Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Niklāva Strunkes izstādes recenzija. Itāliskais latviešu modernists

Uz Kapri, Venēciju, Romu! Niklāva Strunkes izstādes lielākā un iepriekš neredzētā eksponātu daļa ir ātras piezīmes par Itālijas dabu un sadzīvi, pārsvarā nelieli darbi, kuri paver durvis uz radošo virtuvi

Gleznotājs, grafiķis, scenogrāfs un grāmatu ilustrators Niklāvs Strunke (1894–1966) pieder pie latviešu klasisko modernistu plejādes, saistītas ar Rīgas mākslinieku grupu. Oriģinālais viņa mantojumā ir arhitektoniski būvētais, strukturāli skaidrais, lakoniskais, dažbrīd teju abstraktais stils un vietējā ainā unikālie, itāliskie iedvesmas avoti. Vairākums jauno mākslinieku pēc Latvijas Republikas starptautiskās atzīšanas ar Kultūras fonda stipendijām 20. gadu sākumā apmeklēja Parīzi, pa ceļam piestājot Berlīnē, kur pēc iepazīšanās ar rakstnieku un galeristu Rudžēro Vazāri pabija arī Strunke. Taču Parīzes vietā viņš turpināja ceļu uz Itāliju.

 

Tradīcijas ir ienaidnieks

Strunke vienīgais no latviešu māksliniekiem tur pavadīja (ar pārtraukumiem) vairākus gadus (1923–1927), studēja agrās renesanses mākslu, sadraudzējās ar vietējiem māksliniekiem un kultūras ļaudīm, sarīkoja personālizstādi, kā arī publicējās turienes periodikā. Koncentrētu anotāciju un notikumu hroniku par Strunkes kontaktiem ar "otrā viļņa" futūristiem un dienvidu zemē paveikto piedāvā Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LN MM) skatāmās izstādes kuratore Aija Brasliņa, kura padziļināti pētījusi latviešu modernistu starptautiskos sakarus un vairākas zinātniskas publikācijas veltījusi tieši Strunkes mākslai.

Izstādei ir precīzi nospraustas robežas – 20. gadu Itālijas impulsi –, ekspozīcija neskar Strunkes vēlīno atgriešanos Itālijā jau pēc Otrā pasaules kara. Atvēlētās telpas šādai koncepcijai ir visai piemērotas (LNMM 4. stāva izstāžu zāle) – lai veidotu aptverošu retrospekciju, pamaza varētu izrādīties pat lielā izstāžu zāle.

Polijas pilsētiņā Gostiņinā dzimušais Strunke bērnību bija pavadījis Valmierā, kur pirmos impulsus mākslā guva no simboliskā reālista Teodora Ūdera. Piecpadsmit gadu vecumā pārcēlies uz Pēterburgu, viņš mācījās dažādās turienes mākslas skolās un studijās, gūstot plašu iespaidu klāstu no simbolisma un krievu tautas mākslas inspirētām stilizācijām līdz kubisma un futūrisma idejām. 1917. gadā sacerētos uzsaukumos Strunke salīdzināja mākslas akadēmijas ar apbedīšanas birojiem un apgalvoja, ka mākslai "tradīcijas ir lielākais un briesmīgākais ienaidnieks", radikālismā pārspējot citus Rīgas grupas kolēģus, kuri aicināja tradīcijas drīzāk radoši izmantot.

Agrīno kubistiski skaldņaino, dinamisko manieri vēl pirms Itālijas perioda nomainīja plakanu, siluetveidīgu laukumu saspēles, sasniedzot abstrakcijas līmeņa maksimumu Berlīnes inspirētajā darbā Pie galda (1923).

 

Kanonisku gleznu izlase

Taču Strunkes pieeja ar Itāliju saistītajos darbos radikāli nemainās, vismaz ne sākumā; par abstraktiem tie gan nav jādēvē, jo ainavas, klusās dabas un portreta specifika ir skaidri nolasāma. Liela daļa kanoniski pazīstamo gleznu sakopotas pie lielākās zāles gala sienas – sintētiskā kubisma garā ieturētā Klusā daba ar kafijas dzirnaviņām (ap 1923), Sorento (ap 1924), Cilvēks, kas ieiet istabā (1927) un Ivo Pannadži portrets (1924).

Kuratore raksturojusi Latvijas Kultūras kanonā iekļauto gleznu Cilvēks, kas ieiet istabā kā darbu, kas saistīts ar teātra pasauli un "atbalso futūristu iecienītus sižetus un pārvietošanos aprakstošus mākslas darbu nosaukumus" (kulturaskanons.lv). Visai sirreālistisku noslēpumainību tam piešķir galda virsmas dažādie līmeņi, pāršķeltais trauks un savādā durvju aila līdzās atvērumam sienā. Sorento, kā arī Kapri (1924) var attāli atgādināt metafiziskās glezniecības meistara Džordžo de Kiriko pilsētu skatus ar tumšajām galerijām, tomēr izpaliekot dramatiskajiem gaismēnu kontrastiem un skulpturālajiem tēliem.

Modernisma fāzes noslēgumu savukārt pārstāv labi zināmais pašportrets Florencietis ziemā (1929), kurā ģeometrizācijas atskaņas samanāmas fona jumtu trijstūros, bet tēla modelējumā nepārprotama ir "atgriešanās pie kārtības" – jaunas reālisma versijas, kas absorbējusi modernisma pieredzi.

 

Skices un azartiski foto

Tomēr izstādes novatoriskais pienesums nebūs hrestomātiskās gleznas, lai gan tā ir laba iespēja klātienē ieraudzīt reālos izmērus, ko ne vienmēr var nojaust no reprodukcijām. Lielākā un iepriekš noteikti neredzētā eksponātu daļa ir ātras skičveida vai studijveida piezīmes par Itālijas dabu un sadzīvi, pārsvarā nelieli monohromi un polihromi darbiņi, kas paver durvis uz radošo virtuvi.

Kapri, Venēcijas, Romas un citu pilsētu skati un krodziņu iekšskati, arhitektūra, augu valsts un nedaudz figūru, arī pa kādam dzīvnieciņam, fiksēti, dažādās kombinācijās lietojot zīmuļa, ogles, sēpijas, guašas un akvareļa tehnikas. Daudz ir gludu, monolītu plakņu, kāpņu, arku, kolonnu un citu klasiskās arhitektūras detaļu, palmu un kaktusu, kam raksturīgo dienvidniecisko noskaņu piešķir saule un zilās debesis. Neparastāks modernisma paraugs ir Klusā daba (1924), kurā uz arhitektoniska fona kārtotas siluetveidīgas pudeles, bet objektu savstarpējās attiecības nav telpiski saprotamas, tuvojoties nosacītu laukumu aranžējumiem.

Skatāmas arī grāmatu ilustrācijas, to vidū Kapri veidotās Melnās pasakas, kas izpelnījās zelta medaļu starptautiskā izstādē Parīzē (1925), saliedējot košu eksotiku Art Deco garā ar miniatūrglezniecības tradīcijām. Eksponēti arī Strunkes veidotie ekslibri un grāmatu dizains, veikli šarži un scenogrāfijas meti. Tas viss dod nojausmu par viņa daudzpusību; iespējams, pēc mākslas veidu īpatsvara Strunke būtu drīzāk grafiķis nekā gleznotājs, bet tam nešaubīgi bija sakars ar peļņas iespējām grafikas jomā, kurām māksliniekam nācās pastāvīgi pievērsties.

Izstādei kultūrvēsturisku piesitienu dod plašā fotogrāfiju kolekcija, kurā Strunke redzams gan savā darbnīcā, gan dažādās Itālijas vietās, reizēm ar pazīstamiem senatnes pieminekļiem fonā. Tie ir gan fotoportreti, gan grupu bildes, kurās māksliniekam kompāniju veido Itālijā pabijušie latvieši (Linards Laicens, Ģederts Eliass, Jūlijs Lācis, Arvīds Spertāls u. c.) un iepazītie itāļu kolēģi (Ivo Pannadži, Aldo Bandinelli u. c.).

Kā brīnišķīgu ilustrāciju izstādes varoņa leģendāri aizrautīgajai, azartiskajai dabai gribētos izcelt foto Olga un Niklāvs Strunkes uz terases Kapri (1924), kurā mākslinieks atšķirībā no mierīgi pozējošās kundzes karājas gaisā, pieķēries mūrim, it kā grasītos enerģiski pārvarēt šo šķērsli. Izstādes dokumentālais aspekts ietver arī atklātnes un vēstules, piemēram, rakstniekam Antonam Austriņam (1924) sūtītos sveicienus ar zināmiem pārmetumiem par nerakstīšanu un zīmējumu, kurā viņš "iesēdināts" kāda Romas krodziņa interjerā.

Izstāde uzskatāmi un izglītojoši iepazīstina ar latviešu modernisma mākslas "itālisko" virzienu, kurā satiekas kubisma un futūrisma ģeometrizācijas izskaņa, metafiziskās glezniecības attīrītā telpa un agrās renesanses košo krāsu un viendabīgo plakņu salikumi. Labāk pazīstams noteikti kļūs arī šī virziena īstenotājs, kurš saskaņā ar leģendu esot pirmais Rīgā ieviesis sveicienu "čau".

Izstāde

Ciao! Niklāvs Strunke Itālijā. 20. gadsimta 20. gadi

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva izstāžu zālē līdz 9.IX

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja