Ja bez ironijas, tad viļņošanās ar šo ugunsnelaimi saprotama, bet ir mazliet bēdīgi, ka tik liela interese ir tad, ja sliktais notiek ar kaut ko Rīgas centrā un vairākumam zināmu. Dievnamu izlaupīšana, pilskalnu norakšana laukos, koka arhitektūras iznīcināšana tepat Maskavas priekšpilsētā vai Pārdaugavā tādu ievērību neizpelnās. Nav dzirdētas milzu rūpes par to, kādā stāvoklī ir signalizācija vai ugunsdrošības sistēmas mūsu kultūras izcilāko pārstāvju memoriālajos muzejos. Vai par senu kapsētu izdemolēšanu. Vai par dižkokiem u. c. dabas pieminekļiem, kuri, šķiet, bieži rūp vien šauram entuziastu pulciņam. Cik daudzi no viszinīgajiem spriedējiem par ugunsgrēku Rīgas pilī ir bijuši šīs pils muzeju apmeklētāji, tādējādi ar savu artavu palīdzot muzejniekiem ikdienā?
Jā, Rīgas pils ir kaut kas vizuāli saprotams, neapstrīdams. Bet ne mazāk vērtīgi par ēkām bieži ir rokraksti, seni izdevumi, fotoarhīvi utt. Un varētu ilgi stāstīt, ar kādu naudas un amatpersonu izpratnes trūkumu tradicionāli saskaras ļaudis, kas par niecīgu atalgojumu turpina strādāt šī kultūras mantojuma saglabāšanā un izpētē. Ir bezjēdzīgi kopējā kultūras mantojuma sadaļas šķirot, kura vērtīgāka - «lielāka», «vecāka», «biežāk pieminēta» utt. Tādēļ jācer, ka nelaime Rīgas pilī, kas skaudri atgādināja, cik viegli varam zaudēt it kā pašsaprotamas vērtības, mudinās mūs vairāk domāt un rūpēties par Latvijas kultūrvides mantojumu kopumā.