Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Tev – bērnušķira. Ilmāra Šlāpina grāmatas Es nemāku, komatus recenzija

Ilmāra Šlāpina krājums Es nemāku, komatus aicina par katru dzejoli domāt kā par atsevišķu un suverēnu vienību, kas tajā iztirzāto motīvu cenšas izsmelt bez atlikuma.

Īpaši nedomājot, var minēt divus pavisam acīmredzamus gadījumus latviešu jaunākajā literatūrā, kad rakstnieks savu tekstuālo materiālu ir saistījis ar šķirisko piederību, tātad jau marķējis auditoriju sociālā kontekstā: nesen kā izdotās Haralda Matuļa sociālās epifānijas Vidusšķiras problēmas un Kārļa Vērdiņa priekšpēdējais dzejoļu krājums pieaugušajiem Es. Matuļa gadījumā pozicionēšanās ir acīmredzama, savukārt Vērdiņš izvēlējies rafinētāku pieeju, pārfrāzējot Raiņa, kā no vēstures zinām, utopisko uzsaukumu "Tev – pamatšķira" krājumā Gals un sākums un ievietojot savā grāmatā vienu pakāpi augstāku veltījumu "Tev – vidusšķira".

Protams, viņiem ir pievienojami citi autori, kā Anna Auziņa un Inga Gaile, kuras nesenāk tapušajās grāmatās ir aktīvi iesaistījušās sabiedriskajās norisēs. Vai tā reizēm būtu introspektīva gremdēšanās emocionālajā pasaulē vai skaļa netaisnības atmaskošana, šo un citu autoru liriskais "es" primāri tomēr ir bijis sociāls subjekts.

 

Atskaites punkts

Tā kā mūsdienu sabiedrībā dzejnieka profesija lielu cieņu nebauda, šķiet īpaši svarīgi izcelt literatūras sociālās un politiskās potences, iebilst tiem dzejniekiem un kritiķiem, kas noraida savu un citu kolēģu atrašanos jebkādās attiecībās ar sociālo realitāti. Ilmāra Šlāpina jaunākais krājums Es nemāku, komatus ir spēcīgs arguments par labu viedoklim, ka dzeja arī demokrātiskas sabiedrības un brīvā tirgus apstākļos var aptvert to problēmu loku, kas attiecināms uz krietni lielāku daļu par ierasto dzejas auditoriju, var būt par līdzekli un instrumentu sarunā, kurā "valsts ir darbības vārds/ un iekļaujas valodas normās/ daudzskaitļa pirmajā personā/ darbības vārds nākotnes formā" (65. lpp.).

Zīmīgākais Šlāpina krājumā, kam dots apakšvirsraksts dzejoļi grūti audzinātiem bērniem, ir vēlmē noraidīt stingru dalījumu starp bērnu un pieaugušo literatūru. Ar šādu žestu arī Šlāpins vēršas pret latviešu literatūrā pastāvošo nesatricināmo dalījumu paaudzēs, akcentēdams visu literātu un plašāku sabiedrību kā galveno atskaites punktu. Stingra uzmanības vēršana uz vecumu dod vaļu aizspriedumainiem pieņēmumiem, no kuriem Šlāpina dzeja mūs aicina norobežoties.

 

Izbeidz priecāties

Iepretim Šlāpina iepriekšējam dzejoļu krājumam Karmabandha (2007) Es nemāku, komatus ir apkopots mazs apjoms tekstuālā materiāla. Tas aicina par katru dzejoli domāt kā par atsevišķu un suverēnu vienību, kas tajā iztirzāto motīvu cenšas izsmelt bez atlikuma. Lai arī varam runāt par dažādu tēmu atkārtošanos no dzejoļa uz dzejoli, Šlāpins ir izvēlējies tādu krājuma kārtošanas stratēģiju, kurā nevis mijas spēcīgi vaļi, uz kuriem balstās kopējā kompozīcija, ar mazākiem saturu variējošiem pantiem, bet dzejoļi ļauj iedzīvinātajam sociālajam un politiskajam kontekstam piedalīties krājuma autorības veidošanā.

Šeit ir minams dzejolis Dziesmiņa par stukaču, kurā Šlāpins par satura radīšanas palīglīdzekli izraudzījies ažiotāžu ap t. s. čekas maisu atvēršanu un dzejnieka Jāņa Rokpeļņa, manuprāt, viscaur godprātīgo un cēlo rīcību savā personīgajā lustrācijā. (Kaut dzejolī Rokpeļņa gadījums nav implicēts, tas sākotnēji tika publicēts īsi pēc Rokpeļņa grēksūdzes.) Būtiskākais Šlāpina iesaistē ir stukača fenomena pārcelšanā uz mūsdienām, ar ko dzejnieks problematizē vienkāršotu skatījumu uz pagātnes un tagadnes attiecībām.

Līdzīgi simpātisks ir dzejolis Dzīvesziņa, kurā visus sešus pantus ievada atkārtojums "izbeidz priecāties", kam seko dažādu vispārzināmu sadzīves ainu tēlojums, ar ko latviešu lasītājs spēj it viegli asociēties. Dzejolis, veidots kontrastos starp piepacelto aicinājumu uz latviešu dzīvesziņas atzīšanu par mūsu sabiedrības pamatu un XXI gadsimta faktisko realitāti, turpina franču filosofa Rolāna Barta domāšanas stratēģiju, kurā tiek atmaskoti sabiedrības radīti un atražoti mīti, kas kalpo par aizsegu patiesībai un līdz ar to brīvībai.

Domājams, latviešu lasītājam arvien prātā ir saglabājies Šlāpina īstenotais krusta karš pret Ojāru Vācieti. Vairs neiedziļinoties polemikā, ko tas raisīja, vēlos vien piebilst kādu šķietami paradoksālu līdzību abu autoru attieksmē pret literatūras un ārējās pasaules attiecībām. Proti, gan Vācietis, gan Šlāpins visnotaļ drosmīgi atsakās no liekām rotaļām ar māksliniecisko izteiksmi, to vietā par iespaidīgāku un parocīgāku līdzekli izvēloties bezkompromisu retoriku. Tā ir dzeja, kas top, citējot fragmentus no plašāka konteksta. Vienalga, vai saucam to par angažētu literatūru, pilsoniskās apziņas ietilpināšanu poētiskā tekstā, cilme abu autoru nostājai pret literāra teksta atbildību un, jā, sirdsapziņu ir viena.

Atšķirība toties ir tajā, cik sabiezināti, koncentrēti vai tieši izkliedēti dzejnieki izsakās. Varbūt pēc 50 gadiem, ja vien klimata bīstamās pārmaiņas, par kurām kāda dzejoļa liriskā varoņa vecmamma ir dzirdējusi televizorā, nebūs mūs pazudinājušas, arī Šlāpins tiks pakļauts negantas kritikas plūdiem? Protams, ja nedzīvosim tādā sabiedrībā, kādu viņš un viņam līdzīgi domājošie gribētu pieredzēt. Šlāpina dzeja noteikti būtu iekļaujama skolu obligātās literatūras sarakstā.

Top komentāri

Itamars Toledano
Tādiem šļāpiņiem pilna pasaule. Ar komatu vai bez, alga viena, jo tāpatās saturs nebaudāms.
Skatīt visus komentārus

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja