Bulgārijas kūrortpilsētā Sozopolē, zaudējot cīņu ar viļņiem, bojā gājis viens no redzamākajiem krievu emigrācijas režisoriem Jurijs Butusovs. Spriežot pēc viņa laikabiedru reakcijas gan Krievijā, no kuras režisors emigrēja pēc tās pilna mēroga iebrukuma Ukrainā, gan pasaulē, ir daudz teātra mākslinieku, kuriem sastapšanās ar šo neordināro personību ir bijusi būtisks pavērsiens ne tikai karjerā, bet arī kopējā izpratnē par teātri.
Pēc emigrēšanas režisora ģimene pēdējā laikā dzīvoja Latvijā, viņš Mihaila Čehova Rīgas Krievu teātrī iestudēja Esteres Bolas lugu Gogolis. Portrets, kuras pamatā ir Nikolaja Gogoļa stāsts, bet Butusova versijā izrāde ieguva vispārinājuma mērogu. Latvijā rādītas arī vairākas viesizrādes Jurija Butusova režijā. Viņa iestudētā Toma Stoparda drāma Rozenkrancs un Gildenšterns ir miruši joprojām tiek spēlēta Viļņas Vecajā teātrī.
Gulbja dziesma
Man nav nolūka šajā piemiņas rakstā uzskaitīt visus Jurija Butusova radošos panākumus, īpaši tāpēc, ka lielu daļu no viņa iestudējumiem mēs Latvijā neesam redzējuši. Tomēr vairākus esam piedzīvojuši, piemēram, viņa Šekspīra interpretācijas – Ričardu III un Karali Līru (abās izrādēs titullomu atveidoja Konstantīns Raikins) – un režisoram svarīgā autora Bertolta Brehta lugas Krietnais cilvēks no Sečuānas interpretāciju. Covid-19 pandēmijas laikā, 2021. gadā, tātad tikai gadu pirms Krievijas iebrukuma Ukrainā, festivāla Zelta maska programmu teātra speciālisti varēja noskatīties videoieraksta formātā, un neviens nenojauta, ka Krievijas teātris, kas tobrīd bija daudz brīvāks un godīgāks nekā sociālpolitiskā situācija un varas un indivīda attiecības Putina Krievijā, dzied savu gulbja dziesmu. Starp māksliniekiem, kas tolaik veidoja Krievijas teātra seju, bija arī Jurijs Butusovs, kura iestudētais Floriana Zellera Dēls šķita nedaudz pašmērķīgs darbs – pusaudža loma bija uzticēta tobrīd 62 gadus vecam aktierim. Tikai tagad esmu uztvēris, ko režisors ar šo paņēmienu centās pateikt, – tas bija stāsts nevis par pusaudža krīzi, bet par sabiedrības krīzi kopumā, kurā bērni noveco daudz ātrāk, nekā tam vajadzētu būt.
Teātra aina Krievijā pašlaik ir krietni citāda – izcili režisori un aktieri mēģina sev atrast vietu ārzemēs, bet Krievijā vara slēdz un reorganizē teātrus un noteiktus vārdus (piemēram, Romāna Viktjuka) faktiski mēģina izdzēst no vēstures. Tomēr dažas Jurija Butusova izrādes tādu likteni nav piedzīvojušas, piemēram, videoversijā Rīgā vienu reizi parādītajā Gogoļa Revidenta iestudējumā ar nosaukumu R teātrī Satirikons bija daudz gana iznīcinošas kritikas Krievijas valdošajam režīmam, taču to joprojām rāda Maskavā, lai arī netiek minēts dramaturga Mihaila Durņenkova vārds, kurš šobrīd Krievijā ir nevēlamāks nekā Jurija Butusova vārds.
Vēl viena krievu emigrācijas pārstāve – teātra zinātniece un kuratore Marina Davidova – uzskata, ja Jurijs Butusovs būtu palicis Maskavā, viņu nevajātu un ļautu viņam strādāt, taču viņš pats nolēma emigrēt ar sievu un diviem maziem bērniem. "Viņš vienkārši fiziski nebija gatavs elpot saindētu gaisu," raksta Marina Davidova. "Teorētiski es būtu varējis palikt, bet mēs ar ģimeni nolēmām, ka nevaram. Tas būtu tik ļoti pretrunā ar mūsu principiem, mūsu attieksmi pret cilvēkiem, ka mums bija jāpauž sava attieksme [aizbraucot]," režisors apstiprināja arī man intervijā KDi 2024. gada maijā.
Sižets veidojas galvā
Lai mēģinātu izskaidrot, kāpēc Jurijs Butusovs bija svarīga figūra aktieriem, kuri pēc kara sākuma sadalījās divās grupās – emigrantos un palicējos –, pietiek palasīt viņu reakciju uz iemīļotā režisora nāvi, ar ko pildās sociālie tīkli kopš sēru vēsts saņemšanas svētdien, 10. augustā. Jau pieminētais Konstantīns Raikins raksta: "Miris, gājis bojā mans dižais, ģeniālais biedrs. Vai varu teikt – mans draugs? Nezinu. Neizsakāmi nozīmīgs man, mums visiem ļoti tuvs, nepieciešams cilvēks. Mans mīļais mocītājs. Mans nežēlīgais un maigais oponents. Manu nebeidzamo pārdomu, šaubu, sajūsmas, aizkaitinājuma un strīdu priekšmets. [..] Dižais noteikumu, sistēmu, likumu, termiņu un budžetu sagrāvējs. Ārkārtējo situāciju radītājs."
Jurijam Butusovam patiešām bija pretrunīga reputācija gan impulsīvā rakstura, gan darba stila dēļ, jo viņš pavisam īsu brīdi pirms pirmizrādes varēja nolemt visu mainīt. Viņam to piedeva, jo rezultāts bija ievērojams. Intervijā Radio Brīvība 2024. gada jūlijā Jurijs Butusovs atcerējās: kādā dzēlīgā recenzijā vēl laikā, kad viņš strādāja Sanktpēterburgā, bijis rakstīts, ka viņam ir rokenroliska attieksme pret teātri. "Tas ir ļoti precīzi atzīmēts. Es vienmēr to esmu gribējis," secināja režisors, uzsverot savu norobežošanos no vecā, tradicionālā teātra.
Intervijā KDi Jurijs Butusovs pirms Gogoļa. Portreta pirmizrādes teica: "Tāpat kā aktieriem uz skatuves ir jāstrādā, arī skatītājiem ir jāstrādā, un tā enerģija, kas rodas aktiera un skatītāja sadarbībā, tā intensīvā iekšējās dzīves izdzīvošana, man šķiet, ir tas, ko es cenšos sasniegt izrādē. Tas ir kā lidmašīnā – tu traucies milzu ātrumā, pārvari milzīgus attālumus, nekustīgi sēžot krēslā. Tas pats efekts ir teātrī – tu esi nekustīgs un vienlaikus traucies milzu ātrumā. Un šī attiecība ir tas punkts, kas ir postdramatiskajā teātrī, kad sižets kļūst nesvarīgs, bet svarīgs kļūst tas sižets, ko tu izveido savā galvā. Strādā skatītājs, kuram rodas dažādas domas, un viņš seko savām domām, kas nonāk dialogā ar izrādi un pašu skatītāju."
Izrāde Gogolis. Portrets Mihaila Čehova teātrī ir metaforiski piesātināta, iespējams, pat apzināti pārsātināta. Tāpat kā Stoparda lugas iestudējums Viļņā, kurā Jurija Butusova režisora rokraksts apzināti tuvojās Eimunta Nekrošus stilistikai. Vēl viens būtisks lietuvietis režisora dzīvē bija Rims Tumins, kurš viņu uzaicināja strādāt Jevgeņija Vahtangova teātrī Maskavā.
Teātra kritiķis un publicists Sergejs Nikolajevičs, kurš dzīvo Latvijā, šā gada sākumā divas stundas intervēja Juriju Butusovu Tallinā sarīkotajā festivālā Butusov Fest. Uz jautājumu, ko režisors vēlētos par sevi lasīt avīzē vai internetā, Jurijs Butusovs atbildēja ar vēlamo citātu: "Viņš centās nekad nemelot." Tagad tas kļuvis par teikumu viņa piemiņai.