Tajos tālajos laikos, kad vasaras pirmais mēnesis jūnijs tāds itin slapjš un pavēss kā šogad bija parasta lieta, nevis tāds silto un saulaino Jāņu mēnesis, pie kādiem mūs bija pieradinājusi pēdējā desmitgade, Diena reiz mēģināja tādos jūnijos saskatīt pozitīvo un uz mirkli pārslēgt lasītāju uzmanību no caurvēja svilpošanas iztukšotajā Bankā Baltija un organizētās noziedzības rīkoto sprādzienu fonā notiekošās jauncelsmes stresa uz mūžīgākām un ar maciņa biezumu nesaistītām vērtībām – lakstīgalu nakti Gaujmalā.
1995. gada 3. jūnija SestDiena (jāatgādina, ka tolaik Latvijā bija konstatēta tikai viena lakstīgalu suga; otra – Rietumu lakstīgala – pirmoreiz tika novērota tikai 2013. gadā) apgalvoja: "Kas reiz ziedoņa naktī dzirdējis lakstīgalu, tas to neaizmirsīs nekad. Protams, ne jau lakstīgalu, bet daiļo meiteni, ar kuru kopā aizvadīta lakstīgalu nakts. Un meitene pēc šādas nakts mierīgi dzīvos atlikušo mūžu, zinādama, ka ir kāds, kas viņu vienmēr – arī tad, kad viņa jau būs krunkaina veča, – atcerēsies jaunu un daiļu kā tonakt, ja vien nenomirs žēlabās vai no pārdzeršanās. Atcerēsies arī tad, ja meitene nemaz tik daiļa nebūs bijusi. Tāpēc drošības labad meitenes cenšas piedzīvot vairākas lakstīgalu naktis, lai ilgāk paliktu ļaužu piemiņā, atšķirībā no zēniem, kam pēc pirmās nakts zem ievu krūma jāiet armijā, jāmācās dzert un dziedāt skumjās dziesmas par lakstīgalu un zudušu mīlu.
Lakstīgalu nakts Gaujmalā ir skaistākais, ko latvietis savā mūžā var piedzīvot. Taču ne katram un ne katrreiz tas lemts, jo etnogrāfiski precīzi iemīlēties ir gandrīz tikpat grūti kā atrast papardes ziedu. Jāņu nakts mīlestībai allaž nāk alus smagums līdzi, turklāt papardes zieda problēmu mūsdienu latviešu skolās aplūko jau
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 10. jūnija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt klikšķinot šeit!
Raksta cena: €0.60