Lieldienās pirms 30 gadiem, 1996. gada 4. aprīlī, jeb SestDienas pirmslieldienu numurā lielā tēma bija vairāk vai mazāk brīvprātīga aiziešana no pasaules lietām. «Atteikšanās no pasaules cilvēkiem nav nekas svešs,» rakstīja Pauls Bankovskis (1973–2020). «Mūki, lai norobežotos, dažkārt apmetās augstu stabu galā, citviet sirmgalvji, uzaudzinājuši bērnus, devas mežā un kalnos, lai pārdomās vadītu mūža atlikušo daļu. Vairākumam mūsdienu cilvēku pasaule šķiet gana laba un mīlama. Un, pat ja reizēm varētu būt labāka, tas tomēr nevar būt iemesls, lai pamestu visu mantību, ģimenes dzīvi un izpriecas un dotos klosterī. Ja kāds to izvēlas, tas liekas dīvaini. Acīmredzot tāpēc, ka pārējiem šāda izvēles iespēja šķiet zudusi. Citiem izvēles trūkums robežojas ar bezspēcību, tāpēc vienīgā izeja šķiet bēgšana. Romantiskie laiki, kad puikas ar pāris grašiem kabatā domāja nokļūt Amerikā vai Jērādiņa ceļoja uz «zemēm svešām», ir pagājuši. Mūsdienās, ja bērns dodas prom no mājas, viņa bēgšanas mērķis nav Amerika, bet tuvējā spēļu automātu zāle vai dienišķās ubagošanas vieta.
Cietumnieku bezspēcība, no kuras vienīgā izeja šķiet bēgšana, ir viņu izvēles rezultāts. Kad beidzot radusies iespēja atgūt brīvību, atklājas, ka brīvības vietā gaida žoga otra puse.»
Sekoja intervijas ar vairākiem aizgājējiem no pasaules: katoļu arhibīskapu Jāni Pujatu, Krišnas Apziņas biedrības mūku Mairi, Aglonas katoļu klostera māsu Venerandu un cietumnieku Kasparu, kurš bija mēģinājis no cietuma bēgt. Vispirms par savu izšķiršanos kļūt par priesteri stāstīja Jānis Pujats: «Ja cilvēks tic Dievam, kādam no cilvēku vidus jābūt arī priesterim. Es ģimenē tiku reliģiski audzināts. Vidusskolas laikā pieņēmās spēkā ateisms, un tas varbūt bija papildu impulss, lai izvēlētos priestera ceļu. Tā nav atsvešināšanās no pasaules. Tas ir cits redzespunkts, no kura uzlūkot pasauli. Var redzēt tikai šīs dzīves gadus, bet var arī redzēt un rēķināties ar to, ka priekšā vesela mūžība. Nevis kādam cilvēkam dot norēķinu, bet Dievam – Dievu nepiemānīsi un nepārspēsi. Tāpēc daži redz, ka laicīgās dzīves virpulis, izpriecas un viss pārējais ir tukšs, un viņi aiziet no tā nostāk. Tas ir dzīves uzskata, filozofijas, ticības rezultāts. Var minēt ne vien reliģiozos cilvēkus, bet arī, teiksim, māksliniekus, zinātniekus. Arī viņi dzīvo zināmā atsvešinātībā. Dzīves izklaidīgajā virpulī viņi nevarētu radīt kaut ko paliekošu. Ir arī tādi cilvēki, kas spiesti dzīvot izolācijā, piemēram, cietumā. Labi, ja cilvēks šādu izolāciju aizvada ar garīgu piepildījumu, citādi tā pārvērtīsies par veģetēšanu, traģēdiju, kur vienīgās domas ir par bēgšanu. Dzīves jēga nav tikai papriecāties, piepildīt vēderu un sapūt kapā.» Pujats teica, ka savu izvēli nav nožēlojis.
Krišnas Apziņas biedrības mūks Mairis uzskaitīja viņu četrus galvenos principus: žēlsirdība, askētisms, tīrība un godīgums. «Mēs neiesaistāmies azartspēlēs, nesmēķējam, nelietojam narkotikas, alkoholiskos dzērienus, nedzeram kafiju un melno tēju. Mēs neēdam gaļu, zivis, olas – mums nav tiesību dzīvot uz citu dzīvības rēķina. Tīrības princips nosaka, ka mēs neiesaistāmies nekādās ārpuslaulības dzimumattiecībās. Es to nosauktu nevis par bēgšanu no pasaules, bet par saprāta izdarītu izvēli. Materiālā pasaule ir pietiekami nežēlīga. Mēs piedāvājam alternatīvu.»
Māsa Veneranda skaidroja, ka aicinājums un izšķiršanās par iestāšanos kādā no reliģiozajiem ordeņiem jeb kongregācijām «vai, kā jūs sakāt, klosterī» nekad nav tikai cilvēka personiskā lieta. Tas ir aicinātā cilvēka un Dieva dialoga rezultāts. Cilvēks sevī sāk just iekšēju nemieru – nepietiek ar izglītību, ar dzīvi, kādu to dzīvo visi cilvēki, ar ģimenes dibināšanu. Bet šis nemiers būtiski atšķiras no parastā cilvēka nemiera – tas rada dedzību, gatavību kalpot, uzupurēties. Kalpošana cilvēkiem un Dievam sniedz prieku un apmierinājumu, teica māsa Veneranda: «Kad pirmie kristieši tika vajāti, slepkavoti un mocīti, tas bija visauglīgākais laiks baznīcas dzīvē. Mocekļi bija nākamo kristīgo sēkla. Mūsdienās, kad ir ticības brīvība, ir viegli ticēt, bet tam nav tā svara, rūdījuma.»