Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā +4 °C
Apmācies
Pirmdiena, 26. februāris
Mētra, Evelīna, Aurēlija

Šaubas tevi nes. Mūziķes Māras Upmanes-Holšteines grāmatas Piezīmes uz šaubu malām recenzija

Mūziķes Māras Upmanes-Holšteines grāmata Piezīmes uz šaubu malām atgādina plašas un ne vienmēr konkrētā laiktelpas rāmī iesprostotas pārdomas par to, ko nozīmē būt radošai personībai šeit un tagad

Jāsāk ar atzīšanos – par grupu Astro’n’out, kas šogad svin divdesmit gadu jubileju, un tās līderi Māru Upmani-Holšteini līdz šim brīdim zināju visai maz. Protams, grupas nosaukums man nebija svešs, un, tāpat kā vairākums, es varu nodungot dziesmas Daļa Rīgas piedziedājumu, taču, uzzinot, ka Māra izdevusi grāmatu Piezīmes uz šaubu malām, priekšstats par to, ko atradīšu tās lappusēs, bija visai aptuvens.

 

Šī nav autobiogrāfija

Jau grāmatas ievadā autore kā atvainodamās piemin, ka doma rakstīt autobiogrāfiju pirms 40 gadu vecuma sasniegšanas varētu šķist samērā absurda ideja. Taču lasot pamazām piezogas sajūta, ka Piezīmes uz šaubu malām īsti nav saucamas par autobiogrāfiju. Jā, tekstu ievada nodaļa ar bērnības atmiņām, un tas turpinās, autorei aprakstot sava ceļa meklējumus dzīvē un mūzikā, grupas dibināšanu un dažādus, arī visai sāpīgus, mežģījumus tās attīstības gaitā. Uzzinām, kā tapusi virkne dziesmu, arī slavenā "himna Maskavas priekšpilsētai". Lasām, cik dinamiskas mēdz būt grupas dalībnieku attiecības. Uzzinām, kas tik viss nav vajadzīgs, lai muzicētu, un kā vispār "no nekā" var radīt grupu. Tomēr rakstības stils vairāk atbilst nosaukumā izmantotajam vārdam "piezīmes", un no saturiskā viedokļa grāmatu gribas saukt par pašanalīzi, reizēm pat – par grēksūdzi. Tajā atradīsim salīdzinoši hronoloģisku un strukturētu ieskatu konkrēta cilvēka – mūziķes, sievas, triju bērnu mammas Māras – dzīvē, tomēr daudz vairāk Piezīmes atgādina plašas un ne vienmēr konkrētā laiktelpas rāmī iesprostotas pārdomas par to, ko nozīmē būt radošai personībai šeit un tagad.

Kā cilvēks, kurš dod priekšroku citu žanru mūzikai, Piezīmes lasīju, gribas teikt, no pilnīgi neitrālas pozīcijas un domāju, ka tas man deva lielu priekšrocību – uztvert grāmatu vispirms nevis kā konkrētas mūzikas grupas tapšanas vēsturi, bet kā stāstu par mākslinieciskas, neordināras personības izveidošanos un ceļu. Ļoti daudz no tā, ko Māra vēsta par grupas izveidi, radošajiem meklējumiem un mokām, savstarpējām nesaskaņām, iedvesmas gaidām un, jā, mūžīgajām šaubām par savām tiesībām radīt un iznākuma kvalitāti, iespējams attiecināt praktiski uz jebkuras radošas profesijas pārstāvjiem.

Māras stāsta lielākais trumpis ir absolūtā vaļsirdība, ar kādu viņa atklāj nianses un detaļas, kas norauj radošajam procesam to idealizēto migliņu, kādu kultūras cienītāji bieži vien mīl pārklāt literatūrai, mākslai, mūzikai un citām nozarēm. Nereti taču iedomājamies, ka rakstnieks, komponists, gleznotājs savu darbu ģenerē, itin kā pieslēdzoties kādam pārcilvēciskam iedvesmas avotam, – patiesībā Māra savā grāmatā apstiprina, ka tieši tā arī ir –, bet aizmirstam, ka šiem dievišķajiem mirkļiem līdzās ir arī ļoti daudz skaudra ikdienas darba, piepūles, sevis pārvarēšanas, rezultāta noslīpēšanas un organizatoriskā darba. Ka neviena mākslinieka pūliņu rezultātu mēs nevarētu baudīt bez darba, kas tiek ieguldīts brīžos, kad iedvesmas superkanāls aizvēries, tāpat kā bez kritieniem un piecelšanās. Un Māra šos procesus apraksta godīgi un skaudri. Kā galvenais šaubu iemesls akcentēts viens – kā varam zināt, vai paveiktais ir, citējot autori, "ģeniāli vai galīgi garām"? Vai vispār iespējams simtprocentīgi objektīvi izvērtēt iedvesmas rezultātu – grāmatu, dziesmu, gleznu? Atstāto iespaidu uz lasītāju vai klausītāju nav iespējams izmērīt vai nosvērt, un pat pārdoto eksemplāru, ierakstu, koncertu biļešu skaits ne vienmēr būs īstais rādītājs. Un tas rada šaubas, kas spēj gan rosināt jaunu spēku pieplūdumu, gan sastindzināt bailēs un neizlēmībā.

 

Intonācija mainās

Grāmatas vidū stāstījums it kā pārlūst uz pusēm. Nodaļā Padarīs stiprāku vai pazudinās. Ezras stāsts vēstījumu par Māru mūziķi pārtrauc stāsts par citu Māru – mammu, kuras trīs gadus vecajam dēlam tiek diagnosticēta leikēmija. Īstenojas katra vecāka ļaunākais murgs. Stāstījums, kurš jau līdz šim brīdim bija izteikti personisks, tagad trāpa līdz kaulam. Līdzšinējo grāmatas tekstu vēl bija iespējams uztvert ar nelielu atsvešinātību kā stāstu par ne gluži katram tuvu pazīstamu industriju – iespaids, ko vēl veicina autores izmantotais "profesionālais slengs", – taču ar Ezras stāstu neidentificēties vairs nav iespējams.

Šajā nodaļā teju pilnībā pazūd mūziķe un paliek cilvēks – šokēts, izbijies, izmisuma un nespēka nomocīts cilvēks, kāds var būt tikai tāds, kura tuviniekam draud briesmas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka šis tuvinieks ir mazs bērns. Neliegšos: lasot, kā pēc neskaitāmām procedūrām mazais vīriņš jau pats drosmīgi dod medmāsai roku, lai dotos turpināt ārstēšanos, teksts uz brīdi savādi aizmiglojas. Taču arī šajās lappusēs Māra necenšas izlikties stiprāka un drosmīgāka, atklāti stāstot gan par mokošo bezpalīdzību, apzinoties savu nespēju ietekmēt bērna ārstēšanās procesu, gan pūlēm vienlaikus sniegt rūpes un uzmanību abiem pārējiem bērniem, gan grūtībām, kuras šajā laikā piemeklē attiecībās ar vīru, gan problēmām rast motivāciju ne tikai radošajam darbam, bet gandrīz jebkam, jo neziņa par nākotni ir tik smacējoša. Šajā brīdī svarīgs ir tuvu cilvēku atbalsts, taču urdošo neizpratni par ciešanu jēgu tas nemazina. "Dzīves upe tevi nes. Un dažreiz viss, ko vari, ir ticēt, ka straume iznesīs pareizajā vietā," raksta Māra. Nevienam nav noslēpums, cik grūti ir šo patiesību pieņemt.

Tomēr arī šis posms tiek pārdzīvots, un pārdzīvots ar pozitīvu iznākumu. Turpinās Māras mūziķes stāsts. Taču šķiet, ka intonācija grāmatas otrajā daļa ir mainījusies – te ir mazāk hronoloģijas, vairāk impulsīvu pārdomu par dažādiem tematiem. Par sievietes paštēlu un ārieni. Par ģimenes dzīvi un tās organizēšanu aktīvas koncertdarbības laikā. Par instrumentiem. Par ideāliem. Mazāk strukturēti, drīzāk irdeni, plūstot no tēmas uz tēmu, vienlaikus šī grāmatas daļa neatstāj saraustītu iespaidu – tā vienkārši atspoguļo tagadni, kas vēl ir pārāk tuva, lai uz to spētu atskatīties retrospektīvi. Tur joprojām ir šaubas, bet skaļi pateiktas – vai šajā gadījumā uzrakstītas – šaubas vairs nešķiet tik lielas un biedējošas. Šķiet, autore beidzot atļauj sev šo luksusu – šaubīties. Luksusu nebūt perfektai. Luksusu nepārvērst sevi par ideālu instagram bildīti, bet atzīties vājumā, jo "tikai caur šaubām tu atrodi sevi un gūsti drosmi darboties tālāk".

"Šaubas liek sevi pārvarēt," piebilst Māra. Šādi autore iedod zaļo gaismu arī lasītājam, kurš vienalga, atzīst to vai ne, par visu šaubās tikpat stipri. 

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja