Dažādu iemeslu dēļ mūzikas dzīve, tiklīdz laikapstākļi to ļauj, pārceļas uz Dzintaru koncertzāli. Tur notika gan Rīgas festivāla lielākie notikumi, gan Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) 99. sezonas noslēguma koncerts 13. jūnijā. Tajā LNSO kopā ar rezidējošo mākslinieci vijolnieci Vinetu Sareiku un Tarmo Peltokoski, kurš ar šo programmu atvadījās no LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta posteņa, atskaņoja Pētera Vaska un Gustava Mālera mūziku.
Šī programma ir tilts, kas ved uz orķestra nākamo – 100 gadu jubilejas – sezonu, kuras rezidējošais komponists būs Pēteris Vasks. Turpat vien būs arī Tarmo Peltokoski un Gustavs Mālers, jo īpašs notikums LNSO jaunajā sezonā būs Mālera monumentālās Astotās simfonijas atskaņojums nu jau orķestra bijušā galvenā diriģenta Tarmo Peltokoski vadībā 13. un 14. septembrī Latvijas Nacionālajā operā. Šajos koncertos kopā ar LNSO muzicēs soprāni Silja Ālto, Čena Reisa, Annija Kristiāna Ādamsone, mecosoprāni Justīna Gringīte un Zanda Švēde, tenors Tuomass Katajala, baritons Rinalds Kandalincevs, bass Ains Angers, Valsts akadēmiskais koris Latvija, Latvijas Nacionālās operas koris un Rīgas Doma meiteņu koris Tiara.
Vienojošā sadursme
LNSO simfoniskās sezonas noslēgumā godināja latviešu mūziku un Eiropas kultūras mantojumu, taču programmas daļu savstarpējā disproporcija vienlaikus arī spilgti ilustrēja, kā mainījusies mūsu attieksme pret laiku. Vakaru sāka kompaktā, mīlestības bezgalīguma piepildītā Pētera Vaska fantāzija Vox amoris (2009) vijolei un stīgu orķestrim, savukārt koncerta otrajā daļā skanēja Gustava Mālera Sestā jeb Traģiskā simfonija, kas tapusi teju simt gadu pirms Pētera Vaska opusa un ilgst pusotru stundu.
Iepretim Vox amoris jeb Mīlestības balsij, kas izaug no klusuma un, izdziedājusi mīlestību, izgaist, likts visaptverošs, instrumentāli krāšņs simfoniskais vēriens ar kontrastējošiem žanriem un tēliem. Meditatīvam, koncentrētam vēstījumam pa pēdām min romantiskais liriskais varonis ar brīžiem vētrainiem sevis meklējumiem pretrunīgajā pasaulē. Vai šajās mērogā, veidolā un muzikālajā valodā tik atšķirīgajās kompozīcijās var atrast kopīgo? Jā, var. Tas ir satura dziļums un vēstījuma patiesums. Tā nav mūzika klausītāju izklaidēšanai, jo mums tiek dots un no mums arī tiek prasīts kaut kas daudz būtiskāks. Tā ir dziļi saviļņojoša saruna par dzīves vērtībām, tikai bez vārdiem.
Mīlestības balss
Pētera Vaska fantāzija Vox amoris Vinetas Sareikas vijoles solo un orķestra stīgu instrumentu grupas izpildījumā patiešām izdziedāja mīlestību visā tās daudzveidībā – trauslumā, skaistumā, sapņos, kaismīgumā, nepiepildāmu ilgu smeldzē, mierinājumā, harmonijā un spēkā. "Vox amoris ir stāsts par pasaules vislielāko spēku – mīlestību. Mīlestība bija, ir, un tā nekad nebeigsies," – šādus ceļavārdus Vox amoris jeb Mīlestības balss klausītājiem veltījis pats Pēteris Vasks. Dvēseliskums, cilvēcisks siltums un patiesums ir atslēga, ar kuru Vineta Sareika atslēdz šīs mūzikas vēstījumu. Orķestra stīdzinieku atbalstītais solo vijoles dziedājums izskan piesātināti un ir personiski apdzīvots visā spektrā.
Dvēseliskums un patiesums ir atslēga, ar kuru vijolniece Vineta Sareika atslēdz Pētera Vaska opusa Vox amoris vēstījumu. Foto – Jānis Porietis
Abas kadences (Cadenza I un Cadenza II) nevis žilbina ar virtuozitāti, bet ir dziļi izjusti, personiski monologi, kas izaug no vienkāršas, mazliet senatnīgas divbalsības. Klausītājus uzrunā gan Pētera Vaska mūzikai raksturīgais gaiši skumjais minors un nesamākslotās diatoniskās harmonijas, gan niansētā stīgu instrumentu spēle, kurā jūt dzīvu, trīsošu lapotni un mirguļojošu gaismu. Kulminācija nāk dabiski, un tikpat dabiska ir dziedājuma izgaišana darba izskaņā. Apbur Vinetas Sareikas sirsnīgais, siltais, piepildītais vijoles tonis visā instrumenta diapazonā. Taču šī mūzika ir jāklausās nevis brīvdabas koncertzāles pēdējās rindās, bet intīmā tuvplānā, slēgtā kamermūzikas telpā, kur nekas netraucē izbaudīt tās lēno, niansēto plūdumu un meditatīvo, gaišas smeldzes piepildīto noskaņu. Trauslai, no klusuma piedzimstošai un tajā izdziestošai stīgu instrumentu skaņai Dzintaru lielā koncertzāle, kurā mūzikai atsaucas kaijas un kūrorta sadzīves trokšņi, nav piemērotākā vieta. Pietiek jau ar jūras un koku šalkoņas maigo varu… Pēcāk noklausos Vox amoris Latvijas Radio 3 Klasika koncertierakstā un jūtos līdz asarām laimīga.
Likteņa sitieni
Pavisam cita lieta ir Gustava Mālera krāšņais lielmēroga simfonisms ar savu arvien spilgto tēlu, noskaņu un instrumentālo krāsu bagātību. Viņam raksturīgajos milzīgajos orķestra sastāvos tā ir īpaši dāsna un izdomas pilna, partitūrā ir iekļautas arī Alpu kalnos saklausītas dabas skaņas. Piemēram, pērkona negaiss un kolorītie govju zvani, kādi Austrijā vēl šobaltdien ir dzirdami kalnainajās ganībās un izmantoti Mālera Sestajā simfonijā. Šo simfoniju grezno iespaidīgs vizuāli teatrāls efekts: ceturtajā – fināla – daļā orķestra aizmugurē, gluži kā paša likteņa rokas vadīts, tiek pacelts milzīgs koka āmurs. Tā nenovēršamais sitiens nāk kā dobjš un iespaidīgs pērkona grāviens. Šādi likteņa sitieni finālā bija divi, un te nu gan tiešraides klausītāji var izrādīties zaudētāji, jo viņiem bija aiztaupītas satraucošās gaidas.
Šim īpašajam atvadu koncertam, kas noslēdza trīs gadus ilgo darbu LNSO mākslinieciskā vadītāja un galvenā diriģenta amatā, Tarmo Peltokoski bija drosmīgi izvēlējies vismīklaināko, vistumšāko no Gustava Mālera desmit simfoniju (ieskaitot nepabeigto Desmito) klāsta. Tajā komponists risina sev svarīgus, mokošus, taču vārdos neatklātus filosofiskas dabas jautājumus un dara to, nelutinot klausītāju ne ar cilvēku balsu (kora, solistu) klātbūtni, ne ar kinematogrāfiski aizraujošām, žanriski spilgtām sadzīves ainām. Sestā simfonija ir zināma arī kā Traģiskā simfonija, un tās autors pats savulaik rakstījis, ka ar šo simfoniju ir uzdevis mīklu. Šķiet, risinājums tā arī paliks noslēpumā, ja vien par to neuzskatām azartiski vadīto perfekto mūsu orķestra spēli, kurā īpaši izcēlās metāla pūšaminstrumenti kā tumšā kolorīta nesēji. Katrā ziņā atminējumu noteikti nesniegs komponista privātā dzīve, kas simfonijas sacerēšanas periodā bijusi laimīga.
Simfonija ir tēlaini sarežģīta un kontrastu piepildīta, tomēr toni nosaka maršs, kas kā neatlaidīga ideja atgriežas cikla noslēgumā. Ar svētku gājienu tas neasociējas nemaz, un arī piesolītā Holivudas mīlas stāstu saldme lēnajā, melodiski vijīgajā Andante moderato daļā nebūt tik salda nav. Ir skaidrs, ka apjomīgās simfonijas līkločos ir viegli nomaldīties un pazaudēt dramaturģisko pavedienu, taču Tarmo Peltokoski vadīja interpretāciju pārliecinoši un iedvesmojoši, ar sev raksturīgo maksimālo pašatdevi.