Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +17 °C
Skaidrs
Ceturtdiena, 18. jūlijs
Rozālija, Roze

Ūdens kamuflāža. Indriķa Ģelža izstādes Ūdeņaina dienas actiņa recenzija

Indriķa Ģelža skulptūras un ciļņi izcili ataino mūsu laikmeta drudžainību un nesaprotamību un dara to hiperelegantā formā – katrs izstādes stūris un leņķis kļūst par kopīgās vizuālās plūsmas daļu

Indriķa Ģelža personālizstāde Ūdeņaina dienas actiņa, kas ir aplūkojama Laikmetīgās mākslas centrā Kim?, ir viena no retajām viņa izstādēm Latvijā. Mākslinieka biogrāfijā ir minētas sešpadsmit personālizstādes ārvalstīs. 2018. gadā trīs dienas bija skatāma Indriķa Ģelža ekspozīcija Aeolian Breath Tallinas ielā 10, un 2014. gadā Rīgas mākslas telpas Intro zālē notika viņa izstāde Precizējot izvirzītās versijas par vienu indivīdu (Nemanāma atšķirība). Mākslinieka darbi ir redzēti arī plašākās grupas izstādēs Latvijā, taču fakts, ka aktīvāka izstāžu dzīve norit ārvalstīs, liek apjaust citādas attiecības starp lokālo un starptautisko – Rietumu mākslas metropoles ir kļuvušas par svarīgu atspēriena un profesionālās karjeras veidošanas punktu, nevis šīs karjeras mērķi, teritoriju, kurā vēlētos nokļūt, – ko spēj tikai talantīgākie.

 

Viduvējību kults

Latvijā uzaugušie un studējušie mākslinieki izgozējas ārvalstu galerijās un Latvijā atgriežas kā slavenības ar iespaidīgu starptautiskās sadarbības pieredzi. Šī tendence – jauno profesionāļu aizplūšana uz ārvalstīm – ir vērojama visās jomās, taču laikmetīgajā mākslā to vēl bez ekonomiskajiem apsvērumiem, iespējams, pastiprina arī Latvijas mākslas dzīves intelektuālais atslābums, kas veicina viduvējību kultu – oriģinālākos autorus, kuratorus, māksliniekus šeit bieži vien nenovērtē un nesaprot, jo vērtēšanas instrumentārijam nepieciešamās zināšanas joprojām īsti necirkulē mākslas aprindās. Skarbāk izsakoties, to var saukt par gaumes un izpratnes provinciālismu, kas Latvijas mākslas telpu padara nepieejamu tādām laikmetīgās mākslas praksēm, kas operē ar sarežģītākām estētiskajām kategorijām.

Indriķa Ģelža izstāde Ūdeņaina dienas actiņa pirmajā brīdī var radīt iespaidu, ka tā ir parafrāze par mākslīgā intelekta spējām ģenerēt vizuālus tēlus. Taču ne tajā šaurajā, ērmīgajā izpratnē, kas dominē masu kultūrā un ko caurvij ironija par cilvēka domāšanas un izteiksmes veida atdarināšanas kļūdām. Indriķa Ģelža estētika drīzāk tiecas atdarināt šo tehnoloģiju mākslīgumu, brīžiem neveiklo, pārāk burtisko veidu, kā tās izprot cilvēku radīto un iekārtoto pasauli, taču respektējot šīs iezīmes kā pašpietiekamu parādību. Šķiet, Indriķis Ģelzis ar šo mākslīgā intelekta loģiku spēj iet tālāk, proti, viņš izmanto to kā atspēriena punktu tālāka konceptuālā pavediena izvēršanai, nevis funkcionāli kā vienu no mākslas medijiem. Algoritmisko loģiku viņš novērtē kā būtisku mūsdienu pasaules vaibstu, bet māk to stilizēt un pakļaut mākslas nepieciešamībām, neatstājot pašplūsmā.

 

Realitātes tulkošana 

Indriķis Ģelzis savās instalācijās virknē tagadnības vaibstus sirreālā plūsmā, kurā mikroelementi ir vienlīdz būtiski kā vispārsociālas parādības, bioloģiskais pārklājas ar ekonomisko un politiskajām atsaucēm kopējā vēstījumā ir tikpat liela nozīme kā paklāja ritmam. Moderno pasauli viņš tver no "satricinošo pārmaiņu jūrā slīkstošā" indivīda skatpunkta, izmantojot jaunas dabiskā un mākslīgā kategorijas. Nerūsējošā tērauda stiepļu konstrukcijas izsaka mūžīgi neatšķetināmu savijumu spriedzi, tas ir fragmentēts un hipertehnoloģisks ikdienas audums – gan XXI gadsimta cilvēkam apkārt esošā materiālā vide, gan mūsu mentālā ainava un, protams, veidi, kā tās abas savstarpēji pārņem viena otru. Man šķiet, ka Indriķa Ģelža skulptūras un ciļņi (apzināti gribas lietot vecvārdus un tradicionālākus apzīmējumus, lai puspajokam izmērītu, cik labi Indriķa Ģelža māksla ietilpināma nemodernā leksikā) izcili ataino šī laikmeta drudžainību un nesaprotamību un dara to hiperelegantā formā – katrs izstādes stūris un leņķis kļūst par kopīgās vizuālās plūsmas daļu.

Informatīvā pārslodze, materialitātes pašvērtība, kiberķermeņi, pieredzes nepakļaušanās loģikai. Nav iespējams nosaukt kādu dominējošo tēmu vai sajūtu, kas virza Indriķa Ģelža darbus, tie ir drīzāk aptuveni impulsi. Nezinu, cik ļoti šajos elementos iekodētā attieksme pret realitāti autoram piemīt arī pašam un cik ļoti tā ir patapināta mākslinieciska paštēla nolūkos – kā profesionālim, kurš veic realitātes tulkošanas uzdevumu, iejūtoties sev sākotnēji svešās, bet ārpasaulē nozīmīgās intelektuālajās idejās. Varbūt šādi jautājumi ir nepiedienīgi, jo apšauba mākslinieka nolūku patiesīgumu? Indriķa Ģelža darbi lieliski atbilst objektu orientētās ontoloģijas un jaunās materialitātes teorētiskajām nostādnēm, iespējams, pat burtiski interpretē realitāti caur to prizmu, taču rezultātā nezaudē poētiskās aptuvenības un nenoteiktības šarmu.

Autora stilizācija liek meklēt cilvēcisko nedzīvajā pasaulē, viņš ķermenizē priekšmetus un organisko redz kā sintētisku materiālu sakausējumu: "Melnais caurums izplešas acs zīlītē, izplešas hokeja ripā, izplešas kurmja alā, izplešas satiksmes tunelī, izplešas auss kanālā, izplešas piltuvveida mākonī, izplešas galvaskausā, izplešas skatuvē, izplešas kaleidoskopā, izplešas viedtālrunī." (Indriķa Ģelža teksts, kas izmantots izstādē.) Indriķis Ģelzis konceptualizē un izzina spēju redzēt lietas un idejas kā no cilvēka uztveres neatkarīgas vienības.

 

Pietauvošanās punkti 

Izstādi pavadošajā tekstā ekspozīcija pieteikta kā publiskais peldbaseins jeb "analoga kibertelpa". Patiešām – telpā skatītājs ienirst, jo māksla to apņem jau no pašas grīdas, uz kuras drīkst atrasties tikai bahilās. Par baseinu to var dēvēt arī tāpēc, ka darbu nozīmes saglabātas plūstošas, tās peld, kustas, virzās, izstāde nav statiska, atsevišķu instalāciju elementi atkārtojas un spoguļojas cits citā. Nav statiskas kinētiskās ziedu-actiņu skulptūriņas, nav statiska arī telpa, ko ik pa brīdim pāršķeļ robotbalstiņas (kas patiesībā nemaz nav robotbalstiņa) paziņojums un šo audiocilpu pavadošais, telpu pārņemošais zilais apgaismojums. Šo nenoteiktību, daudzvārdību, plurālismu pēdējo gadu māksla ir ekspluatējusi gana daudz un bieži vien tā triviālā iemesla dēļ, ka līdz galam nezina, ko grib vēstīt. Pieķeras atslēgas vārdiem kā aptuvenām norādēm, cerot uz to, ka tie darbosies kā jēgu iedarbinošs mehānisms, iepretim konkrētiem vēstījumiem kā pārāk avīžnieciskiem un nemākslinieciskiem. Arī mūsdienu mākslinieks peld starp visām šīm nozīmju situācijām un stratēģiju iespējām, intensīvi meklējot pietauvošanās jeb pašpozicionēšanās punktus. Varbūt Ūdeņaina dienas actiņa ir jāuztver kā viens liels, sarežģīts organisms, mākslinieka pašģīmetne, kuras autors šķetina savu esību gan kā sociālu pieredzi, gan anatomisku konstrukciju? Ne velti izstādē tik bieži izmantotas spoguļu lauskas kā pašrefleksijas un narcisma starpstāvoklis, tik būtisks lielums mūsdienu vizuālajā kultūrā.

To, ka funkcionālais, utilitārais un absurdais spēj radīt atmosfēru, māksliniecisku jēgu un pat afektus, mēs laikam jau zinām. Mākslinieka uzdevums nav radīt mūžīgus apliecinājumus avangarda aksiomām vai tās nebeidzami variēt pēc savas gaumes un saprašanas. Šajā ziņā mākslinieki mēdz būt kaitinoši, vispārzināmas lietas atkārtojot ar jaunatklājēja pārsteigumu un patosu. Indriķis Ģelzis pret savu mākslu izturas ar profesionālu azartu, nopietnību un cieņu. Šis profesionālais centīgums man subjektīvi nedaudz traucē līdz galam iejusties viņa darbu uzburtajās pasāžās, taču tas nemazina pārliecinošo kopiespaidu un prieku, ka arī Latvijā šad tad varam skatīt izstādes, kas ir tik pamatīgi nostrādātas un radoši drosmīgas.

Veiksmes faktors te noteikti ir meklējams arī mākslinieka un kuratores Zanes Onckules radošā rokraksta savstarpējā sakritībā. Tā ir līdzīga, bet ne identiska mākslas izjūta, kas spēj papildināt otra meklējumu trajektorijas. Indriķa Ģelža mākslas saistošākie aspekti – vismaz Latvijas kontekstā – šķiet jaunā materiālisma ideju iedvesmotā rotaļāšanās ar tehnoloģisko un bioloģisko, transformējot tos pusabstraktās vienībās. No otras puses, šīs īpašības viņa darbus padara viegli konvertējamus mākslas aktualitāšu žargonā un ātri gaistošos trendos, tāpēc kuratora darbam ir arī bākuguņu funkcija, neļaujot novirzīties pārāk plašos ūdeņos.

 

INDRIĶIS ĢELZIS
Izstāde Ūdeņaina dienas actiņa
Laikmetīgās mākslas centrā Kim? līdz 8.X

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja