Olaines novadā ir piecas pirmsskolas izglītības iestādes (PII): četras – Olainē, viena – Jaunolainē. Četrās PII tiek īstenota ne tikai vispārizglītojošā šā posma programma, bet arī kāda no speciālajām. Ik gadu pašvaldība cenšas pēc vajadzības šo piedāvājuma loku paplašināt, proti, ja kādam no pirmsskolas vecuma bērnam ir nepieciešama konkrēta programma, tā tiek licencēta.
Plašs specprogrammu klāsts
Jaunākā PII Čiekuriņš durvis vēra 2023. gada septembrī. Ir arī viens privātais bērnudārzs, kas izglītības iestādes statusu ieguvis pagājušā gada nogalē, iepriekš tas piedāvāja bērnu uzraudzīšanas pakalpojumu. Tik plašs PII piedāvājums ļāvis likvidēt rindas uz tām. Lai gan demogrāfiskā situācija Pierīgā nav tik akūta kā citviet valstī, pēdējā gada laikā līknes lejupslīde iezīmējas arī Olaines pusē. To apliecina fakts, ka ievērojami sarucis (pat par 80%) to ģimeņu skaits, kas lūdz pašvaldības līdzfinansējumu bērnu uzraudzības (aukles) pakalpojumam. Lai gan šobrīd ir iespēja nodrošināt visiem bērniem vietas pašvaldības dārziņos, tiem, kuri sāka izmantot aukles pakalpojumus, tiek piešķirts līdzfinansējums šim mērķim, skaidro Olaines novada pirmsskolas izglītības speciāliste Inga Seļuka.
Visvairāk speciālo programmu (četras) piedāvā PII Ābelīte, kas jau vēsturiski bijusi speciālā PII. Patlaban tajā no 145 bērniem 84 apgūst speciālās programmas: ar smagiem garīgās attīstības traucējumiem (5.8.) ir 13 bērni, ar jauktiem (5.6.) – 23, pārējie ir ar valodas attīstības traucējumiem un stājas problēmām, norāda PII Ābelīte direktore Elīna Kirilova, kura šajā amatā ir mazliet vairāk nekā gadu, bet pirms tam vairāk nekā desmit gadus strādājusi sākumskolā. Šis dārziņš ir īpašs ar to, ka tajā ir sešas speciālās izglītības grupas, bet četrās parastajās bērni ar īpašām vajadzībām tiek integrēti. Speciālajās grupās bērnu skaits ir neliels: tajās, kur apgūst 5.8. un 5.6. programmu, to ir līdz desmit, logopēdiskajās – līdz 14. Parastajās grupās strādā divi skolotāji un skolotāja palīgs, bet 19 bērniem, kuriem vajadzīgs individuālais atbalsts, tiek nodrošināti 11 palīgi (astoņi valsts apmaksāti un trīs – pašvaldības).
E. Kirilova ir gandarīta, ka šobrīd ir izdevies apmierināt visu bērnu īpašās vajadzības. Katram tiek izstrādāts individuālais plāns, un, ja viņš maina PII, tas tiek dots līdzi, lai varētu redzēt, kas ir darīts, un varētu turpināt iesākto. Arī sākot skolas gaitas, 1. klases skolotājs tiek informēts par nepieciešamajiem atbalsta pasākumiem. Tā kā novads nav liels un izglītības iestāžu nav daudz, sadarbība starp tām ir cieša. E. Kirilova neslēpj, ka lielākas grūtības ir piesaistīt atbalsta un noturēt personālu – ne vienmēr izdodas to nodrošināt pilnā apmērā.
Garas rindas pie speciālistiem
Pirmsskolas posmā būtisks ir individuālais darbs, tāpēc svarīgi, lai grupas nebūtu lielākas par 20 bērniem. Jāņem vērā, ka tajās ir ne tikai iekļaujošie, bet arī talantīgie bērni, kuri nereti apsteidz savus vienaudžus gan lasīt un rakstītprasmē, gan citās jomās, saka PII Čiekuriņš direktore Laimīte Seņkāne-Soste, kurai ir vairāk nekā 20 gadu pieredze pirmsskolas jomā.
Viņas vadītajā Čiekuriņā kopumā no 126 bērniem desmit ir ar īpašām vajadzībām, lielākoties ar valodas problēmām. Taču vienmēr esot gatavi licencēt arī tās programmas, kā vēl nav PII, bet kas var izrādīties vajadzīgas kādam no bērniem. Tiesa, tas nebūt nav bezmaksas pakalpojums, kā tas bija kādreiz. Cena esot ap 550 eiro, un tas PII direktorei šķiet pilnīgi ačgārni. Turklāt jārēķinās, ka "palaist programmu" var, labākajā gadījumā, pēc trim mēnešiem, taču dažkārt tas ir pusgads, jo prasa gan sakārtot dokumentāciju, gan iegūt ekspertu vērtējumu. Arī direktora akreditācija (tā tieši pērn izieta) nav lēts prieks – Izglītības kvalitātes valsts dienestam par to no pašvaldības budžeta jāsamaksā ap 900 eiro.
To, kura programma būtu bērnam vajadzīga, nosaka valsts vai pašvaldību pedagoģiski medicīniskās komisijas speciālisti. Uz jautājumu, kā vērtē šo komisiju darbu, izglītības speciāliste Sanita Reinsone atbild, ka iebildumu pret to nav – līdzko ir slēdziens par konkrēto bērnu, datubāzē tiek izvietota informācija par to, kāda programma viņam vajadzīga, tostarp arī atbalsta pasākumi. Datumi ar komisijas pieņemšanas laikiem ir publiski pieejami, un vecāki jau laikus var plānot apmeklējumu. Lielākā problēma ir – garās rindas pie speciālistiem, piemēram, pie psihiatra pat gads jāgaida, bet bez viņa atzinuma komisija nevar virzīties uz priekšu.
Svarīga ir vecāku ieinteresētība
Protams, daudz kas ir atkarīgs no vecāku ieinteresētības. Ja tās nav, tad bērna vešana pie speciālista var ieilgt. Pat tā, ka slēdziens tiek iegūts pēc gada vai diviem. Tas viss noved pie novēlota atbalsta sniegšanas, atzīst I. Seļuka. Lai gan, strādājot ar bērnu diendienā, viņa attīstības problēmas pedagogi bieži vien saskata jau agrīnā vecumā, bez attiecīgā speciālistu izsniegtā dokumenta nav iespējams nodrošināt vajadzīgos atbalsta pasākumus.
Arī L. Seņkāne-Soste uzsver vecāku atbildību un lomu. Viņai gadījies saskarties ar situāciju, kad vecāks, nebūdams mierā ar viena psihiatra profesionālo redzējumu, jo, lūk, tas ir nekorekts, piesakās pie cita speciālista, no kura dabū vēl vienu atzinumu. Un tad nav saprotams, kurš dokuments komisijai tiek iesniegts un kurš tad ir bērnam atbilstošākais. Tomēr šobrīd vismaz panākts, ka bērnam, kuram jau ir komisijas atzinums, pienākot rindai uz dārziņu, nevar noslēpt faktu par īpašām vajadzībām – šī informācija ir Valsts izglītības informācijas sistēmā (VIIS).
Kādreiz vecāki varēja to arī PII vadībai neteikt, un tas krietni apgrūtināja pedagogu darbu. "Tas, ka šobrīd pat pāris stundu laikā pēc pedagoģiski medicīniskās komisijas sēdes VIIS ir informācija par bērnu, mums ļoti atvieglo darbu. Man nav teju vai pusgadu jālūdzas vecākus atnest tās izdoto dokumentu," teic L. Seņkāne-Soste.
Kopumā gan tendence ir kļuvusi pozitīvāka – vecāki ir gatavāki atzīt, ka bērnam ir attīstības traucējumi un vēršanās pie speciālista nevis sarežģīs, bet atvieglos bērnam mācību procesu, padarot viņa dzīvi PII un vēlāk skolā komfortablāku. Ir gan gadījumi, kad iestādes vadībai jālūdz palīdzība pašvaldības izglītības un sociālās jomas speciālistiem, lai tie palīdzētu pārliecināt vecākus "nepaslaucīt problēmas zem tepiķa". Bremzē arī tas, ka valstī nav izstrādāti algoritmi, kā rīkoties tad, ja vecāki nesadarbojas, ir spiesta secināt S. Reinsone.
Īpaša sadarbības grupa
Lai risinātu sarežģītas situācijas, Olaines novadā ir izveidota Bērnu tiesību aizsardzības sadarbības grupa, kurā ir gan bāriņtiesas, gan Sociālā dienesta, gan izglītības jomas un pašvaldības policijas pārstāvji. Šī grupa pieslēdzas tad, kad iestādes ir izdarījušas no savas puses visu iespējamo, ar ģimeni ir strādāts jau gadu, bet nekas nemainās. "Tas ir viens no veidiem, kā atgādināt vecākiem viņu pienākumus rūpēties par savu bērnu – ne tikai gādājot, lai viņš būtu paēdis un apģērbts, bet arī saņēmis izglītību atbilstoši savām spējām. Liela vērība tiek pievērsta tam, lai jau pirmsskolas posmā vecāki mūs sadzirdētu, jo, atliekot uz skolas gadiem, daudz kas tiek pazaudēts un palīdzēt bērnam ir krietni grūtāk, dažkārt pat neiespējami," uzsver I. Seļuka.
Vietvara seko līdzi tam, vai pēc pirmsskolas atbilstoša programma ir pieejama arī skolā, ja nu vecāki izvēlas bērnu sūtīt Olaines novada skolā. Piemēram, Olaines 2. vidusskolā šogad tika licencēta 5.8. programma, tāpēc vecākiem nevajadzēs bērnu vest uz Rīgas vai Jelgavas skolām.
Lielas cerības tiek liktas uz Bērnu agrīnās attīstības skrīninga instrumentu komplektu (BAASIK), kas ļaus pēc iespējas agrāk konstatēt riskus dažādās jomās, līdz ar to arī agrāk sniegt atbalstu. Taču grūti ir novērtēt tā plusus un mīnusus, jo Olaines novads nav ietverts pilotprojektā. "Esam pārrunājuši šo jautājumu ar Pedagoģiski medicīniskās komisijas vadītāju, jo viens no psihologiem, kas ir komisijā, ir šo rīku apguvis un atzinīgi to novērtējis," akcentē I. Seļuka. Neatbildēti gan ir vairāki jautājumi – ko darīt pēc tam, kad riski ir konstatēti? Vai būs speciālisti, kuri spēs sniegt atbalstu bērniem? Vai būs finansējums, kas vajadzīgs reģionālo centru izveidei? Arī ģimenes ārstiem par papildu darbu bērna izvērtēšanā būs jāpiemaksā. Vai viņiem, ņemot vērā lielo slodzi, būs laika tam jēgpilni pievērsties?
Vēl arī jāatrisina datu aizsardzības aspekts – kuram un kas būs no šīs informācijas pieejams? "Negribētos, lai šis rīks pārvērstos par ķeksīti un formālu prasību, kas jāizpilda, bet nekādu labumu nedod," spriež S. Reinsone. Katrā ziņā iestāde viena nekad nespēs atrisināt visas ar bērnu saistītās problēmas, daudz kas atkarīgs no visu pušu sadarbības.