Izglītības un zinātnes ministrijas (IZM) parlamentārā sekretāre Vanaga pagājušajā nedēļā pauda, ka nav korekti zinātnes finansējumu saistīt tikai ar summu, kas plūst caur IZM. Respektīvi, zinātniskajai darbībai paredzētie līdzekļi esot arī Veselības ministrijas, Zemkopības ministrijas, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas, Labklājības ministrijas, Ekonomikas ministrijas u. c. budžetos, tātad kopējā summa ir nevis publiskajā telpā piesauktie 16,4 miljoni, bet 89,7 miljoni latu. Cik tomēr šāda sadrumstalotība traucē? Un ko te varētu labot?
Latvijas zinātnes kopējais finansējums veidojas no četrām pozīcijām. Valsts dotācija ir 22,4 miljoni, privātais finansējums - 24,7 miljoni, ārējais finansējums (Eiropas Savienības piešķirtais) - 50,7 miljoni, un augstskolu pašu ieguldījums - 1,6 miljoni. Šāda struktūra nozīmē, ka, ja mēs gribam runāt tieši par zinātnes attīstību, jāskatās uz valsts dotācijas daļu, jo pārējās pozīcijas zinātne, kā saka, nemaz neredz - šo naudu "apēd" infrastruktūras uzturēšana, algas. Savukārt ārējais finansējums 50 miljonu latu apmērā faktiski uzskatāms par sociālo spilvenu, ko 2009. gadā noteica, lai zinātnieki nenomirtu badā, respektīvi, zinātniekiem ļāva caur dažādiem projektiem radīt sev algas. Ja tagad runā, ka nākamajā plānošanas periodā, sākot no 2014. gada, ārējā finansējumā uzsvars būs uz infrastruktūras attīstīšanu, jāsecina, ka šai pozīcijai pazūd minētā sociālā spilvena funkcija. Infrastruktūra būs, algu nebūs.
Gribu sacīt, ka Vanagas kundzes izpratne ir kļūdaina, jo nav tā, ka zinātnes finansējums būtu fragmentēts pa n-tajām ministrijām. Ja no valsts dotācijas 22,4 miljoniem atņem IZM dalītos 16,4 miljonus, paliek apmēram pieci miljoni latu. Šie pieci miljoni iekrīt Zemkopības un Veselības ministrijas dārziņā un izpaužas kā atbalsts Latvijas Lauksaimniecības universitātei, kā arī Stradiņa universitātei ar to pētnieciskajiem institūtiem. Tas arī viss.
Par Eiropas līdzšinējo finansējumu. Ir dzirdēti komentāri, ka dažkārt to pavada nosacījumi, kas apgrūtina, rada nevēlamas sekas, neatbilst Latvijas specifikai.
Savulaik viens no pazīstamākajiem Latvijas politiķiem atklātības brīdī pauda, ka 40-42% no ES finansējuma nogulsnējas dažādās starpnieku organizācijās, kas pārkrauj papīrus no viena galda malas uz otru. Zinātne jau šajā ziņā nav atrauta - finansējama gala saņēmējs ir nožņaudzies, rakstīdams neskaitāmas atskaites. Nevar noliegt, ka pati ES nereti ir visai birokrātiska, tomēr ir indikācijas, ka "viņi" to ir apzinājušies un cenšas labot, tāpēc galvenais tomēr ir mūsu pašu niķis "apsaimniekot" ES naudu.
Kad runā par Latvijas zinātnes konkurētspēju, min patentus, publikācijas ārvalstu presē, citējamību utt. Attiecībā uz eksaktajām un dabas zinātnēm šādus kritērijus varētu saprast, bet cik korekti ir šādu mērauklu piemērot, teiksim, letonikai? Kā vispār pareizi, kā tagad moderni saka, komunicēt humanitāro zinātņu lomu sabiedrībai? Jo ir sajūta, ka prātos ir iedēstīta tēze, ka zinātnei jābūt "taustāmi vajadzīgai"...
Pēdējā 100 gramu kultūras raidījumā mācītājs Juris Cālītis labi teica: humanitārās zinātnes ir tās, ka veicina nācijas gara noturību, rezistenci, lietojot medicīnas terminu, pret dažādām ārējām ietekmēm. Līdz ar to, noplicinot humanitārās zinātnes, valsts apdraud nācijas garīgo veselību. Turklāt nekur pasaulē zinātnes aprindās nekonfrontē pielietojamās zinātnes un humanitārās - kaut kas tāds var dzimt tikai ierēdņu vai politiķu galvās. Ir jāsaprot, ka letonika vienmēr būs reģionāla - Baltijas, labākajā gadījumā Skandināvijas telpa -, t. i., vietēja patēriņa "prece".
Es varētu paškritiski atzīt, ka humanitārajās zinātnēs varbūt vajadzētu atsacīties no marginālām, šauri specifiskām tēmām un koncentrēties uz lielākiem projektiem. Vajadzīgas prioritātes. Nu, nezinu - kārtīgs starptautiski orientēts latviešu gramatikas projekts, Latvijas mākslas vēstures enciklopēdija utt. Tomēr arī tad mums jāraugās, lai Latvijā būtu savi speciālisti, ja tā var teikt, retās humanitāro zinātņu profesijās. Piemēram, vienreiz piecos gados mums jāgatavo kaut daži speciālisti paleogrāfijā, arhīvu zinātnēs un tikpat labi arī latīņu vai sengrieķu valodā.
Latvijā, salīdzinot ar citām valstīm, ir zema privātā sektora iesaistīšanās - arī ar savu finansējumu - zinātnē un pētniecībā. Kāpēc?
Ja salīdzina ar 2010. gadu, redzam, ka šis finansējums ir samazinājies, tas savukārt ļauj secināt - privātā sektora līdzdalība ir cieši saistīta ar tā ekonomisko stāvokli. Privātais sektors krīzes laikā cieta zaudējumus, attiecīgi... Tomēr ir arī cits faktors: mūsu kapitālam vēl ir ļoti īsa uzkrāšanas vēsture. Pat veiksmīgi uzņēmēji ir radījuši uzkrājumus sev, saviem pēctečiem, investīcijām pašu uzņēmumos, bet viņiem trūkst tāda kapitāla, ar kuru riskēt, ieguldot zinātnē. Vēl jāņem vērā, ka zināmas sabiedrības daļas, daļēji arī valsts aizdomīgā attieksme pret uzņēmējiem nerosina viņus publiski parādīt savu patieso materiālo stāvokli.
Tomēr ceru, ka situācija mainīsies. Jāsaprot, ja zinātnes finansējums nepalielināsies, mūsu pētnieki būs tikai skrūvītes starptautiskajā ķēdē, kurā lielie koncerni pasūta kaut ko izpētīt no K līdz L, bet pārējās izstrādnes nāk no Ķīnas, Indijas utt. Tajā pašā laikā mums ir gluži laba bāze. Starptautiski, ja viens no divdesmit institūta pieteikumiem kāda projekta finansējumam tiek akceptēts un veiksmīgi realizēts, tas jau ir normāli. Ja mēs paskatāmies, kā šajā ziņā veicas mūsu institūtiem, redzam, ka labākajiem "sekmība" ir augsta - 20, 30, 40 procentu. Ir, protams, arī vājāki rādītāji - Latvijā oficiāli reģistrēti ir apmēram 150 institūtu, bet "sekmība" beidzas apmēram pie astoņdesmitā. Izvērtēšanas process, ja vien to veiks saprātīgi, nozarei nāks par labu.
Visu interviju ar O.Spārīti lasiet ceturtdienas Dienā!