Tomēr, ja konstatējam, ka ar klasiskām politisko procesu analīzes metodēm priekšstatu par kaimiņvalstī notiekošo iegūt grūti, varbūt noder citas. Piemēram, ietekmīgā ārpolitikas izdevuma Foreign Policy šā gada marta numurā viens no autoriem deklarē, ka, lai cik banāli tas skan, ļoti daudz ko par Krieviju pastāsta tās literatūra. Un kā simbolu piedāvā izlasīt (pārlasīt) Gogoļa Revidentu (Ukrainas gadījumā Čehova Ķiršu dārzu, Gruzijas - Dostojevska Brāļus Karamazovus, bet tas jau ir cits stāsts). Un Gogoļa uzburtajā provinces pilsētiņā, protams, ir vietējā opozīcija, kas labprāt žēlojas viltus revidentam par priekšniecību, tomēr paši nav mazāki intriganti, slaisti un dumiķi, turklāt mēģina gāzt varu ar tiem pašiem pierastiem līdzekļiem - iešķiebjot Hļestakovam kādu «naudiņu». Skaidrs, ka pilsētiņas vadītājs ir maita, bet atcerēsimies slaveno nobeiguma frāzi: «Par ko jūs smejaties? Paši par sevi smejaties...» To Krievijas opozīcija nereti piemirst.
Dienas replika: Mīklainā Krievzeme
Nav noslēpums, ka vairumam Krievijas politiķu un iedzīvotāju ir diezgan šabloniski priekšstati par Baltiju kopumā un Latvijā notiekošo konkrēti. Tomēr vai paši varam lepoties ar daudzkrāsaināku un dziļāku izpratni par procesiem Krievijā? Iespējams, gnostiskais pasaules dalījums ir spēkā arī mūsu priekšstatos: ir sliktais Kremlis (Putins) un labā opozīcija. Jo sarežģītāka un grūtāk izprotama kopaina, jo vienkāršojumi ir parocīgāki, jo, ja kāds mēģina Krievijas procesos iedziļināties, viņš itin viegli var nonākt pie secinājuma, ka «ar prātu Krievzemi nesaprast».
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.