Vladislava Nastavševa režija. Divas izrādes vienā

S. R.: Jo ne jau visi ir pieraduši un ne jau visiem patīk dzīt pēdas skatuves tēlu semiotiskajām * nozīmēm. * zīmes, kas norāda uz cēlonību Pretēji lugai un tās tradicionālajai interpretācijai, kā arī faktam, ka Žana šķaidītos ķiršus Valmieras izrādē skatītāji uztvēra kā oriģinālu skatuvisko simbolu Jūlijas pārplēstajai jaunavības plēvei, šajā izrādē Jāņu naktī nevainību zaudē Žans, turpretī par Jūliju to droši nevaram zināt. Nastavševs, – zem dažādā pakāpē savās izrādēs dekonstruētās pasaules ainas, pirmkārt, nodarbojas ar dzīves pētniecību, otrkārt, parādības traktē mazākais ambivalenti, dažkārt sniedzot pat trīs četras versijas par notiekošo. N. N. : Erotisms izrādē ir dekoratīvs, panākts teātra līdzekļiem, - Žans Jūlijas nevainību lauž, strauji iegrūžot roku ķiršu kompota burkā. Atskan pretīgs «žļerkš!», un sārtā sula ar gaļīgajām ogām šķīst uz visām pusēm. Ja režisors būtu koncentrējies uz šo divu apjukušo cilvēku seksualitātes visslēptāko motīvu vēl precīzāku izstrādi, nevis šķērdējies ar eiro naudiņu, baļķa līdzsvarošanas un menstruālo ķiršu orģijās, rezultāts būtu pavisam lielisks. 2012.15.07. P. S. Atļāvos te tikai dažus citātus atsijāt, kas man kā sava aroda meistaram šķita saistoši. Cepuri nost! Vienkārši virtuozi!

"...Otrkārt, kā raksta Jans Kots par Šekspīra sonetiem un agrīnajām komēdijām, pārģērbusies meitene iemanto abu dzimumu satraucoši erotisko pievilcību..." - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - - Vai nebija tā, ka Šekspīra laikā uz skatuves sieviešu lomas spēlēja par meitenēm pārģērbušies zēni, lai daudzās viņa komēdijās, savukārt, šajās meiteņu lomās atkal pārģērbtos par zēniem? Bet "satraucoši erotiska pievilcība" - tā nu ir, ja tā varētu teikt, gaumes lieta. Kas nu kuram šķiet satraucošs, kas nu kuram - erotisks...

ir "pasaule ir tik sarusi struktūra"? Varbūt "sarūsējusi"? "Turpretī postpostmodernais teātris, uz kuru no iepriekšējās paaudzes pārnācis vienīgi Alvis Hermanis un pie kura pieder mūsu jaunie režisori, arī V. Nastavševs". Vispār jau pie postpostmodernisma S. Radzobe pati savos rakstos kādreiz pieskaitīja ne tikai Alvi Hermani, bet arī Džilindžeru (tajā laikā, kad tapa "Penelope" un "Kaligula", ko tagad, ļoti iespējams, varētu papildināt arī vēl dažas Liepājas teātrī tapušās izrādes) - bija visai gara un šai līdzīga analīze "Teātra Vēstnesī" kādā 2005. gadā, kurā viņa aplūkoja, kas ir postpostmodernisms un piesauca tobrīd spilgtākās izrādes, kuras pēc kritiķes doām tobrīd latviešu teātrī atainoja šo parādību. Bet nu jā - laiks ir pagājis un laikam cienījamajai kritiķei ir mainījušās domas.