Akcentē, ka ir profesionālis, nevis politiķis. Saruna ar Oļegu Burovu

Jūsu partijas līderis nu ir Briselē. Ne velti jūs bieži dēvē par Andra Amerika partiju.

Nav vienkārši arī GKR. Bet mēs vairāk esam kā komanda. Dainis Turlais, Eiženija Aldermane, Juris Radzevičs, Vjačeslavs Stepaņenko, Irīna Viņņika, Vita Jermoloviča... 

Protams, man nav tādas politiskās pieredzes, politisko zināšanu kā Andrim – starpība mums šajā ziņā ir ļoti liela, es nebaidos to atzīt. Es esmu citāds, neviens no mums nevar būt klons Nilam vai Andrim, un to arī nekādā gadījumā nevajag. 

Kad viena no skolas direktorēm iestājās partijā (pie mums ir aptuveni 27 skolu direktori, tajā skaitā daudzi no mazākumtautību skolām – viņi izvēlējās būt pie mums, nevis Saskaņā), viņa teica: esmu pie jums, jo jums ir svars, jums ir līdzsvarota politika.

Protams, arī mūsu partijai tas ir ļoti liels pārbaudījums, ka Andris ir Briselē. Protams, viņš katru nedēļu, kad ir Rīgā, tiekas ar frakciju, mums notiek paplašinātas valdes sēdes, kurās notiek diskusijas, katru reizi piedalās vairāk nekā simts cilvēku – tas rāda, ka mūsu partijas biedrus interesē tas, ko darām.

Amerika vietā meklēsiet jaunu līderi? Saprotu, ka GKR atšķirībā no Saskaņas ir pietiekami daudzi, no kā izvēlēties.

Mums nevajadzētu meklēt jaunu līderi, tāpat arī man nevajadzētu sapņot kļūt par kaut kādu līderi, – nē, mana loma ir kā menedžerim izveidot komandu ar cilvēkiem, kas uzticas man un kam es varu uzticēties, komandu ar cilvēkiem, kuri katrs kādā jomā ir zinoši vairāk nekā es. Arī departamentā strādājot sevi uztvēru kā projekta vadītājs, menedžeris, krīzes menedžeris, bet man klāt bija nepieciešami juristi, ekonomisti, finansisti.

Mums domē nepieciešams jauns restarts, mums vajadzētu jaunas vēsmas, man ļoti interesē, lai nāk jauni cilvēki, ar jaunām idejām. Pateikšu piemēru. Es pirms gada iepazinu un pēc tam vairākas reizes esmu ticies ar lielo uzņēmumu Accenture. Es jums pateikšu atklāti – mēs runājām absolūti dažādās valodās, es daļu nesaprotu no tā, ko viņi saka, jo viņi dzīvo citā, tehnoloģiju pasaulē, ne mūsu politiskajā vidē, bet mēs atradām kopsaucēju, jo viņi nav tie, kas tikai prasa no pašvaldības to vai citu nodrošināt, nē, viņi ir cilvēki, kas ģenerē idejas un ir gatavi arī nākt ar savu piedāvājumu. Ja mums būtu daudz šādu kontaktu – un mums tādi uzņēmumi ir daudzi dažādās nozarēs –, tad Rīga būtu tiešām, un tagad vietā lietot visus tos skaļos vārdus, ko mēdzam piesaukt, – moderna, metropole utt.

Pirmdien, piemēram, laikā, kad balsojām par domes priekšsēdētāju, pie manis pienāca viens domes deputāts no opozīcijas partijas un piedāvāja vienu ideju, kas faktiski ir ļoti apsveicama. Varbūt par to tēmu jau domājam, taču tas, ko viņš iesaka, ir jauns, perspektīvs virziens.

Parasti pozīcija opozīcijā neieklausās.

Beidzot ir jālikvidē siena starp pozīciju un opozīciju. Nevar būt tā, ka viss, ko stāsta opozīcija, ir nepareizi. Cita situācija – ja tevi, rupji runājot, pasūta vienu reizi, otru reizi, tad tu pēc tam saproti, ka vari runāt jebko, bet pozīcija tevi tāpat neņem galvā, līdz ar to tu pazaudē interesi ko saturīgu piedāvāt un tad runā tikai kritiski – ka viss ir ļoti slikti. Mums vajadzētu dot viņiem roku sadarbībai. Ja viņi to pieņems un mēs sāksim sadarboties, būs ieguvums visiem. 

Es neesmu naivs cilvēks, domājot, ka būs kaut kāds bloks Mēs mīlam Rīgu, kur visas partijas ietu kopā. Taču politiskās dividendes mēs varēsim sadalīt. 

Mans mērķis, mans sapnis ir, ka mēs, pilsētas saimnieciskā partija, varam parādīt, ka mums nav sarkano līniju pret politiku, mēs esam tie, kas vislabāk zina pilsētas saimniecību un ir gatavi sadarboties ar visiem. Šobrīd sadarbojamies ar Saskaņu, bet tajā pašā laikā mums ir laba sadarbība kultūras jomā ar Kultūras ministriju, kuru ilgstoši kontrolē Nacionālā apvienība. Apliecinājums tam – Eiropas līdzfinansējums Mākslas muzejam, nomas līgums ar Mākslas muzeju, kas ļauj ar laiku mums atgūt savas investīcijas, VEF Kultūras pils atjaunošana par Eiropas naudu, Mežaparka estrādes pārbūve, ko finansējam par Valsts kases līdzekļiem, tāpat visas mūsu kopējās diskusijas par koncertzāli. Tikai vislabākos vārdus varam veltīt Dacei Melbārdei. Tāpēc negribu, ka ir tāds dalījums. Īpaši, ja dažreiz mēs nodalām pēc tautības. Jā, mums ir divkopienu valsts reāli, tā ir viena no mūsu nelaimēm kopš 1991. gada, pie tā vainīgi visi.

Varat daudz ko mēģināt paveikt, taču jārēķinās, ka esat ievēlēts uz īsu laiku – drīz atkal pašvaldību vēlēšanas.

Gandrīz divi gadi vēl! Kas ir īss laiks? Īss laiks diemžēl sanāca manam kolēģim un mūsu ļoti cienītam Dainim Turlajam. Viņš pakļuva zem politiskām intrigām. Bet es uzskatu, ka šobrīd Rīgai nepieciešams ne tik daudz politiķis kā saimnieks, un mums vajadzētu vairāk klausīties un saprast, ko runā rīdzinieki.