Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Rīgā 0 °C
Apmācies
Ceturtdiena, 2. februāris
Spīdola, Sonora

Tiešā un pārnestā nozīmē. Valmieras teātra iestudējuma Liesmojošā tumsa recenzija

Režisors Toms Treinis ar iestudējumu Liesmojošā tumsa Valmieras teātra jaunajiem aktieriem sarūpē vērtīgu aktiermeistarības treniņu, taču līdz galam neuzticas skatītājam.

Spāņu rakstnieks Antonio Buero Valjeho (1916–2000) Latvijā ir pazīstams galvenokārt ar 1947. gadā sarakstīto drāmu Liesmojošā tumsa, kaut tā nav viņa vienīgā Latvijā iestudētā luga – lai pieminam Feliksa Deiča iestudējumu Šodien ir svētki Liepājas teātrī (1993). Dramaturgs ir nodzīvojis gana ilgu mūžu un pēdējo darbu publicējis 1999. gadā. Liesmojošā tumsa ir ļoti piemērota tieši tam mērķim, kādu, iespējams, izvirzījis Valmieras Drāmas teātris – jaunu aktieru meistarības vingrināšanai, vienlaikus cenšoties rosināt skatītājos refleksiju par viltus un patiesas brīvības tēmu.

Valjeho raksta alegoriju, neredzīgo cilvēku internātā nepārprotami iešifrējot Franko laika Spāniju. Mūsdienās, kā to apliecinājuši arī iepriekšējie lugas iestudējumi latviešu teātrī, šo darbu var slēgt ar dažādām atslēgām un atkarībā no laikmeta konteksta iegūt pat zināmā mērā negaidītus rezultātus. Var minēt Alvja Hermaņa 1995. gada Liesmojošās tumsas iestudējumu Jaunajā Rīgas teātrī un Elmāra Seņkova spilgto lugas interpretāciju Latvijas Kultūras akadēmijas aktierkursa diplomdarbā 2015. gadā.

Patiesības mirklis

Liesmojošās tumsas konfliktu var izstāstīt vienā teikumā – neredzīgu cilvēku internātā ierodas jauns iemītnieks, kurš izjauc ierasto mieru, un tas izraisa traģiskas sekas. Pamatjautājums ir – vai labāk ir samierināties ar likteni un neredzēt tiešā un pārnestā nozīmē vai tomēr sadumpoties un aizstāvēt savas tiesības uz patiesību, lai arī tā atnes ciešanas. Šāds uzstādījums bez problēmām darbojas tad, ja izrādi iestudē kā alegoriju, jo var bez šaubām nostāties taisnības nesēja Ignasio pusē. Taču viss izrādās daudz sarežģītāk, ja situāciju uztver konkrētāk, reducējot uz personību sadursmi konkrētos apstākļos. Tad jautājums, kas ir labi un slikti, iegūst neviennozīmību.

Dramaturgam, kurš daļu sava mūža bijis komunistiskās partijas biedrs, ir licies svarīgi remarkā norādīt, ka izrādes varoņi ir labi ģērbušies. Toma Treiņa iestudējumā Valmierā, ko pats teātris mājaslapā pieteicis kā "stāstu par neredzīgiem jauniešiem", tie ir kostīmu mākslinieces Martas Mielavas ietērptie puiši un meitenes formas tērpos – sākumā zaļos, bet, ierodoties pretspēkam – Ignasio pelēkā kreklā –, pamazām formas tiek nomainītas pret pelēkām, savukārt izrādes finālā atgriežas zaļā krāsa. Ne mazāk ilustratīva ir režisora Toma Treiņa, scenogrāfa Kristapa Kramiņa un gaismu mākslinieka Gata Priednieka-Melnača veiktā vizualizācija Ignasio teiktajam, ka virs galvas ir zvaigznes arī tad, ja tās neredz. Gaisma nodziest, dialogs risinās tumsā, un tad zvaigznes iespīdas dekorācijā atstātajos caurumiņos. Šādi režijas risinājumi rada sajūtu, ka režisors cenšas paskaidrot skatītājam to, ko skatītājs saprot pats, tātad īsti viņam neuzticas.

Ja reducējam stāstu uz neredzīgu cilvēku internātu un redzes trūkumu uztveram tieši, nevis pārnestā nozīmē (uz ko mudina redzes, nevis patiesības un melu tematikas dominante aktieru izteikumos izrādes programmiņā), Valjeho darba interpretācija sanāk kā dumpis pret mūsdienu politkorektumu un vēlmi apliecināt, ka cilvēki ar invaliditāti spēj gandrīz tikpat daudz kā redzīgie, ir pilntiesīgi sabiedrības locekļi. Kad to stāsta internāta iemītnieki, šie teksti šķiet norakstīti no kāda mūsdienu ES fondu projekta. Un pret to visu, lietojot mūsdienu pasaulē par nevēlamiem uzskatītos vārdus "akls", "aklums", saceļas protagonists Ignasio.

Jūtas un liekulība

Par to, ka internātā kaut kas nav kārtībā, ļoti uzkrītoši signalizē tas izkāpināti liekulīgais tonis, kādā par savu vadīto iestādi izrādes sākumā stāsta Tālivalža Lasmaņa atveidotais direktors dons Pablo. Šis saspilgtinājums nojauc iespēju skatīties uz izrādes norisēm tīri reālistiskās koordinātās, jo Aigara Vilima varonim – Ignasio tēvam – ir jābūt pilnīgi neprātīgam, lai noticētu tam teju histēriskajam verbālajam sīrupam, kas pār viņu pārlīst. Režisors nodara pāri Inesei Ramutei, cenšoties uzsvērt viņas varones donjas Pepitas vizuālo nepievilcību (par to tiek runāts tekstā) ar sirmu parūku. Aktrise konsekventi spēlē pelēko kardinālu – redzīgu sievieti, kura ir iemācījusies būt nedzirdama, bet visur klātesoša un visu kontrolējoša. Taču kopumā režisora interpretācijas signāls ir skaidrs – vecākā paaudze ir pilna liekulības, šie cilvēki ir izdomājuši noteikumus un gaida paklausību, taču, ja vajadzēs, metīs kažoku uz otru pusi, padarot par vainīgu kādu citu.

Jauniešu tēlus režisors nedaudz saplūdina, pielāgojot konkrētajam ansamblim (lugā viņu ir vairāk). Telpas lakonisms nenovirza no akcenta tieši uz aktierdarbiem, kuru vidū divi ir pelnījuši īpašu ievērību. Internāta neformālā līdera Karlosa lomā Krišjānis Strods niansēti izdzīvo plašu emociju gammu – no pašapmierinātības līdz greizsirdībai, dusmām un aizvainojumam –, un sadursme ar Ignasio, kurā viņš šķietami uzvar, tomēr atstāj neizdzēšamas pēdas tajā, kā Karloss uztver savu un pārējo biedru situāciju un nākotni.

Psiholoģisku lūzumu piedzīvo arī Ievas Esteres Barkānes atveidotā Huana, kuru ar jaunpienācēju Ignasio saista jūtas, taču par to dziļumu jaunā meitene pati nespēj tikt skaidrībā. Abi aktieri pārliecinoši iziet cauri satricinājumam, kura iemeslu – Ignasio – spēlē Aksels Aizkalns. Aktieris visu saprot un virza lomas zīmējumu mērķtiecīgi, tomēr pirmizrādes vakarā neatstāja sajūta, ka lugas nosaukumā minētā liesmojošā tumsa, kas viņu plosa, ir vairāk racionāli izdomāta varoņa prātā, taču nepārņem viņa emocijas savā varā.

Savās lomās precīzi ir nosacīti otrā plāna varoņi, kuru raksturus arī dramaturgs ieskicējis, bet ne pārāk atklājis. Diānas Kristas Stafeckas Elisa dziļi pārdzīvo sava sirdsāķīša Migela pievēršanos Ignasio idejām, nevis kaisliem skūpstiem. Migela lomā Meinards Liepiņš (otrajā sastāvā Kārlis Dzintars Zahovskis) aiz jokiem un smiekliņiem slēpj nedrošību. Rūda Bīviņa Andress un Arta Jančevska Pedro ir aizkustinoši draugi, kuri ir iestudējuši vingrojumu ar bumbu, ko vairs neizdodas veikt, kad miers un harmonija internātā pajukuši. Taču viņi visi piesliesies stiprākajam. Vienmēr.

Izrāde atstāj skatītāja ziņā rast atbildi, vai visiem cilvēkiem ir vajadzīga plosoša, ārdoša patiesība. Vai atteikšanās no sargājošām ilūzijām, ja nesaņem neko pretī, vienmēr ved uz veiksmīgu risinājumu. Valjeho šāda spriedelēšana, šķiet, neliktos nedz pareiza, nedz iederīga. Patiesības un melu diskursā Toma Treiņa iestudējums korespondē ar Ilzes Blokas gluži nesen Valmieras teātrī iestudēto Māras Zālītes Dzīvo ūdeni, ko teātra remonta dēļ diemžēl pašlaik nerāda, tāpat kā invaliditātes problemātikai veltīto Reiņa Botera izrādi Latvijas lepnums un aizspriedumi. Jau pēc diplomdarbiem daļa no tieši šim teātrim audzinātā kursa var sevi radoši apliecināt, un tas ir svarīgi un būtiski.

Liesmojošā tumsa 
Valmieras teātrī 6.III plkst. 17, 26.III plkst. 18.30
Biļetes Biļešu paradīzes tīklā EUR 18

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja