Laika ziņas
Šodien
Skaidrs

Teātra vēsturnieks Jānis Siliņš: Kurš gan nav tvīcis pēc atzinīga Lilijas Dzenes vārda vai skatiena

"Pētīt Liliju Dzeni, procesus, laikmetu, ne uzreiz nākt ar momentānu nosodījumu," saka teātra vēsturnieks Jānis Siliņš, izdodot Izmeklētus rakstus.

Fenomens – vienā vārdā XX gadsimta spožāko teātra rakstnieci, zinātnieci un kritiķi Liliju Dzeni (Mača; 1929– 2010) raksturo Eduarda Smiļģa Teātra muzeja direktors teātra vēsturnieks Jānis Siliņš.

Viņa sevī nesa daudzus talantus. "Jā, rakstniece, bet viņai piemita arī loģiskā domāšana, Lilija bija arī lieliski analītiska procesu vērtētāja,"  uzsver teātra vēsturnieks. Jebkuram Liliju Dzeni dzīvē satikušajam bija gods un prieks piedzīvot arī viņas artistiskās aktrises dāvanas, ko Dzene realizēja savās dzīves "monoizrādēs", asprātīgās un sulīgās stāstu etīdēs.

Izdevniecībā Mansards izdotās grāmatas Izmeklēti raksti pirmo daļu veido 26 recenzijas un raksti, kas aptver laika posmu no 1952. līdz 2006. gadam, otrajā daļā Nekā personīga publicēti Lilijas Dzenes dienasgrāmatas fragmenti, iespēju robežās atšifrējot minētos notikumus, vietu, laiku, personības (grāmatā publicēts arī aptuveni tūkstoš minēto personu rādītājs). Grāmatas sastādītājs un zinātniskais redaktors – teātra vēsturnieks profesors Jānis Siliņš, dienasgrāmatu publicēšanai sagatavojusi teātra vēsturniece Rita Melnace. Lasāma arī Evitas Sniedzes (Ašeradenas) 2000. gadā rakstītā eseja Lilijas Dzenes laiks: "Rakstīt par Liliju Dzeni nozīmē domāt par likteni, kas cilvēku iemet kāda ceļā un laikā. Ne tikai indivīda, bet valsts un teātra ceļā. Jo laiku tad nosauc viņa vārdā." 

Grāmatas nosaukums Izmeklēti raksti ir ietilpīgs, vismaz ar trim nozīmēm – atlasīti, izsmalcināti un izpētīti raksti. Pastāsti, lūdzu, par burtisko nozīmi – kādu materiālu tu atlasīji? Un kā radās pārliecība, ka tev tas jādara?

Pēdējos gadus, kad jau Lilija Dzene aktīvi nerakstīja, bet piedalījās dažādās žūrijās, mums iznāca ārkārtīgi daudz sarunu. Starplaikos starp izrādēm, kritiķu braucienos busiņā. Kādreiz arī vienkārši tāpat, kad biju Latvijas Kultūras akadēmijas rektors. Tās bija emocionāli vienkāršas sarunas, līdzīgi kā dienasgrāmatā. Citreiz iedeva kādu grāmatu. Es Liliju Dzeni zināju, bet nebiju tik konkrēti ar viņu runājis. Viņa visiem bija autoritāte, pat ja kādreiz likās, ka kaut kas ir pateikts ne tā. Ar visu kritisko skatu viņu vērtēja ļoti augstu. Tad, ka viņa aizgāja mūžībā, organizēju atvadīšanos, nākamajā gadā uz Lilijas dzimšanas dienu braucām uz Piebalgu. Tad likās – paiet tik īss laiks, un cilvēks aizmirstas. Grāmatas ir, visi slavē, bet tas arī viss. Kādā gadā bija piebraucis arī Pauls Putniņš ar Līgu Liepiņu. Piebalgas vide, kas Lilijai Dzenei ir tik svarīga, ir tik runājoša, un par to ir jāpastāsta. Sākām runāt, ka ir jāizveido grāmata. Prasīju Evitai [Ašeradenai] – rakstīsi monogrāfiju? Likās, ka vajag kaut kā citādi. Bija dzirdēts, ka pastāv Lilijas Dzenes dienasgrāmatas, bet tas nebija primārais impulss. Kad vienā vasarā Dzenes brālis Uldis Mačs no šķūņaugšas man iedeva līdzi četras piecas gadiem stāvējušas kastes ar visādiem izgriezumiem, paņēmu tās uz mājām un kādā karstā vasarā izvētīju no putekļiem. Tad arī radās doma par šādu grāmatu.

Kastes no Lejas Īvānu šķūņa Lilija Dzene pati laikam nebija izskatījusi?

Jā, šīs kastes bija atvestas uz Piebalgas mājām jau kaut kad agrāk. Tur atradās mašīnrakstā sastrādātie materiāli. Lilija jau pati nepārrakstīja, to darīja kāds cits – citreiz vīrs, vēlākos gadus – Rita Melnace. Kastēs bija arī jau grāmatās izdotie materiāli – par Eduardu Pāvulu un Drāmas teātri –, sasprausti ar lielām aprūsējušām saspraudēm.

Kur viņa rakstīja dienasgrāmatas?

Dermatīna blociņos, kādi jau padomju laikos bija. Dažādi – ir rakstīts arī dienas kalendāros. Tas viss atrodas pie Ritas Melnaces. Pie manis nonāca tikai atsevišķas burtnīciņas, kur Lilija ir sēdējusi režisoru mēģinājumos un pierakstījusi, piemēram, kad Arnolds Liniņš 1970. gadā Dailes teātrī, nebūdams vēl galvenais režisors, iestudēja Marcinkeviča Sienu. Tas ir materiāls, kas pētniecībā vēl ir apstrādājams, šajā grāmatā tā nav. Ir publicētas viņas recenzijas. Paldies tam cilvēkam, laikam kādam studentam, kurš bija sataisījis Lilijas Dzenes recenziju bibliogrāfiju. Tas ļoti noderēja. Lai šis cilvēks piesakās.

No 400 Dzenes recenzijām esi atlasījis 27. Kādi kritēriji tevi vadīja? Ko vēlējies izgaismot?

Sakārtoju recenzijas pa mapītēm, pa gadiem, uzreiz izveidojās interesants apjoms. Tad, kad izlasīju dienasgrāmatā viņas pārspriedumu, kā viņa mokās ar Fausta tēmu latviešu teātrī, un pēc tam arī pašu rakstu, sapratu, ka materiālu kombinēšana ir labs veids, kā varam parādīt Lilijas Dzenes radošo un personīgo biogrāfiju, iztiekot bez tradicionālās pieejas – dzimusi tur, augusi tur. Vēlējāmies par viņu radīt spilgtu atgādinājumu.

Atceros katru mizanscēnu. Vispirms izlasīju visas recenzijas, pēc tam atliku kādas 50–60. Gribēju, lai, lasot viņas recenzijas, intuitīvi var just attīstību. Arī tie cilvēki, kas nav redzējuši recenzētās izrādes, redz Dzenes stilistiku un domāšanas procesu, kāds ir agrākā periodā un kāds – pēc tam. Arī to, ka pat vienkāršākajos rakstos, ienāk atsauces uz kaut ko citu, cik meistarīgi tās tiek ieliktas. Nelasot vēl viņas dienasgrāmatas, pētot teātra vēsturi, intuitīvi sapratu, kuri mākslā  ir viņas cilvēki. Redzam daudz Alfrēdu Jaunušanu, Jāni Kubili. Nav gan nevienas recenzijas par Elzas Radziņas un Kārļa Sebra izrādēm, tas man nebija prioritāri. Gribēju parādīt mezglu punktus. Arī personībā. Tā kā Lilijai Dzenei nebija uzrakstīta grāmata par Astrīdu Kairišu, obligāti likās, ka šeit ir jāiekļauj arī raksts par Kairišu. Ir ievietots arī Dzenes pirmais lielais portrets, kas viņu kā vienaudzi ārkārtīgi tuvināja ar Viju Artmani. Tas bija ļoti interesanti – pēkšņi starp visiem izgriezumiem bija Artmanes vēstulīte. Tas ir atradums. Tā ir nevis pamācība, bet domubiedru saruna, bet, nē, viņa ņem uzraksta un atsūta vēstuli. Tas liecina arī par savstarpējo attiecību blīvumu. Artmane bija lūgusi nepieminēt portretā vienu epizodi ar Mildu Klētnieci un Lilitu Bērziņu, un rakstā tās patiešām nav. Tas, ko viņa īsā teikumā ir aizrādījusi, – tā tur nav.

Bet arī Vijas Artmanes intonācija ir inteliģenta, bez kundziskuma vai kaprīzuma: "Tie tādi nevarīgi puksti pie visa, kas ir uzrakstīts. Ja noder – izmanto." Protams, nezinām, kāda būtu reakcija, ja Dzene ieteikumus nebūtu ņēmusi vērā.

Jā, tikpat inteliģents kontakts ir arī apsveikuma kartītēs, kas viņai ik pa laikam ir sūtītas no viena, no otra, no trešā. Tagad uzsit īsziņu vai repliku vai ieliek feisbukā, un viss. Bet toreiz rakstīja īpaši tam cilvēkam. Tas man liekas ļoti vērtīgi. Arī ētiski un estētiski pamācoši. Man ļoti palīdzēja Silvija Geikina, kura pārrakstīja datorrakstā visas recenzijas. Desmit pēc kārtas iedevu izlasīt vienam jaunam cilvēkam. Viņš nav redzējis nevienu izrādi, bet teica, ka lasīt ir ļoti interesanti. Viņš interesējas par vēsturi un uztausta arī šo recenziju zemūdens straumes. Dienasgrāmatās var gadīties, ka viņa par kādu kaut ko skarbu pasaka un recenzijā – pēc tam citādi. Tas ir normāli. Tas ir viņas vērtējums. Tur nav ko apvainoties. Tas ir neliekuļots tā brīža skats. Lilijas rokrakstu ir ārkārtīgi grūti lasīt. Tur ir ļoti jāsatrenējas.

Sīks un nesalasāms kā ārstiem?

Drīzāk ļoti brīvs, nepabeigtiem teikumiem un uzvārdu galotnēm. Viņai patika teikt – nenoskārstai vajadzībai. Atlasot recenzijas, centos, lai parādītos žanru un personību daudzveidība. Viņa mēdza teikt – tas ir ārpus laba un ļauna. Ja tā pasaki, tur jau vairs pat recenzija nav jāraksta.

Kāpēc diezgan daudz grāmatā ir Pētersons? Paņēmu arī to, ko Lilija Dzene speciāli rakstīja Ievas Strukas grāmatai Runcis, jo tur ārkārtīgi labi varēja saprast viņas saskari ar Pētersonu. Viņa ienāca Rīgā un dzīvoja pedagoga Emīla Mača un aktrises Lilijas Žvīgules ģimenē. Turpat jau bija arī Dailes 2. studija un Pētersons. Visu laiku viņam ir sekots līdzi.

Neesi vairījies arī nodrukāt viņas pašas pirmās 50. gados tapušās recenzijas, no kurām nezinātājs diez vai var saprast, par ko Lilija Dzene ir tā dievināta. 1997. gadā nolasītā referātā viņa pati to nosauc par "vulgāri žņaudzošo spēku", kam nācies pakļauties arī viņai. Tomēr ir tik sāpīgi lasīt viņas Skroderdienu Silmačos recenzijā "budziskā jūsmošana par zaļo zemi", zinot, cik Lilija Dzene patiesībā bija dziļi latvisks cilvēks. Vai šaubījies – rādīt šīs pirmās recenzijas ar ideoloģiskajām nodevām?

Kad es biju rektors Latvijas Kultūras akadēmijā, uz Sieviešu dienu kolēģiem lasīju, ko pirms 60 gadiem rakstījusi Literatūra un Māksla. Vienā reizē man trāpījās gads, kad nomira Staļins, un 8. martā viss ir par to. Olgas Lisovskas dzejolis apmēram tāds – ārprāts, tagad pasaule ir zudusi, jo lielais vadonis ir miris, un man dzīve iepriekš nav bijusi, tikai tad, kad Staļins bija dzīvs. Man bija šoks. Mirdza Ķempe izvairīgi bija pārtulkojusi dzejoli. Viņa bija gudra – varēja tulkot un pati nerakstīt. Visi kaut kā ir lavierējuši tajā laikā. Literatūrā un Mākslā trīs numurus vēlāk ir Vizmas Belševicas dzejolis gan Ļeņinam, gan Staļinam! Tad, kad izlasīju Vizmas Belševicas dienasgrāmatas, – tur viņa atcerējās, ka skaidri un gaiši ir pateikts – meitenes, jums ir jāuzraksta vismaz viens šāds dzejolis, ja gribat, lai jūs publicē. Es to nekādā mērā nenosodu. Citi ir vairāk izmantojuši visādus kongresu materiālus, Dzene izlīdzējās ar minimumu.

Mūža pēdējos gados pēc intervijas Lilija Dzene ar sev raksturīgo pašironiju teica, ka tagad nodarbojoties ar to, ka padomju laika referātiem griežot nost obligāto galvgali, pārējais varot palikt. Atzinās arī, ka nīcinot ārā daudzas vēstules un piezīmes.

Tāds laiks. Tāpēc laikmets ir jāparāda. Arī dienasgrāmatās ieraugām, kā viņa vēlāk atceras 40. gadus, kā viņa īsos teikumiņos vērtē deviņdesmitos, 91. gadu. Viscauri ir arī kaut kas ļoti nepateikts.

Kā tu domā – vai jaunietis, kurš nav bijis Lilijas Dzenes personības valdzinājuma varā un lasījis viņas neatkārtojami talantīgās aktieru portretgrāmatas, varēs sajust viņas meistarību un talanta valdzinājumu? Iespējams, mākslas studenti būs jāievada šajā grāmatā ar komentāriem un norādēm vēl uz citiem Dzenes darbiem?

Ar komentāriem, bet kādreiz viņi ir ļoti gudri. Semināros teātra vēsturē es viņiem iedodu izlasīt vienu monogrāfiju, vienalga, par kuru aktieri. Viņi izlasa un desmit minūšu laikā izstāsta citiem, ko ir uzzinājuši par šo aktieri un ieguvuši. Kāds bija izlasījis Lilijas Dzenes 60. gados rakstīto monogrāfiju par Mirdzu Šmitheni un Līvijas Akurāteres – par Artūru Filipsonu. Man bija pārsteigums, cik precīzi viņi bija uztvēruši. Faktiski anulējuši visu uzslāņojumu. Puisis man teica – lasīt grāmatu par Artūru Filipsonu bija interesantāk nekā Anšlavu Eglīti. Neiespējamība! Jaunu cilvēku uzrunā aktiera portrets, kurš miris jau 50. gados.

Par godu teātra režisora Oļģerta Krodera simtgadei ciklā Sarunas Smiļģa kabinetā esi sācis sarunas ar viņa līdzgaitniekiem. Jau notikušas divas ārkārtīgi interesantas intervijas ar Krodera aktieriem – Indru Briķi un Juri Bartkeviču (www.teatramuzejs.lv, video sadaļā). Ko vēl iespējams piebilst par Kroderu?

Kroders ir dzīvs tepat. Tāpēc ir svarīgi, ka viņa personība simtgadē netiek likta tikai uz pjedestāla, bet lai mēs saprastu viņa fenomenu. Aprīlī būs intervija ar Valmieras Drāmas teātra aktieriem Ievu Puķi un Krišjāni Salmiņu. Personības ir iecerētas līdz augustam, lai parādītos Krodera dažādās šķautnes.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja