Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +8 °C
Apmācies
Sestdiena, 13. aprīlis
Egils, Egīls, Nauris

Par mums, raganām. Dainas Tabūnas romāna Raganas recenzija

Vēstot par vientulību un sāpēm, Dainas Tabūnas debijas romāns Raganas saglabā humora apdvestu vieglumu un savdabīgu jēdzienisko irdenumu

Daina Tabūna latviešu literatūrā ienāca pirms astoņiem gadiem ar stāstu krājumu Pirmā reize, kurā spurainā atklātībā vēstīja par jaunas sievietes, pusaudzes, sevis meklējumiem, un savā ziņā šo tematiku, tikai nu jau citā vecumposmā, turpina arī nesen klajā laistais autores debijas romāns Raganas. No vienas puses, tas labi iekļaujas pēdējo gadu latviešu rakstnieču sieviešstāstu tradīcijā, kurā autores apskata un vētī to, ko nozīmē būt sievietei mūsdienu Latvijā, laikā, kad joprojām saduras tradicionālo dzimumlomu prasības ar sievietes alkām pēc brīvības, izvēles un pašnoteikšanās. No otras puses, Raganas eleganti pārkāpj vairākus šo stāstu jau labi ievalkātos principus un piedāvā savu vēstījumu, kas ietērpts atšķirīgā struktūrā un izpildījumā.

 

Alma, Una, Regīna 

Raganu centrā ir trīsdesmitgadniece Alma, kuru nomoka nesenā šķiršanās no vīrieša, kas reiz šķitis visu sapņu piepildījums. Tagad viņai ir jāsaprot, kur meklēt citādu piepildījumu un vispirms – vai tāds maz atrodams. Šajā ceļā Almas gaitas nevis konstanti, bet ik pa brīdim krustojas ar māsīcām Unu un Regīnu. Šis ir pirmais moments, kas vērīgam lasītājam liek saausīties. Diez vai sieviešu vārdi, kas nozīmē "dvēsele", "viena" un "karaliene", ir izvēlēti nejauši! Bet vai tiešām autore mēģinātu uzbūvēt tikai formālu ilustrāciju kārtējai banālajai "esi savas dzīves karaliene" pašiedvesmas teorijai?

Nākamais maldinošais pavērsiens seko, kad Alma izvēlas meklēt palīdzību pārdabiskajā sfērā un uzaicina pie sevis mājās gaišreģi ar karikatūrisko vārdu Mārsilu Maira (gribot negribot rodas asociācijas ar sociālo tīklu parodijzvaigzni Šmaragdu Magdu), lai tā attīrītu jaunās sievietes mājokli no neredzamām nešķīstībām, kas neļauj rast iekšējo mieru. Šī epizode uz brīdi liek domāt, ka Raganas būs kaut kas līdzīgs sieviešu stendapa komēdijai, kurā asprātīgi parodēti pēdējos gados tik populārie garīgie meklējumi un citi veidi, kādos vientuļus cilvēkus ap pirkstu tin izveicīgi sociālo tīklu guru.

Pēc tam kad no Almas dzīvokļa izsvēpēti "melnie tārpi", viņa piesakās kādas instagrama priesterienes vadītajos sieviešu kursos un sāk izmēģināt dažādas pašizziņas prakses, dažas no kurām gribas lasītājam ieteikt nekādā ziņā neatkārtot mājas apstākļos (bēdīgi slavenā sieviešu intīmo daļu apdūmošana!), bet citas, šķiet, Almai patiešām paver jaunus apvāršņus. Taču brīdī, kad šķiet – visi romāna trumpji mums jau ir kabatā, mānīgi lineārais, gandrīz pat pārāk vienkāršais stāstījums pārtrūkst un atsedz kādu pilnīgi atšķirīgu šķautni.

 

Tie paši argumenti

Almas stāstu četrās vietās pāršķeļ vēstījums par, kā sākumā šķiet, pavisam citām sievietēm un citiem laikmetiem. Krustnešu iekarojumu laika Latvijas teritorijā jauna sieviete pēc atdošanās svešzemju priesterim izmisīgi cenšas atbrīvoties no iespējamās grūtniecības. XVII gadsimta – raganu dedzināšanas histērijas laika – muižas kalpone ir lieciniece sava kunga okultajiem eksperimentiem, kļūstot par to daļu un, iespējams, pat iedvesmotāju. Padomju okupētajā Latvijā formāli režīmam padevīga rakstniece rīko garu izsaukšanas seansus saviem jaunākajiem un dumpīgākajiem kolēģiem. Neizzināmā vietā ārpus laika un telpas veca šamane ar pasaku terapiju dziedina jaunu sievieti no depresijas.

Sākotnēji šķiet, ka šie četri stāsti ir autores domu eksperimenti, mēģinot uztaustīt raganas (šis vārds romānā lietots folkloras pētnieka Sanda Laimes izvirzītās teorijas – ragana vienlaikus kā rēgs un citiem neredzamu lietu redzētāja – gaismā) tēla dažādos aspektus laikmetu gaitā. Turpat uzreiz gribas argumentēt, ka šie stāsti ne stilistiski, ne saturiski īsti neiekļaujas vēsturisko tekstu žanrā, jo visai brīvi bārstās gan ar jēdzieniskiem, gan valodas anahronismiem. Tiklīdz lasītājs to ir konstatējis un jau priecīgi saberzē rokas, Raganas žigli pagriežas ap nākamo stūri, un, nokļuvuši atkal Almas stāstā, kādā sarunā starp sievieti un viņas bijušo mēs uzzinām, ka šie faktiski ir pašas Almas terapeitiskos nolūkos rakstīti teksti, turklāt Roberts (bijušais) šajā sarunā visai precīzi izklāsta tos pašus argumentus pret to saturu un valodu, kurus tikko savā prātā noformulējis lasītājs, tā sakot, ar metateksta starpniecību izsitot tam no rokām paredzētos kritikas ieročus. Taču, zinot, ka būtiska Almas eksistenciālo meklējumu daļa ir arī mēģinājumi atrast sevi savas dzimtas kontekstā, īpaši pa sieviešu līniju (ko ilustrē Almas visai problemātiskās, bet vienlaikus precīzi atspoguļotās attiecības ar māti, kurās sadzīviskums un abpusējs aizkaitinājums visai veiksmīgi maskē dziļākas jūtas), nevar izslēgt, ka šie stāsti vismaz daļēji Almas apziņā uzpeld no kādas kolektīvās zemapziņas vai pašas dzimtas vēsturiskās atmiņas bāzes. To apjauš arī viņa pati: "... sievietes no viņas stāstiem (..) varbūt nav tā jautrākā kompānija, bet viņas ir bijušas ar Almu kopā visu šo bezgalgaro ziemu, palīdzējušas to izvilkt – uzņēmušas sevī viņas bailes, dusmas, nožēlu un skumjas, kad viņai pašai tā visa bijis par daudz. Un kas par to, ja viņas nekad nav bijušas īstas?"

Un atkal – negribas ticēt, ka autore šos stāstus un četrējo sieviešu tēlus izmanto, lai vienkārši romāna vajadzībām ilustrētu jungisko arhetipu "jaunava, māte un vecene" (strikti ņemot, dažas no šīm lomām stāstos vispār nefigurē un dažas ir ieplūdušas citās), jo "raganu" tēli un stāstos ievītā mistikas un kaisles atmosfēra ir dzīva un ticama.

 

Terapijas seanss 

Sievietes eksistenciālie meklējumi šajā joprojām tik daudzos aspektos vīrišķīgajā pasaulē – šī tēma jau vairākus gadu desmitus literatūrā nav nekāds jaunums. Taču Raganas šo tematiku risina atšķirīgi no vairākiem pēdējos gados izdotajiem darbiem, kuros dominē skaudras intonācijas, nesaudzīgi atsedzot dzimumu karus, ģimenes attiecību neviennozīmīgumu, sievietes un vīrieša dvēseles dzīves tumšākos nostūrus. Vēstot par vientulību, sāpēm un neziņu, ko tālāk darīt ar savu dzīvi, Raganas tomēr saglabā īpatnu, humora apdvestu vieglumu un savdabīgu jēdzienisko irdenumu, nemēģinot sniegt – pat darba noslēgumā ne – vienīgo pareizo un neapstrīdamo atbildi uz Almas jautājumiem.

Šādi romāns savā ziņā ilustrē sievietes domu gaitu, kurā nav obligāti nepieciešams izdarīt kādu satricinošu atklājumu vai nonākt pie kopsaucēja, bet svarīgāks par iznākumu ir pats meklējumu process. Alma pamazām aiziet no "organizētās pašizziņas" kursiem, kas tā arī nekādus apvāršņus nav atklājuši – ja nu vien snieguši iedvesmu rakstīt –, un kopā ar Unu un Regīnu (kā tad ir – vai viņas ir trīs vai tomēr tikai viena? Un vai tas maz ir svarīgi?) romāna izskaņā izbrauc ar teltīm pie dabas un sarīko tādu kā pašas savu terapijas seansu. Ne tuvu ne perfektu, ne tuvu ne noslēgtu apli. Viņām nav visu atbilžu, nav pat vienas neapstrīdamas, taču ir radusies grūti formulējama brīvības izjūta. Pasaulē no haosa pamazām top zināma sakārtotība. Ir sadzirdamas atbalsis no iespējamā izlīguma – ar sevi, dzimtu, pagātni. Tas ir tikai sākums, bet tieši tāpēc tas ir svarīgi. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja