Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Sanktpēterburgas operas viesizrāžu recenzija. Viena režisora teātris

Kamerteātra Sanktpēterburgas opera publiskā seja ir tā galvenais režisors Jurijs Aleksandrovs, taču lielākā vērtība – lielisku solistu ansamblis

Divu franču un vienas krievu operas iestudējumi – tā ir Valsts muzikālā kamerteātra Sanktpēterburgas opera viesizrāžu bilance šā gada jūlijā VEF Kultūras pilī. Tūlīt pēc Dziesmu un deju svētkiem sapulcēt pilnas zāles bija grūti, un ir pārspīlēts preses relīzes autora Jura Saukāna patoss pēc pirmās izrādes, ka "pilna skatītāju zāle, stāvot kājās un aplaudējot, pauda sajūsmu par Latvijas simtgades svinību ietvaros notikušo pirmo no trim Tautas mākslinieka Jurija Aleksandrova dibinātā Krievijas Valsts kamermūzikas teātra Sankt Peterburg Opera viesizrādēm – Žorža Bizē Pērļu zvejniekiem".

VEF Kultūras pils ir laba viesizrāžu telpa, tomēr attālums no Rīgas centra liedz tūristiem informāciju par izrādēm ieraudzīt nejauši un ieiet nopirkt biļetes, tāpēc zālē bija tikai tie, kas zināja, uz ko iet. Skatītāji izrādēs bija, bet brīvu vietu netrūka, un pieminētās stāvovācijas nebūt nepārņēma visu zāli. Pēc otrās un trešās izrādes sajūsmas ārišķīgo izpausmju bija pat mazāk. Toties pāri malām plūda paša Jurija Aleksandrova sirsnība un temperaments, viņš no skatuves paziņoja: "Krievija jūs mīl."

Zinot pazīstamā, taču neviennozīmīgi vērtētā Jurija Aleksandrova kā kvēla Vladimira Putina atbalstītāja un operas Krima iestudētāja reputāciju, šādu mīlestības apliecinājumu var uztvert visnotaļ dažādi. Atcerēsimies, ka pirms dažiem gadiem Jēkabpils skatītāju neizpratni izraisīja arī Johana Štrausa operetes Sikspārnis balles ainā negaidīti iemontētie Pirmā pasaules kara kadri, kas radīja sajūtu, ka Jurijs Aleksandrovs draud publikai ar jauna kara sākšanos, kaut arī, visdrīzāk, tā tas nebija gluži iecerēts.

 

Pārliecina dziedātāji

Jurija Aleksandrova godalgu saraksts ir ļoti garš, ieskaitot Krievijas prēmijas Zelta maska un Sanktpēterburgas augstākās teātra balvas Zelta sofite. Tāpēc nav pārsteidzošs fakts, ka uz Rīgu atvestās trīs izrādes ir tik atšķirīgas izvēlētās pieejas ziņā, jo režisors spēj būt daudzveidīgs. Pārsteidz drīzāk kas cits – ka viņš spēj būt gan gudrs, ironisks, brīžiem nežēlīgs, gan pēkšņi iztapt visneizvēlīgākajai publikas gaumei, pārpārēm lietojot visus iespējamos štampus kā Žorža Bizē Pērļu zvejnieku iestudējumā, kurā ar krāsu spilgtumu krietni pārcenties bija arī teātrim uzticīgais scenogrāfs Vjačeslavs Okuņevs.

Paradokss ir tas, ka šādā saspilgtinājumā, grima un parūku (ar drediem!) lietojuma bagātīgumā izrāde noteikti labāk izskatītos uz Jēkabpils saliņas (taču līgums ar šo pilsētu Jurijam Aleksandrovam ir beidzies), nevis VEF Kultūras pilī vai vēl jo mazākajā stacionārajā teātra namā Sanktpēterburgā. Šī bija vienīgā izrāde no trim, kurā bija ļoti skaidri jūtams mehānisks režisora aprēķins, – pirmo pantu duetam varoņi dzied stāvus, otrajā apsēžas, bet trešajā pagriežas viens pret otru un skatās acīs. Liriskā varone āriju sāk atgūlusies, bet uz konkrētu tekstu viņa piecelsies un iznāks priekšā. Visās izrādēs bija izmantots video, tāpat režisoram patīk skaņu efekti, kas brīvi plūst pāri mūzikai, piemēram, pērkona dārdi. Orķestra sniegums visās trijās izrādēs bija diriģenta Maksima Vaļkova pārziņā.

Taču Sanktpēterburgas operas trupas dārgums ir tās solisti. Būdams izteikts viena režisora teātris, tas spēj sapulcināt varbūt ne ļoti titulētus, bet vokāli apdāvinātus māksliniekus, ar kuriem tiek rūpīgi strādāts. Jurijam Aleksandrovam ir komanda – bez viņa katras izrādes programmiņā tiek norādītas vēl trīs režisores. Tādējādi Sanktpēterburgas operas izrādēs var novērot to, kas nebūt nav pašsaprotami, – katrs tēls tiek sastrādāts vokāli un aktieriski tā, ka no dziedājuma var nojaust varoņa raksturu un pat garastāvokli un, nelasot tulkojumu, sajust tīri tembrāli, kā mainās dziedājuma saturs un emocionālā gamma.

Protams, to paredz arī komponists, piemēram, Rodions Ščedrins operā Ne tikai mīlestība galvenajai varonei, kamēr viņa pilda kolhoza priekšsēdētājas pienākumus, partiju raksta samērā zemā reģistrā, taču, kaisles pārņemta, arī balss uzšaujas visai augstu. Soliste Larisa Pominova ar režisoru brigādi rūpīgi izstrādā nianses, bet lietišķumu iekrāso ar zināmu metāliskumu balsī, savukārt mīlas skatos dedzīgumu apvieno ar maigumu. Apzinoties kameroperas specifiku, kad visi skatītāji ir samērā tuvu, režijas komanda šo aspektu ir ņēmusi vērā ļoti nopietni, tāpat kā muzikālo, jo galveno lomu izpildītāji ir vokāli pārliecinoši, ja neskaita nelielus grēciņus (Fausta lomā tenora Denisa Zakirova augstākās virsotnes palika īsti nesasniegtas).

Skatītājiem, kuri savulaik Jēkabpilī bija redzējuši un dzirdējuši Sergeju Aļeščenko bezrūpīgā hercoga lomā operā Rigoleto, viņa izpildītā Nadira ārija Je crois entendre encore operā Pērļu zvejnieki sagādāja gandarījumu tieši ar klusināto lirismu un niansētību. Samērā grūti ir korim, jo tas, ņemot vērā kameroperas specifiku, ir neliels – 13 dziedātāju, tāpēc atsevišķos brīžos gribējās lielāku balsu kuplumu, taču to gluži objektīvi nevar sasniegt. No kora tiek gaidīta arī ļoti dinamiskas kustību partitūras izpilde baletmeistares Nadeždas Kaļiņinas vadībā.

 

Tur caurums, te caurums

Negaidītu kontekstu ieguva otrajā vakarā rādītā Rodiona Ščedrina 1961. gada opera Ne tikai mīlestība, kam sižetiski izrādījās pārsteidzoši daudz līdzību ar Pētera Pētersona 1962. gadā pirmizrādīto lugu Man 30 gadu, kuras iestudējums Latvijas Nacionālajā teātrī šopavasar izpelnījās veselu Spēlmaņu nakts nomināciju birumu. Pētersonam nez no kurienes ieradusies Roze elegantā tērpā mēģina iejusties tilta celtnieku brigādē, nonākot starp brigadieri, kuram ir līgava, un komponistu. Savukārt Ščedrinam (libreta autors Vasilijs Katanjans) nez no kurienes kolhozā ierodas vīrietis – vai nu pēc studijām, vai – kas laikam ir režisora ieviesums – tiek dots mājiens, ka puisis varētu būt pabijis arī aiz restēm.

Vīrietim ir līgava slaucēja, bet viņš met acis uz kolhoza priekšsēdētāju Varvaru, kurai savukārt ir pielūdzējs – varena auguma brigadieris. Abās izrādēs būtiska sižeta sastāvdaļa ir aina ballē. Ināras Sluckas iestudējums ir vairāk stilizēts, tam nav pārāk lielas sasaistes ar realitāti, tas apzināti paliek oficiālo hroniku rotaļīgajā estētikā. Jurijs Aleksandrovs atļaujas diezgan daudz ironijas, viņa izrādes tipāži ir piezemētāki, piemēram, veči lietus laikā ne tikai spēlē domino, bet arī ierauj no benzīnkannas, kurā paslēpts alkohols. Taču režisora novatorisms izpaužas tajā, ko 1961. gadā Padomju Savienībā nevarēja atļauties, – ieviešot neslēptu seksualitāti varoņu attiecībās. Īpaši otrajā cēlienā, kad kolhoza priekšsēdētāja šķietami cenšas pievērst vīrieti darbam un rāda, kā labojams kūts jumts, taču skatuves variantā tekstu «tur caurums, te caurums» varone saldkaisli izdzied, atrodoties jāteniski uz zemē gulošā vīrieša. Pēc šāda ainas risinājuma tieši piedzīvotais sekss, nevis kas cits ir galvenais iemesls, kāpēc viņa tomēr nolemj atteikties no šīm attiecībām, formāli upurējot sevi tautas interesēm.

 

Skarbi pret Margarētu

Pasaule ir trakonams, no kura izbēgt nav iespējams, jo tā galvenais ārsts ir pats Mefistofelis – šāda atziņa caurstrāvo Šarla Guno Fausta iestudējumu, kurā arī netrūkst Vjačeslavam Okuņevam raksturīgo spilgto krāsu, tomēr kopumā tas ir drīzāk skarbs, nevis dekoratīvs inscenējums. Eksistenciālais risinājums noteikti nav novatorisks, jo garīgās dziednīcas tematiku varam sastapt kaut vai Alvja Hermaņa Vīnē iestudētajā Parsifālā, taču kopumā ideja Guno operai piestāv. Jurijs Aleksandrovs ir nežēlīgs pret Margarētu, kuru Mefistofelis iznīcina ar gluži zvērīgu mērķtiecību, tai kulminējot ainā, kurā sievieti piesien pie vertikāli uzslietas gultas un viņas gaidāmais bērns tiek pa gabaliem izrauts no mātes klēpja. Taču šādi rodas risks secināt, ka izrādes patoss ir pret zinātni un medicīnu, ja reiz ārsts pret pacientiem izturas kā pret laboratorijas žurkām.

Sanktpēterburgas operas iestudējumi ir savdabīgi, savā estētikā pretrunīgi, bet muzikālajā ziņā atzīstami. Tāpēc sastapšanās ar šo kolektīvu bija kārtējā interesantā pieredze, pat ja estētiskie risinājumi brīžam šķita diskutabli.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Vai Ziemassvētku dāvanas jau esi sagādājis?

Kopā nobalsojuši: 522

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ziemassvētki nāk ar gaismu no sirds(1)

Pirms trim gadiem Ieva Kerēvica un Sergejs Jēgers pirmoreiz satikās kopīgā Ziemassvētku koncertā. Tagad tapusi jau trešā kopīgā Ziemassvētku programma Gaisma no sirds.

Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja