Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Vēsturnieks, rakstnieks Uldis Ģērmanis sarunā ar SestDienu

Vēsture Dienā: Ģērmaņa atskats

"Sastopoties vaigu vaigā ar jubilāru, var gadīties, ka ne vienmēr pirmajā brīdī ir iespējams nemaldīgi noteikt, vai jūs runājat ar vēstures zinātņu doktoru Uldi Ģērmani vai viņa alter ego doktoru Ulafu Jāņsonu," – par 1995. gada 21. oktobra SestDienas salona varoni rakstīja publicists Vilnis Zaļkalns. Vēsturniekam un rakstniekam, vairāku grāmatu, tai skaitā grāmatas Latviešu tautas piedzīvojumi (1959), autoram Uldim Ģērmanim (1915–1997) tobrīd, 4. oktobrī, bija apritējuši 80 mūža gadi, bet dažus mēnešus agrāk, 9. maijā, – 50 gadi, kopš tolaik 30 gadu vecais kara ziņotājs Ģērmanis spēra savu kāju Zviedrijas karaļvalsts krastā.

"Nepazīstu otru tik pašdisciplinētu un racionāli domājošu laikabiedru kā Uldis Ģērmanis," rakstīja Vilnis Zaļkalns. "Zīmulis, cigaretes, šķiltavas, grāmatas, sarunu pierakstu kartotēka, laikrakstu izgriezumi… viss atrodas savā vietā. Kas tik aizgājušajos garajos trimdas gados Ģērmanis nav bijis – "buržuāziskais nacionālists", "vēstures viltotājs un falsificētājs", "sarkanais vēsturnieks", "lielīgais gailis", "kreisais" – sarakstu varētu turpināt garu garo." 

Ierāvuši jubilāra pašmāju ražojumu – ķiploku šņabīti –, abi trimdinieki ķērās pie sarunas. Vispirms Ģērmanis atklāja savu mūžīgās jaunības noslēpumu: "Nu, ja es vēl turos uz kājām, varbūt tur savi nopelni ir manai sportiskajai jaunībai, arī vasarām Rīgas jūrmalā un peldēm Baltijas jūrā. Savā laikā es kļuvu par izlases sportistu, un man bija gods 1939. gada Monako pasaules studentu olimpiādē izcīnīt čempiona titulu volejbolā. Es nenopūlos ar pasaules sāpēm, ar cilvēces pestīšanu; esmu vienmēr mēģinājis panākt mazus uzlabojumus, mazas korekcijas savā tuvākajā apkaimē un mūsu sabiedrībā. Neesmu gribējis kādam atdarīt par netaisnībām vai apskaudis kādu."

Vaicāts, ar ko viņa paaudze, tātad tā laimīgā latviešu paaudze, kas uzauga un skolojās demokrātiski brīvā Latvijā, atšķiras no paaudzes, kas uzauga okupētajā dzimtenē, Ģērmanis teica: «Mēs bijām patriotiski noskaņoti un brīvi no jebkādas mūsu lielāko kaimiņu, t. i., vācu un krievu, ietekmes, bet mēs nebijām arī šovinisti, jo mūs neviens neapspieda. Mēs brīvi domājām un brīvi rīkojāmies. Manai paaudzei raksturīgs arī tipisks jautrs prāts. Daudz kas no tā ir zudis tanī fiziskā un psihiskā terora laikā, kurā mūsu tautai okupētajā Latvijā nepārtraukti tika potēta nīcības un niecības sajūta un bijība pret okupantiem. Tā ir radījusi tādu mentalitāti, kas ir savādāka un no kuras, es ceru, latvieši atkal atbrīvosies."

Uz jautājumu, kā viņš vērtē sava tuva drauga Imanta Lešinska darbību, Ģērmanis atbildēja: "Imants Lešinskis ir bijis vienīgais augstākā ranga Valsts drošības komitejas darbinieks, kas pārgāja pretējā pusē, atklāti un enerģiski strādāja, dalījās pieredzē un atstāja liecības. Tādu Lešinskim līdzīgu cilvēku nav ne igauņiem, ne lietuviešiem.

Manā vērtējumā viņš ir inteliģentākais, intelektuāli spēcīgākais no vairākiem čekistiem, ko man nācies sastapt. Jau tūlīt pēc savas pārbēgšanas 1978. gadā viņš secināja, ka Padomju Savienība ir lemta neglābjamam sabrukumam. Kāpēc viņš bija ienīsts? Tāpēc, ka konkrēti un detalizēti, arī ļoti sarkastiski izklāstīja padomju propagandas darbu, kas bija vērsts pret trimdu, – visus tos kultūras pasākumus, kuros padomju puse centās ievilkt trimdas ļaudis, lai apklusinātu mūsu kritiskās balsis. Protams, viņi jutās ļoti aizskarti, bija trāpīts vārīgā vietā. Daudzi trimdinieki atkārtoja to, kas viņiem Rīgā bija «kultkomā» teikts, ka Lešinskis ir ļauns cilvēks un grib sagraut viņu sakarus ar dzimteni, ka viņš ir dubultaģents, kas pēc paveiktā postīgā darba atgriezīsies pie saviem saimniekiem Padomju Savienībā."

Runājot par saviem kontaktiem ar citiem padlatvijas čekistiem – Zakenfeldu, Liepu, Ķezberu un citiem –, Uldis Ģērmanis skaidroja: «Kāpēc es ielaidos sakaros ar "kompetento orgānu» darbiniekiem? Iemesls vienkāršs: vērojot viņu darbu, kas bija vērsts pret trimdu, domāju, ka kādam ir jāuzņemas tāda konfrontācija ar viņiem. Tā kā es varēju pieiet šai lietai kā vēsturnieks un valsts zinību speciālists, es jutos piemērots šādai konfrontācijai, varēju atļauties šo spēli. (..) Pie tam man jāsaka, ka es nejutu nekādu naidu pret šiem čekistiem. Man pat drusku žēl viņu, ka viņi ļāva sevi izmantot svešai varai, bet, ja viņi nožēlotu savu darbību un mainītos, es būtu ar mieru ar viņiem sadarboties atkal."

Top komentāri

Jens Z
J
Nezinu gan, vai grēkus nožēlojušajam čekistam Lešinskim bija tik liela nozīmē Ģērmaņa darbā, kā to neproporcionāli suģestē šis raksts... Lešinskis rakstā tiek slavēts gandrīz vēl vairāk nekā Ģērmanis. Man vispār šķiet ļoti jocīgs tas Lešinska kults, kādu LV pseidointelektuāļi pēdējā laikā cenšas konstruēt. Domāju, ka Lešinska aizdomīgais gals slēpj viņa paša iekšienē neatrisinātu konfliktu starp to kalpību un izlikšanos, no kuras viņš ar memuāru palīdzību centās it kā 'izrakstīties' ārā un to zenapziņā gruzdošo nodevības sajūtu, kas dubultaģentu iespējams vajāja vēl pat pēc pārbēgšanas uz Riettumiem. Tur nebūtu daudz par ko publiski rakstīt, tā ir pirmkārt izniekota dzīve, kas šķiet nespēja būt harmonijā ne ar PSRS, ne Rietumu pasauli. Karjerisms un līšana amatos iespējams nija visa ļaunuma sakne, neraugoties uz augstu izglītību un inetresantu pieredzi.
Skatīt visus komentārus

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas