu vai grandiozu, un, pat ja viņa glezniecība tāda patiesi būtu, tai nepiestāvētu šāda mēroga epiteti – izstādē Maiguma atradnes ir profesionāli nostrādāta un kvalitatīva glezniecība, kurai, par laimi, ir arī emocionāls saturs. Atšķirībā no daudziem vizuāli līdzīgiem darbiem Māra Upzara kompozīcijām piemīt atbruņojošs spēks, tās iedarbojas uz skatītāju ar savu vienkāršību, nepretenciozitāti, kas atbilst arī pašu kompozīciju askētiskajai uzbūvei un liecina par formas un satura saskaņotību. Lai gan darbu nosaukumos un anotācijā ik pa brīdim iezogas pārspīlēta izteiksme, priecē, ka kopumā mākslinieks necenšas gleznotos impulsus apaudzēt ar sadomātām nozīmēm vai piešķirt tām nepiemītošas koncepcijas.

 

Noticēšanas akts

Šķiet, mākslinieks ir godīgs pret potenciālo skatītāju, un tas rada dabisku paļāvību arī skatītājā, liekot redzētajam uzticēties, nevis šaubīties, vai viņš gadījumā netiek muļķots tikai tāpēc, ka autors pats īsti nav zinājis, ko vēlējies pateikt. Iespējams, šie netiešie nosacījumi Maiguma atradnēm ļauj iedarboties uz skatītāja intuitīvo lasītprasmi, un darbi liekas emocionāli iedarbīgāki nekā dekoratīvi priekšmeti, kuru komunikācija ir pavisam mēma. Notiek kāds grūti formulējams noticēšanas akts, kas, līdzīgi kā ar punctum jēdzienu apzīmētais efekts Rolāna Barta vispārzināmajā fotogrāfijas teorijā, mākslas darbam vai nu piemīt, vai nepiemīt nemaz.

Māra Upzara centieni gleznieciski fiksēt kluso, maigo un nesteidzīgo pārvērš krāsu laukumus par patvēruma zonu, kurā ļauties introversijai. Klusināti pelēkzilais kolorīts izmantots kā piezemētu dvēseles stāvokļu alegorija, un to laukumu attiecības pārvēršas asociatīvos sižetos bez konkrētas darbības. Vienlaikus Māra Upzara glezniecība nav sastingusi vai atsvešināti auksta – vizuāli to papildina gan nedaudzie spilgtāku toņu akcenti, gan nelīdzeni aptuvenās formu aprises, kas atdzīvina gleznojumu noskaņu un ļauj izvairīties no sterilas nogludinātības, kurā bieži vien pazūd līdzīgas mentalitātes glezniecība. Vēl kāds Māra Upzara gleznām raksturīgs elements ir smalkas vizuālās detaļas, kuras iespējams pamanīt tikai no neliela attāluma – interesanti, ka šāds princips ir raksturīgs lielai daļai arī citu autoru klusuma apoloģētikas darbiem, it kā uzsverot miera, iedziļināšanās un sapratnes savstarpējo saistību.

Nav grūti noticēt tam, ka Māris Upzars savu glezniecību veido kā meditatīvus domu telpu namiņus un gleznošanas process ir šo sajūtu un ilgu materializācijas mēģinājums. Sarežģītāk ir saredzēt šādas mākslas turpmākās eksistences iespējas, jo tās izmantotā valoda pārlieku saistās ar novecojušām mākslas vērtībām. Kāda radiobalss varētu iebilst, ka "mode mainās, bet klasika paliek" – ļoti iespējams, taču Māra Upzara glezniecībai pagaidām pietrūkst tā psihedēliski metafiziskā jaudīguma, kas par viņa iemīļotajiem mentālajiem motīviem spētu vēstīt pārlaicīgi iespaidīgos vizuālajos tēlos. Ja vien vispār vēl ir iespējams pretoties laikmetam, kurā pašsaprotami uzvar skaļākais un provokatīvākais.

 

Māris Upzars

Izstāde Maiguma atradnes

Galerijā Māksla XO līdz 6.II

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas

Mūzika

Vairāk Mūzika

Māksla

Vairāk Māksla

Teātris

Vairāk Teātris

Literatūra

Vairāk Literatūra

Kino/TV

Vairāk Kino/TV

Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri

Intervijas

Vairāk Intervijas

Recenzijas

Vairāk Recenzijas

Grāmatas

Vairāk Grāmatas

Konkursi

Vairāk Konkursi

Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi

KD Afiša

Vairāk KD Afiša

Deja

Vairāk Deja