Tālākajos drūmajos laikos, kad mums vēl nebija Stambulas konvencijas, cīņa ar vardarbību pret sievieti ritēja gluži kā teicienā, ka slīcēju glābšana ir pašu slīcēju rokās. Viens šāds gadījums tika aprakstīts 1996. gada 11. aprīļa Dienā un, jācer, darīja domīgu ne vienu vien varmāku. Rakstā tika atreferēta tiesneses Ināras Šteinertes vadīta prāva pret Tatjanu Smirnovu. 48 gadus vecā rīdziniece, nespēdama izturēt vīra varmācību un izsmieklu, noslepkavoja viņu, sadalīja līķi gabalos, izvārīja kājas un mēģināja izbarot suņiem. "Apsūdzētā pilnībā atzina savu vainu un sacīja, ka viņai neesot ne mazākās nožēlas par padarīto.'
Tatjana un Pāvels Smirnovi apprecējās 1971. gadā. "Vīrs esot bijis neuzticīgs, rupjš un kauslīgs. 1973. gadā atstājis sievu un abus bērnus bez iztikas līdzekļiem. "Biju izmisumā, pievērsos alkoholam. Bērnus audzināja mana māte," tiesā stāstīja agrāk jau sodītā Tatjana Smirnova. Pēc kārtējā soda izciešanas 1989. gadā Pāvels atgriezās pie savu bērnu mātes. Abi atkal dzīvoja kopā. "Viņš bieži dzēra un dzērumā vienmēr sita un lamāja mani, spārdīja ar kājām un reiz pat dzērumā lēkāja man pa virsu un iekaustīja ar kartupeļu mīcāmo stampiņu, lielījās ar saviem panākumiem pie citām sievietēm. Lai iegādātos kārtējo alkohola devu, pārdeva manas mantas." Vaļā no agresīvā vīra Tatjana nevarēja tikt. "Ik reizi, kad ierunājos par šķiršanos, viņš mani sita, izraibinādams manu ķermeni zili melnu. Kad biju stipri piekauta, viņš mani uz vairākām dienām ieslēdza dzīvoklī un ārā nelaida. Bērniem nesūdzējos, bet mana māte gan zināja par attiecībām, kādas valdīja starp mums."
1995. gada 15. jūlija rītu Tatjana bija sagaidījusi bez vīra. "Viņš jau septīto dienu dzēra. Satiku kādu vīra paziņu, kas atklāti pastāstīja, ka vīrs pavadījis nakti pie viņas." Astoņos vakarā vīrs piedzēries atnācis mājās, meklējis kašķi un draudējis Tatjanai, kas tiesā godīgi atzinās, ka jau agrāk bija domājusi par viņa noslepkavošanu un šajā dienā nolēmusi to īstenot.
"Nogaidījusi, kamēr neciešamais vīrs aizmieg, T. Smirnova pieliekamajā paņēma cirvi, piegāja pie gulošā Pāvela un ar asmeni izvēla viņam pa galvu. "Baidījos, ka viņš var piecelties ar tādu briesmīgu, pāršķeltu galvaskausu un uzbrukt man. Es taču nekad agrāk nebiju slepkavojusi, tādēļ nebiju pārliecināta, vai vīrs ir beigts. Cirtu vēl vienu reizi pa miega artēriju kaklā. Kad vīrs pārstāja elpot, devos uz virtuvi, tur ilgi smēķēju un raudzījos logā." Pēc notikušā Tatjana beidzot jutusies brīva, taču bijusi tuvu nervu sabrukumam, nevarējusi gulēt un ēst. Pazemotā sieviete negribējusi nonākt cietumā par vīra slepkavību, tādēļ nolēmusi sadalīt Pāvela līķi un nobēdzināt to pa daļām. Nogriezusi ar nazi vīra dzimumlocekli, Tatjana nocirta līķim abas kājas. Tad pie noslepkavotā pieskrējuši trīs suņi un sākuši laizīt pilošās asinis. Radās doma, ka vīru varētu izbarot suņiem. Vīra kājas tika izvārītas milzīgā veļas katlā. Ilgāku laiku nebarotie suņi notiesājuši daļu maltītes. Nākamajā dienā vīra līķa sadalīšana turpinājās. Iekšējos orgānus Tatjana salikusi polietilēna maisiņos un naktī izmetusi atkritumu konteinerā, nocirstās rokas un krūškurvi uzglabājusi ledusskapī. Galvu vārījusi, tetovējumus nolēmusi izgriezt, lai kāds pēc tiem neatpazīst līķi. "Pēc tam man palika pretīgi." Divas dienas vēlāk viņa vīra pārpalikumus apraka Biķernieku mežā. Mājās sadedzināja ar asinīm apšļāktās tapetes un vīra drēbes, iemērca gultas veļu un aizkarus, iedzēra un tad pati piezvanīja policijai," rakstīja Diena.
Tikmēr Latvijā ritēja cīņas par brīvā zemes tirgus ieviešanu, Ventspils naftas privatizāciju un tika zīlēts, vai tik kāda Baltijas valsts Eiropas Savienībā neiestājas ātrāk par abām pārējām, kā arī cik reāla ir iestāšanās NATO. Igaunijas ekspremjers Marts Lārs tajā paša Dienas numurā latviešus mierināja, teikdams: "Ieiet Eiropā vienai Igaunijai ir neiespējami vai tikpat kā neiespējami. Es negribētu pieļaut, lai 30. gadu beigu situācija atkārtotos un trīs Baltijas valstis atkal ir atsevišķas vienības, nevis vienots veselums."