Kādā situācijā, jūsuprāt, šobrīd esam gan ekonomikas, gan sociālpolitiskajā ziņā, ņemot vērā politiskos notikumus pēdējo mēnešu laikā saistībā ar nu jau demisionējušā premjera Krišjāņa Kariņa (JV) mēģinājumiem vairākus mēnešus risināt sarunas par valdošās koalīcijas paplašināšanu, kas beigās rezultējās ar valdības demisiju? Turklāt – lai gan valdība tobrīd formāli darbojās, pieņēma kaut kādus lēmumus, nekas taču neliecina, ka valsts tautsaimniecības attīstība tiktu gana strauji stimulēta, drīzāk turpinājās stagnācija.
Es pat teiktu, ka runa drīzāk ir pat ne par pēdējiem mēnešiem, bet par vairāku gadu periodu. Būtībā – par Kariņa valdības (abu viņa vadīto valdību), varbūt pat arī par iepriekšējo valdību laiku, kad Latvija gan ekonomikas, gan sociālajā, gan drošības jomās slīd arvien vairāk lejup, kā rāda vairums starptautisko reitingu dažādās jomās. Tās ir zinātne un pētniecība, inovācijas, biznesa konkurētspēja, pat alkohola lietošanas apjoms vai bojā gājušo skaits uz autoceļiem, kur Latvija ir vai nu pirmajās vietās negatīvā nozīmē, vai pēdējās vietās labajos indikatoros. Un tas īstenībā ir ļoti satraucoši.
Bet, ja runājam par aizejošo Kariņa valdību un jauno, premjera amatam nominētās JV politiķes Evikas Siliņas valdību, es šeit neredzu īpašas atšķirības. Varbūt ir dažas jaunas sejas, ieskaitot premjerministra kandidāti. Man par viņu grūti kaut ko teikt, es viņu nepazīstu, par viņu vispār, manuprāt, ir diezgan maz informācijas, tāpēc neņemos spriest, kas varētu mainīties. Man šajā ziņā noskaņojums nav optimistisks, un nedomāju, ka kaut kas būtiski varētu mainīties un Latvijas lejupslīde varētu pavērsties augšupejošā virzienā.
Visu sarunu lasiet avīzes Diena trešdienas, 6. septembra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!