Laika ziņas
Šodien
Sniegs

Okulārās dejas un migrēnas. Izstādes Nervozā gara faktūra recenzija

Izstāde Nervozā gara faktūra Laikmetīgās mākslas centrā Kim? piedāvā skatītājiem neierastu skatījumu uz to, ko varētu dēvēt par laikmeta garu.

Zanes Onckules kūrētā grupas izstāde Nervozā gara faktūra cenšas ieskicēt šo garu kā ierastajai maņu un uztveres loģikai grūti tveramu fenomenu un uzsver tā nianses, fragmentus, nevis cenšas radīt vispārinājumus no raksturīgākajām iezīmēm. Parādās arī vārdu saspēle ar garu kā mistisku radību un garu kā garīgu noskaņojumu, un izstāde asprātīgi apspēlē abas nozīmes. Šis intelektuāli asociatīvais sazarojums Latvijas izstāžu kūrēšanas metodēs ir reti konstatējams, parasti pieslienoties vienam no virzieniem – skatītājiem neko nepaskaidrojoša tēmu un formu asamblāža vai arī vēstījuma ziņā ļoti konkrētu stāstu būvēšana, ko mākslas darbi tikai ilustrē. Zanes Onckules izstāde līdz galam nepakļaujas nevienam lasījumam, jo tajā apspēlētās mūsdienu un kultūras vēstures atsauces ir konkrētas, taču vienlaikus šī konkrētība tiek apzināti izplūdināta.

Atspēriena punkts

Izstāde ir kaleidoskopisks, subjektīvs un asociatīvi brīvs skatījums uz faktūru kā "troksni", pretstatot to redzes maņai, optiskajai vizualitātei. Faktūra tiek saskatīta un izcelta dažādās laikmetīgās mākslas formās un dimensijās, ne tikai kā virsmas īpašība – kuratores vārdiem izsakoties, tā ir "virsmas autonomija un satura "troksnis"" un "materiālo elementu kakofonija". Par vienu no konceptuālajiem izejas punktiem kalpo mākslinieka un teorētiķa Voldemāra Matveja (1877–1914) teorijas – acīmredzot viņa ieguldījums Latvijas un pasaules mākslā joprojām nav pienācīgi novērtēts vai oficiāli kanonizēts, jo izstādē tiek pasniegts kā jaunatklājums. Taču Matveja sacerējumam Faktūra nav noteicošā loma izstādē, un šis nav tas gadījums, kad piemeklēti darbi, kas vienkārši atbilstu vai paskaidrotu Matveja idejas, pārtulkojot tās mūsdienu mākslas piemēros. Tās drīzāk ir metaforisks, nevis teorētisks atspēriena punkts, caur kuru izcelt simt gadu vēlākas mākslas norises.

Zanes Onckules metodoloģija lielā mērā atbilst pēdējo gadu laikmetīgās mākslas kūrēšanas tendencēm, kurās asociatīvā brīvība arvien biežāk aizstāj faktoloģisko, objektīvo patiesību meklējumus – tā vietā ir sakritību un nejaušu līdzību meklējumi, dažkārt saistoši un neparasti, dažkārt pārāk privāti un otram neuztverami. Vai pilsētas faktūra varētu būt socializēšanās formu troksnis? Kāda varētu būt tipogrāfiskā faktūra? Vai grafiti mākslu var uztvert kā urbānu ķermeņa performances aktu?

Izstādē faktūra nav tikai virsmai piesaistīts lielums, kuratore meklē tās izpausmes gan mākslinieciskajā, gan sociālajā telpā. Tas atgādina kādu vienkāršu patiesību – kulturoloģijas termini nav laikā un telpā noslēgti jēdzieni, tie var kalpot par metaforām, kas ļauj labāk apjaust parādības, kādu nobīdi parādību struktūrā vai paplašināt šos jēdzienus virzienos, kādi to rašanās laikā nav bijuši iespējami.

Izstāde ir blīva un ņurdoša, pastoza un trokšņaina, un tas sasaucas arī ar faktūru kā virsmas uzirdinājumu šī vārda tradicionālajā lietošanas nozīmē. Paralēli faktūrismam otrs svarīgs izstādes elements ir neredzamība, taču šis konceptuālais aspekts šķiet bijis pārāk plašs, lai to līdz galam izvērstu darbos, un tāpēc liekas mazāk precīzi izdomāts un ieraudzīts. Kuratore redzes maņas pretstata virsmas taktilajām īpašībām, otras uzsverot kā "uzticamākas", taču būtu gribējies precīzāku vai gluži vienkārši plašāku ieskatu "redzes nolieguma" kultūrā, kas ne vien caurvij XX gadsimta estētiku, bet ir ietekmējusi mākslas vēsturi visos tās posmos. Izstādē to daudznozīmīgi un trāpīgi pārstāv Ievas Rubezes videodarbs Zāles, kas atklāj neredzamības fenomenu caur kustību un mūsu fascināciju ar neredzamo, vienlaikus meklējot tā vizualizēšanas iespējas kā saskarsmes iespēju.

Tikai lielie burti

Modernisma ideju līnija turpinās gan Viktorijas Modestas darbā Counterflow, kas aktualizē posthumānisma un modernās identitātes saplūsmes iespējas, gan Aleksandras Samuļenkovas tipogrāfiskajā burtveidola Zangezi dizaina izdrukā (atsaucoties uz Veļimira Hļebņikova superpoēmu ar šādu nosaukumu). Savukārt Vanesas Greivnoras un Džeimsa Bridla videodarbi nolasās kā mūsu sociālās, nervozās realitātes atspulgs, tie aktualizē mūsdienu cilvēka tipiskākās trauksmes caur terorisma, novērošanas tehnoloģiju un ekoloģiskā piesārņojuma tēmu. Nemiers, bailes, nedrošība kā mūsdienu Rietumu sabiedrības psiholoģiskā faktūra.

Ekspozīcijas iecere ir interesanta konceptuālā līmenī kā skatījums uz ļoti dažādām modernajai dzīvei raksturīgām kultūras praksēm caur formālās izteiksmes līdzekļu metaforu, taču izstāde kopumā atstāj nepabeigtības iespaidu, šķiet, ka ir pietrūcis iedziļināšanās fenomenos un tēmās, kas kā karkass satur kopā izstādītos darbus. Fokuss ir izplūdis, un šī izplūdinātība tiek pasniegta kā māksliniecisks paņēmiens, un tāds tas patiešām ir, vismaz šajā izstādē. Kuratoru funkcijas arvien vairāk tuvinās tam, ko varētu dēvēt par neparastu intelektuālo fenomenu pamanītājiem, arī Zanes Onckules veidotā ekspozīcija šķiet labi uztvērusi ap mums virmojošos modernos "garus", taču līdz galam nav sanācis tos trāpīgi formulēt, atrast to atbalsis mākslas darbos. Izstādes pamatā esošajam redzējumam ir tiesības pastāvēt arī nepabeigtā formā, kā drudžainam iespaidu pierakstam, pirmajam melnrakstam, tomēr dažas lietas šķiet balansējam uz paviršības robežas.

Piemēram, nav saprotams, kāpēc ir eksponētas Voldemāra Matveja uzņemtās t. s. primitīvo tautu mākslas fotogrāfijas – vai tikai tāpēc, ka to autors uzrakstījis teorētisko apcerējumu Faktūra? Tās, protams, ir ļoti nozīmīgs mākslas vēstures materiāls, taču šajā izstādē īsti neiederas. Tāpat arī Merlina Kārpentera "neuzgleznoto" audeklu sērija šķiet pārāk burtiska, tai pietrūkst tās daudznozīmības, kas skatītājam liek pārskatīt savu attieksmi pret maņām citos eksponātos. Kā vēl vienu kuratores pašas piesaukto "okulāro migrēnu" izpausmi var minēt arī darbu anotācijas, kas pie sienas izvietotas grūti salasāmā augstumā, turklāt lietoti tikai lielie burti, kas pamatīgi apgrūtina lasīšanu, – vai šāds neērts grafiskais dizains radīts ar nolūku? Arī pašiem tekstiem būtu ļoti noderējis valodas redaktors, jo dažbrīd vēlme lietot sarežģītas teikumu konstrukcijas un svešvārdus rada kuriozas loģikas kļūdas un neļauj līdz galam uztvert domu.

Izstāde 

Nervozā gara faktūra
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 15.XI

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja