Slovēnijas jaunā sasaukuma parlamentā, jāatgādina, ir ievēlēti septiņi politiskie spēki, bet deputātu mandātu sadalījums ir tāds, ka vairākuma koalīcijas izveide nav iespējama, nepiesaistot tai pilnībā nesistēmisko bijušo «antivakseru» partiju Resni.ca, kuras nosaukums ir vārdu «patiesība» (resnica) un «nopietnība» (resni) salikums, lai gan pastāv aizdomas, ka no abām šīm vērtībām partija ir stipri patāla. Ir, protams, vēl arī citas iespējas vienoties, taču šo iespējamo vienošanos dalībnieki cits pret citu jūt tādas antipātijas, ka vismaz pagaidām sarunas ir noslēgušās bez rezultātiem.
Līdz šim vienīgais rezultāts savukārt ir kompromisa figūras – jau pieminētā Resni.ca izveidotāja un vadītāja Zorana Stevanoviča (pēc tautības, jāpiebilst, serba) ievēlēšana par Slovēnijas parlamenta prezidentu (tāds ir oficiālais spīkera amata tituls), kura nonākšana šajā amatā arī ir piesaistījusi Slovēnijai plašu uzmanību. Jaunais parlamenta prezidents sāka ar aicinājumiem īstenot savus priekšvēlēšanu solījumus – sarīkot referendumu par Slovēnijas izstāšanos no NATO, atjaunot sakarus ar Krieviju, lai nodrošinātu valstij nepieciešamās energoresursu piegādes, u. c.
Vairākums šo ideju acīmredzami gan dzīvē realizētas netiks, tomēr Stevanoviča ievēlēšana par parlamenta prezidentu (aizklātā balsojumā viņa kandidatūru atbalstot 48 no kopumā 90 parlamentāriešiem) liecina, ka nepavisam nav izslēgta arī iespēja, ka Slovēnijā pie varas nāk nacionālkonservatīvo un populistu alianse. Spēku samēri atļauj, bet koalīcijas izveidošanu kavē vienīgi atsevišķu līderu savstarpējās nesaskaņas.
Iepriekš, jāpiebilst, tika uzskatīts, ka šāda koalīcija nav iespējama Resni.ca un tās līdera, politkorekti izsakoties, savdabības dēļ, tomēr pēc Stevanoviča ievēlēšanas par parlamenta prezidentu (kas, visticamāk, gan tiek uztverta kā īslaicīgs kompromiss) tālāk iespējams acīmredzami ir gandrīz jebkas.
Kādu izeju no šīs situācijas atradīs slovēņi, protams, ir viņu pašu darīšana, tomēr kopumā nevar nesatraukt tas, ka šādu – iekšpolitiski sašķeltu – valstu, kurās iespējami visnegaidītākie pavērsieni, Eiropā kļūst aizvien vairāk. Tas padara kopējo gaisotni trauksmainu un neprognozējamu.