Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Mākslas nenotveramā daba sarunā ar Maiju Tabaku

Vēsture Dienā: Gleznotāja no Kazas

Šajās dienās Latvijā sāk rādīt režisores Laimas Žurginas dokumentālo filmu Kaza kāpa debesīs. 60. gados Vaļņu ielā eksistējusī kafejnīca Kaza (savu vārdu dabūjusi par godu kafijas automātam Casino, ka tik ne pirmajam kafijas automātam Rīgas kafejnīcās) filmā izmantota kā mietiņš, pie kura piesieta visa spītīgā pēckara paaudze, pareizāk sakot, paaudzes mākslinieciskāk noskaņotā un pēc gara brīvības vairāk izslāpusī daļa.

"1962. gada septembrī es nejauši ieklīdu mazā kafejnīcā Vaļņu ielā. Tur priekšā sēdēja Sandris Rīga, Aivars Neibarts – abi no mana dzimtā Torņakalna – un Juris Tīfentāls no Avotu ielas. Piesēdos klāt un tā arī paliku sēdēt Kazā līdz pat tās slēgšanai 1970. gadā," ir rakstījis viens no filmas varoņiem un arī stabilākajām Kazas mēbelēm, rakstnieks Juris Zvirgzdiņš. Citu filmā intervēto bijušo kazistu skaitā ir gan komponists Imants Kalniņš un viņa vecākais brālis rakstnieks Viktors Kalniņš jeb Viks, gan režisore Māra Ķimele, gan Rundāles pilskungs Imants Lancmanis (kurš filmā saka, ka mūsdienu māksla, kas viņu kopumā nesaista, latviešu māksliniekiem izdodas labāk nekā citiem), gan gleznotājas Biruta Delle, Laima Eglīte, Maija Tabaka… Ar pēdējo no viņām, Tabaku, 1992. gada 11. aprīļa SestDienā sarunājās viena no šīs filmas atbalstītājām, mākslas zinātniece Ivonna Veiherte. Rakstā Manierisma laiks abas mākslas zinātājas nobēra lasītājiem priekšā dažas pērles par mākslas nenotveramo dabu.

Vispirms gleznotāja paskaidroja, kāpēc izvēlas rādīt kāpinātas emocijas un jūtelīgu skaistumu: "Tas ir pašmērķis daudzās manās gleznās, jo uz to es eju pilnīgi apzināti. Tieši – jūtelību. Varētu teikt – juteklisku. Tas izriet no mākslinieces sievietes izjūtām, un tādas nevarēs atklāt neviens vīrietis. Sievietes māksla ir jauna parādība šā gadsimta mākslas vēsturē. Visā pasaulē neviens arī nebaidās no šīm sievišķīgajām izjūtām un tieši tās uztver kā kvalitāti."

Bet kur sākas poza un ārišķība mākslā, vaicāja intervētāja. "Daudzi arī kaislību uztver kā ārišķību,» skaidroja Tabaka. «Es ne. Es dievinu Dievišķo komēdiju. Mani saista jūtu izpausmes galējā fāze, ja vien tā nav patoloģiska. Man patīk eksaltētība. Aizrauj svētki, karnevāliskas izklaides, visādas trakas lietas. Daži mīl dārzu, kas kārtīgi apgriezts un izravēts, bet man dārzā patīk mežonīgais, kad tas ir ziedošs, pilns ar sazin ko – kaut vai nezālēm. Man patīk ekstravaganti cilvēki. Būtībā ekstravagance nav tikai ārējais veidols, tā ir psihiska konstrukcija. Šāds cilvēks sabiedrībā ir kā baltais zvirbulis. Esmu nonākusi pie slēdziena, ka ārēji ekstravaganta esmu ne aiz gribēšanas, bet tāpēc, ka Dievs mani radījis augumā lielu. Jaunībā tās bija Garās Līzes problēmas. Likās, ka pat pie vīra netikšu. Tad modē nāca šaurie džinsi un garās kājas, un pamanīju, ka uz mana garā kāša figūras katra lupata izskatās labāk nekā vidēja auguma seksīgākām sievietēm. Pamazām ieguvu drošības sajūtu, ka tomēr varu būt kā cilvēks, un šajā ziņā man ceļš bija skaidrs. Jo, ja jau reiz esi tāds, cilvēki pret tevi kā pret mazliet dullu arī izturas. Tas savukārt rada nākamo riteņa apgriezienu. Rodas sociālais pieprasījums, un citādu mani vairs nepieņem. Kad reiz biju vienkāršāka, kāda korespondente man aizrādīja, ka pieņēmu viņu pārāk mājīgi. Esmu izveidojusi savu tēlu un to daru arī mākslā," deklarēja Maija Tabaka un, atbildot uz jautājumu, vai viņa nebaidās šajos laikos būt tik reālistiska, paskaidroja: "Uzskatu, ka vistrauslākā, visgaistošākā ir realitāte. Tā mainās katru mirkli. Ja šodien fiksēju kaut ko vai pat spēlējos ar realitāti, tas vairs nav tas, kas pirms desmit gadiem. Šādā veidā esmu fiksējusi laikmetu. Visgaistošākais pasaulē ir cilvēka ķermenis. Gars ir mūžīgs, bet ķermenis kā viela – īslaicīgs. Vistrauslākās vietas manās gleznās ir ķermeņa daļas – rokas, kājas, miesa…"

Maija Tabaka atbildēja arī uz jautājumu, kas ir kičs: "Tā ir ļoti relatīva lieta. Par kiču varētu saukt arī šodienas konceptuālo mākslu. Vācieši Interferencēs rādīja arī iekšu atvieglināšanu. Bet Brēgels arī to ir attēlojis, un mums visiem ļoti patīk Brēgela gleznas. Ej nu sazini, kas tas ir. Moderno mākslu daudzējādā ziņā var nosaukt par kiču. Arī par kiča kiču. Var arī kiču lietot tā, lai tas vairs nebūtu kičs, bet avangards."

Ar ko atšķiras diletants no īsta mākslinieka, pati vaicāja un atbildēja Maija Tabaka: "Diletants nav slikts, bet nevar domu attēlot, jo nav spēka. Uzskatu, ka ar saviem objektiem īsts modernās mākslas talants ir Andris Breže. Viņš vienmēr trāpa desmitniekā, un es apbrīnoju viņa izdomu." Sarunu Tabaka beidza ar domu, ka gleznai jābūt "pērlīgi uzgleznotai".

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

Diena jautā

Burova kļūšanu par Rīgas mēru vērtēju

Kopā nobalsojuši: 1487

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas