Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Nacionālā ārprāta anatomija. Andrusa Kivirehka grāmatas Kocenieki un tāsenieces recenzija

Andrusa Kivirehka modernā pasaka Kocenieki un tāsenieces ir satīrisks un parodējošs teksts, kurā autors nesaudzīgi ironizē par mūsdienu sabiedrību

Ar igauņu rakstnieku Andrusu Kivirehku latviešu lasītājs vairs nav jāiepazīstina: iemīļotas ir gan viņa pieaugušajiem domātās grāmatas (jaunākā Zilais, ragainais dzīvnieks latviski izdota vien pirms dažiem mēnešiem), gan bērniem paredzētie darbi. Taču, tiklīdz mums šķiet, ka esam atraduši Andrusa Kivirehka rakstības veiksmes formulu, izcilais kaimiņu fantasts atkal pamanās pārsteigt. Viņa jaunākā grāmata Kocenieki un tāsenieces nelielā apjoma un bagātīgo ilustrāciju dēļ šķiet piederīga bērnu literatūrai, taču pagaidiet vien, kad sāksiet lasīt... 

Koka patrioti

Vispirms ir jāuzteic fakts, ka pirms teksta latviešu izdevumā ir ievietots paskaidrojošs tulkotāja Guntara Godiņa komentārs, kas dod ieskatu darba tapšanas gaitā. Kocenieki un tāsenieces ir moderns stāstījums, attāli balstīts igauņu pasakā ar tādu pašu nosaukumu, līdzīgi sižeti ir sastopami arī latviešu folklorā. Proti, skops saimnieks, kas par varītēm grib saraust vairāk mantas un rūgti apraud faktu, ka kalpi un kalpones ir jābaro, noslēdz līgumu ar pašu nelabo: pretī piesolot, protams, dvēseli, iegūst savā īpašumā ideālu kalpu pāri, kuriem nav nepieciešama ne atpūta, ne uzturs. Nevainojamais kalpu pāris igauņu pasakā tiek radīts no malkas pagales un pirtsslotas. Kā jau sagaidāms, lētā darbaspēka sagādātā idille turpinās vien tik ilgi, cik ilgs ir līguma darbības termiņš, un, kad pienāk norēķina brīdis, viss skopā saimnieka saraustais pārvēršas sausās lapās, bet pats tiek aizrauts tur, kur nu parasti pasaku ļaundarus aizrauj. 

Tiktāl mums vēsta folklora – taču ko ar to iesāk Andruss Kivirehks? Rakstnieks bez bijīgas pietātes pret tautas svētumu pārspēlē pasakas sižetu uz XX gadsimta beigu Igauniju – dziesmotās revolūcijas laiku. Vēstītājs – jauns, ideālu pilns igauņu nacionālists – nenoguris pūlas tautas atmodas labā, uzticīgi kalpodams savam priekšniekam, ne mazāk dedzīgam patriotam – ja nu par patriotisma izpausmi uzskatām visaktīvāko rosību un visskaļāko tēvzemes dziesmu dziedāšanu. Kad tiek organizēts Baltijas ceļš, abi aktīvisti dara visu iespējamo, lai tautas manifestācija izdotos patiesi iespaidīga, tomēr pēdējā brīdī atklājas liktenīga kļūme dalībnieku uzskaitē un pagarā ceļa posmā pietrūkst ļaužu. 

Atbilstoši pasakai trūkstošās trīsdesmit dvēseles tiek sarūpētas ar velnišķas iejaukšanās palīdzību, un no malkas pagaļu kaudzes Tautas frontes štāba pirtī – telpā, kas ir simboliski un arhetipiski saistīta ar maģiju, pārtapšanu un noslēpumiem, – cits pēc cita uzrodas trīsdesmit nevainojami, linmataini igauņu jaunekļi un jaunavas gluži kā no kāda propagandas plakāta, apveltīti ar nenogurdināmu spēju piedalīties visās iespējamās tautas akcijās un talantu nemitīgi skandēt vienīgo tiem sākotnēji zināmo vārdu "brīvība". Tikai jaunais censonis zina, ka šiem koka ļautiņiem trūkst dvēseles, ka tie nav īsti igauņi. 

Kad kārotā neatkarība izcīnīta un koka un tāss ļaudis, dodamies savā dzīvē, saplūduši ar pārējo tautas masu, viņš apjauš, ka viņa sūtība ir atrast un iznīdēt šos velnišķas izcelsmes radījumus, kas apdraud pārējās tautas vienotību un iefiltrē tajā bīstamu, monstrozu bezdvēseliskumu. Bet kā miljona tautiešu vidū atrast trīsdesmit radības, kas ārēji ne ar ko neatšķiras no pārējām? 

Savējais un svešais

Andrusa Kivirehka stāstījums, kas sākotnēji rada iespaidu par patiesu pasakas transformāciju mūsdienu apstākļos, ļoti ātri sāk rādīt "ragus un astes" kā izteikti satīrisks un parodējošs teksts, kurā visai nesaudzīgi ironizēts par mūsdienu sabiedrību. Labā un ļaunā nošķīrums, kas pasakā ir tik skaidrs, rakstnieka tekstā apmet kūleni un tad vēl vienu, līdz kļūst pilnīgi nesaprotami, kurā pusē ir taisnība un vai tāda vispār ir, līdz aptveram, ka, līdzīgi kā Zilā, ragainā dzīvnieka gadījumā, lasām meistarīgi atveidotu vēstījumu par varoņa sajukšanu prātā – bet ne tikai par to. 

No pasakai tipiskā simboliskā vēstījuma par to, cik bīstami ir censties kaut ko iemantot, nepieliekot pūles un apejot dievišķi iedibināto lietu kārtību, vēstījums izvēršas citā pasakā – par to, kāds rezultāts var būt nerimtīgai, pārcentīgai tieksmei nošķirt savējo no svešā. Neapsmejot un nenoliedzot nacionālās atmodas ideālus, Andruss Kivirehks tomēr atļaujas diezgan skaidri rosināt diskusiju par ētiskiem jautājumiem, kuriem konkrētā vēsturiskā situācija kalpo tikai kā spilgta un vairākumam lasītāju viegli atpazīstama ilustrācija (jāpiebilst – Latvijā tiklab kā Igaunijā). 

Vai vērts ir panākt savu mērķi jebkuriem līdzekļiem, par to samaksājot ar dvēseli? Kāda cena ir aiz cēliem saukļiem apslēptam naidam un skaudībai (vēstītājs uzkrītoši atkārto, ka koka cilvēkus pārējo vidū ir iespējams atpazīt pēc veiksmīguma, kas izriet no fakta, ka tiem nav jāremdē dabiskās prasības pēc uztura un atpūtas, tāpēc mūsu ideālists aktīvi vajā tieši tos, kuri ir guvuši panākumus kādā jomā)? Vai svēti ideāli ir neaizskarami pat tad, ja tos apdzied bezdvēseliski koka ļaudis, klabinot vienveidīgas frāzes? Un – pats galvenais – kam un vai vispār kādam ir tiesības iedalīt apkārtējos cilvēkus kategorijās "īsts" un "neīsts", "svešais" un "savējais"? Cik esam tiesīgi "skraidīt cilvēkiem pakaļ ar kabatas urbīti" (kā to līdz asarām smieklīgās un vienlaikus šaušalīgās epizodēs pavisam burtiski dara stāsta galvenais varonis), lai pārbaudītu, vai no mūsu radītās brūces otra cilvēka miesā un dvēselē līs asinis vai birs zāģskaidas? Kurā brīdī cēla ideja kļūst par uzmācīgu ideju, bet ideāls – par māniju?

Uzdodot šos jautājumus, Kocenieki un tāsenieces atklājas kā mānīgi vienkāršs stāstījums ar daudziem iespējamiem lasījumiem. No viena aspekta tā ir sirreāla fantasmagorija, ko pastiprina krāšņās, gotiskās melnbaltās ilustrācijas, no otra – psihiatriska anamnēze, no trešā – vēstījums par Citu/Svešo, ko var, protams, noreducēt tikai uz "pareizā" attieksmi pret "nepareizo" (citu rasi, tautību, orientāciju vai pārliecību) savā vidū, bet patiesībā iespējamais konteksts ir vēl daudz plašāks. Ar spoža, absurda humora un neomulīgu analoģiju palīdzību modernā pasaka visbeidzot liek pajautāt sev pašam: vai es esmu tas ar zāģskaidām dvēseles vietā vai tas ar kabatas urbīti? Un kurš variants galu galā ir labāks?

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja