Laika ziņas
Šodien
Daļēji saulains
Rīgā +23 °C
Daļēji saulains
Otrdiena, 25. jūnijs
Maiga, Milija

Pelmeņi vareņiku vietā. Daugavpils teātra izrādes Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku recenzija

Daugavpils teātra jauniestudējums Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku apliecina, ka ukraiņu dramaturģija viegli sabalsojas ar mūsu dzīvesziņu

Solidaritāti Ukrainai izsaka ne tikai militārais vai saimnieciskais atbalsts, bet arī mēģinājumi iejusties ukraiņu ādā, pārstrādājot viņu pieredzi caur mākslas tēliem, ko var piedāvāt teātris. Jau pērn aprīlī nepilnus divus mēnešus pēc Krievijas iebrukuma Daugavpils teātris sociāli aktīvā aktiera Vadima Bogdanova vadībā bez maksas krievu valodā piedāvāja ukraiņu dramaturga Alekseja Kuraļeha patiesos notikumos balstītās lugas  Pamiers  lasījumu. Tā vēsta par Ukrainas iekšējiem konfliktiem, kas atviegloja agresora plānus sākt Donbasa karu, kurš pirms deviņiem gadiem ievadīja cilvēcības krīzi, ko pieredzam patlaban. Turklāt virsvērtību iestudējumam piešķīra drosmīgā izvēle to atklāt vietējā kontekstā – lugas darbībā neiesaistītie aktieri, kas ieņēma sēdvietas starp skatītājiem, brīžam izkliedza emocionāli uzlādētus, sociālajos tīklos publicētus daugavpiliešu viedokļus par karu. Šo skarbo un smeldzīgo stāstu joprojām iespējams noskatīties pilsētas ziņu vietnē chayka.lv.

Savukārt šajā sezonā februāra beigās turpat uz Daugavpils teātra Lielās zāles skatuves pirmizrādi piedzīvoja režisoru Oļega Šapošņikova un Māra Korsieša veidotais cita ukraiņu autora Aleksandra Mardaņa traģikomēdijas Mātes un meitas (2007) iestudējums. Sadzīviskais sižets, kurā ietverti vairāki pārsteidzošā kārtā joprojām aktuāli un ērti lokalizējami fakti, apstiprina, ka ukraiņu dramaturģija viegli sabalsojas ar mūsu dzīvesziņu. Iepriekš šīs lugas versiju Latvijā nu jau pirms desmit gadiem piedāvāja režisore Inese Mičule Valmieras Drāmas teātrī.

Izdzīvošanas drāma

Izrādē darbība ir atjautīgi pārcelta no lielas krievvalodīgo pilsētas uz kādu pilsētu mūsdienu Latgalē: par to liecina tai piešķirtais sižetu aprakstošais nosaukums Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku jeb Divas virtuvē, neskaitot līķi. Turklāt Kristīne Veinšteina, tulkojot lugu latgaliski, ir atradusi asprātīgas un mums pazīstamas sentences par dzīves likumsakarībām, iekļāvusi precīzus ikdienas vērojumus un tikpat trāpīgus salīdzinājumus, ar kādiem ir pārsātināta luga.

Daugavpils teātris lepojas, ka tā repertuārā ir izrādes trijās valodās, taču nevarētu apgalvot, ka no skatuves dzirdamās latgaliešu valodas lauztās intonācijas vienmēr kā nākas izklausītos arī čiuļu ausīm. Šoreiz gan kamerapstākļos vien dažu metru attālumā no skatītāju tribīnes var izbaudīt Kristīnes Veinšteinas valodas meistarību, un arī viņas jaunākā kolēģe Agnese Laicāne ir līdzvērtīga pretspēlētāja, kurai paradoksālā kārtā ir iespēja atsvaidzināt tās fonētikas prasmes, ko studiju laikā nācās apkarot.

Darbība noris Valentīnas nemīlīgajā divistabu dzīvoklī, kurā laiks šķiet apstājies pirms vairākām desmitgadēm: virtuvē un ar to apvienotajā viesistabā putekļus krāj nodzīvotas padomju laiku mēbeles ar aplauzītu furnitūru, skatuves neaizsniedzamos šņorbēniņus aizsedz no sienām atrāvies griestu fragments, kas ļauj aizdomāties par dzīvības trauslumu starp dzelzsbetonu un nesošajām konstrukcijām. Scenogrāfe un kostīmu māksliniece Inga Bermaka, kura jau otrreiz sastopas ar šo lugu, naturālistiskā precizitātē skaudri atgādina, ka ir vietas, kurās laiks rit daudz lēnāk nekā citviet un diemžēl biežāk tas ir tieši Latgalē, kas arvien atpaliek ne tikai ekonomiskajos rādītājos, bet arī sociālajā un politiskajā aktivitātē, vai tā būtu dalība vēlēšanās vai vakcinēšanās temps.

Domājams, pašsaglabāšanās instinkta vadītas, varones no šīs vides ir norobežojušās, vientulīgi iekapsulējoties katra savā pasaulē, – vienīgi personīgās mantas, proti, ikdienas apģērbs un skārienjutīgie tālruņi, liecina par XXI gadsimta klātbūtni, kas laikam vīd aiz loga apskretušā rāmja. Vide signalizē, ka šis nebūs sentimentāls stāsts par dzīves pieviltām sievietēm, bet gan izdzīvošanas drāma par likteņa pabērniem, kas tomēr spītīgi vienmēr ceļ galvu uz augšu. Un arī latgaliešu sievietes šajā versijā nenoņemas ar saldu vareņiku lipināšanu. Viņas gatavo pelmeņus – ar gaļu.

Acīmredzot arī priekškara vietā izmantotais mežģīņu aizkaru trafaretais komplekts, kas vedina uz mājīgi romantiskām asociācijām, laikam ir zīme neizdibināmajām likstām, kas slēpjas aiz svešiem logiem.

Uzticēšanās alkas

Dramaturgs nepārtraukti jauc pēdas, liekot apšaubīt, vai redzamais atbilst tam, par ko tiek uzdots. Pie lietišķi ģērbtās Valentīnas, kura nupat pa telefonu strīdējusies ar meitu, ierodas par viņu daudz jaunākā Katrīna, un arī viņa šo pusmūža sievieti uzrunā par māti. Izrādes ievadā aktrises nospēlē mātes un pazudušās meitas sen gaidītu, bet neplānotu sastapšanos, viņas pārvar ieilgušu nesaprašanos, kurā aizvainojums jau pārrūdzis pašpārmetumos. Taču viņas joprojām ir lepnas un nevairās dzēlīgu repliku, novērtējot viena otras neizdevušos dzīvi. Taču, kā noskaidrosies, viņas nevieno radniecība, bet gan profesionāla sadarbība. Tad arī top skaidrs, ka mājas ēdiens ir savdabīgs raiders klientam, kura potenci stimulē lomu spēles ģimenes sieviešu lokā. Par viņu dubulto dzīvi cita starpā liecina sarunas pa telefonu literāri nevainojamā latviešu valodā.

Lai aizsniegtos līdz dramaturga piedāvātajām vispārcilvēciskajām pārdomām par mūžīgo cerību, kuras vārdā vienīgi iespējams attaisnot pašreizējās eksistences bēdīgos apstākļus, šajās lomās būtu jāvairās no abu sieviešu sadzīviskās rosības aptuvenības un jāļauj skatītājam nomanīt ar bravūru atvairīto izmisumu. Nevarētu teikt, ka tas izdodas viscaur vienmērīgi, aktrisēm šo neglaimojošo arodu vairāk, šķiet, uzlūkojot distancēti, ar smaidu, nevis kā traumējošu pieredzi. Taču, par spīti tam, varoņu dramatiskie saskatīšanās brīži, kad apstākļu nelabvēlīgās sakritības dēļ kļūst apdraudētas viņu tā jau pieticīgās nākotnes izredzes, ir savstarpēju uzticēšanās alku piepildīti.

Aktrisēm pilnībā neļauj ieskrieties un pārliecināt par savu varoņu rīcības motivāciju arī izrādes ritms, kas buksē. No pusotru stundu garās izrādes pirmais cēliens ilgst tikai trīsdesmit minūšu. Pārtraukums likumsakarīgi ir sižeta lūzuma punktā, ko pauž nosaukumā daiļrunīgi atklātās nedienas ar klientu, kad no kolēģēm viņām ir jākļūst par uzticības personām un galu galā par māti un meitu – nevis bioloģiskā, bet gan sociālo lomu kontekstā, uzņemoties rūpes vienai par otru. Taču starpbrīdis šoreiz pietaupa izdomu, kāpēc tas ir bijis vieglākais risinājums izrādes kompozīcijas veidošanā. Turklāt turpinājumā zīmīgas pauzes un pēkšņa spēles telpas aptumšošana ne tik daudz kāpina spriedzi, cik iztrūcina skatītāju, liekot domāt par vairākiem fināliem, kas seko viens otram.

Režisoru rūpības mazliet pietrūcis, kriminālžanra leksikā runājot, arī vairākkārt nozogot ticamības momentu, uz ko nevar pievērt acis absolūti reālistiski risinātā darbībā. Saimniece diezin vai izlietu izlietnē pustukšas konjaka glāzes, un uz vannasistabu pārbaudīt aizdomīgos trokšņus sievietes aiziet ar trīsgraudu degvīna pudeli rokās, bet tūliņ atgriežas ar sasistu pudeli bez etiķetes. Un arī Katrīnas līdz asinīm aizlauztais nags sadzīst tikpat ātri, cik steigā savainots.

Veselīgā pašironija

Latgale ir katolisks novads, tāpēc pārsteidz, ka izrādes veidotāji ir atteikušies no lugā zīmīgā reliģiskā motīva: guļamistabā piekārto ikonu Valentīna laikus noslēpj skapī, lai nezaimotu, ķeroties klāt darba pienākumiem. Šāds papildu apstāklis varoņu raksturus tikai bagātinātu.

Par spīti tam, aktrisēm ir padevušies sulīgi tēli. Kristīne Veinšteina atkal apliecina savu lielisko humora izjūtu. Turklāt viņas varonēm allaž raksturīgā labsirdība jo dramatiskāku vērš Valentīnas likteni un tā negodīgos pavērsienus, kad viņa nokļūst sutenera "gādīgajos" apskāvienos. Savukārt Agnese Laicāne šoreiz izmanto sava auguma priekšrocības, efektīgi ierodoties savas jaunās mātes pieticīgajā miteklī: armijas zābaki, tīkliņzeķu apņemtas kājas, ādas minisvārki un palmiņā saņemti mati, kas pār pleciem krīt kā mežonīgas krēpes. Taču Katrīna vēl ir bērns, kam pārāk agri nācies pieaugt, – zem kuplās tunikas apģērbts knaps balts krekliņš ar mikimausa draudzenes attēlu. Un asaras aizkustinoši birst pār viņas vaigiem, kad, darba tērpā izmetusies, viņa apraud sevi un savu neilgo, bet jau sačakarēto dzīvi.

Taču šīs varones nav salaužamas, jo veselīgā pašironijā tomēr rod apliecinājumu dzīvot tālāk. Vispirms aizdedzot padomju šikā veidotos bra, kas gaisotni vērš intīmāku un ļauj neredzēt nenosakāmās krāsas sienas un grīdas segumu. Fonā, tāpat kā lugā, skan himniskā melodija Non, je ne regrette rien cita nelaimīgā zvirbulēna – Edītes Piafas – izpildījumā: "Es neko nenožēloju, par visu ir samaksāts."

Divejis vyrtuvē, naskaitūt nabašnīku
Daugavpils teātrī 23.IV plkst. 15, 21.V plkst. 15
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 12,50

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Labs starts. Intervija ar dziedātāju Etīnu Saulīti

"Mans vislielākais ieguvums ir Latvijas kontekstā – esmu pamanīta, par mani sāk interesēties. Tas nozīmē, ka aktīvāk varēšu sākt piedalīties Latvijas koncertdzīvē," pēc veiksmīgās dalības...

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja