Laika ziņas
Šodien
Apmācies
Kā sākās latviešu makšķernieku ekspedīcijas uz Ālandu salām

Vēsture Dienā: Zvīņu zelta drudzis

Vai atceraties, kas un kad aizsāka savās izpausmēs XIX gs. zelta drudža apmāto dēkaiņu rosības vērienam līdzīgās latviešu makšķernieku ekspedīcijas uz Ālandu salām? Laikraksts Diena! Konkrēti – raksts Ar spiningu Ālandu salās 1999. gada 18. septembra SestDienā.

Raksta autors, ceļotājs un dēkainis Bruno Šulcs šodien labāk ir zināms kā cilvēks, kas kalnos kāpj ar velosipēdu. Tāpēc atgādinām, ka viņam pieder arī Lielā Ālandu drudža rosinātāja gods. Diezgan droši var apgalvot, ka pliks raksts vien varbūt arī nebūtu izraisījis tādu ažiotāžu un licis latvju spiningotājiem no bīstamajām Babītes ezera laivām pārsēsties Ālandu salu zviedru piedāvātajās ērtajās, toties dārgajās. Taču galvenā fotogrāfija, ar kuru raksts bija ilustrēts, patiesi bija tāda, kas nevar atstāt vienaldzīgu! 

Neņemamies apgalvot, ka pirms šā raksta neviens makšķernieks no Latvijas nebūtu Ālandu salās bijis, tomēr diezgan droši var teikt, ka liela daļa līdz tam nemaz īsti nezināja, kas tās Ālandu salas tādas ir un kurā vietā uz kartes atrodas. Toties drīz vien pēc Šulca raksta ālandieši iepazina latviešus varbūt pat labāk nekā latvieši pazīst paši sevi. Sekas nebija ilgi jāgaida – piekusuši vērot alkomakšķernieku ālēšanos, mājiņu dedzināšanu, makšķerēšanu aizliegtajās zonās, foreļu dārzus ieskaitot, un latvju prihvatizācijas izcilniekiem līdzvērtīgu alkatību attiecībā uz noķerto zivju paturēšanu, ālandieši ātri vien makšķerēšanai aizliegto zonu platības palielināja un paturamo zivju skaitu samazināja tiktāl, ka lielā Ālandu braukšana pamazām noplaka, un tagad droši vien uz turieni atkal var braukt, jo arī Somijas zviedru atmiņa nav bezgalīga (tikai Baltijas jūra pa šo laiku gan ir paguvusi eitroficēties vēl vairāk, tāpēc dažviet cope nozīmēs nemitīgu āķa ķeršanos aļģēs).

Par bildi viss skaidrs. Bet ko īsti Bruno Šulcs toreiz, pirms 20 gadiem, par Ālandu salām stāstīja, sākdams savu stāstu ar piebildi, ka par ceļojumu viņam joprojām atgādinot "nāsi kairinošā zivju smarža no virtuvē sprakšķošās pannas"? Viņš atklāja, ka impulss nācis no tūrisma prospekta, kas aicinājis apmeklēt "populārākās makšķerēšanas vietas Eiropā – Ālandu salas". Ar bijušo studiju biedru lēkuši automašīnā un prom uz prāmi Fantāzija, kas viņus no Tallinas pārcēlis uz Helsinkiem. Tad braukuši uz Turku, tur pilsētas pievārtē mašīnā pārnakšņojuši, otrā dienā braukuši tālāk uz prāmjiem, kas viņus nogādājuši līdz Āvai Ālandu salās jeb somiski Ahvenanmā – Asaru zemē.

"Populārākās zivis te nenoliedzami ir līdakas un asari. Īpaši lielās līdakas te sauc par Ālandu krokodiliem. Salinieki orientējušies galvenokārt uz vietējiem zvejasmīļiem, tāpēc informācija tiek piedāvāta gandrīz tikai zviedru un somu valodā." Iegādājušies tikai zvejas atļauju, mūsu ceļinieki sāka pētīt Brendes komūnas ūdeņus. Brende ir perifērija, province, kurā mīt tikai 530 iedzīvotāju. Vietējā kempingā izvēlējušies lielāko no piedāvātajiem zvejas sektoriem (120 somu markas nedēļā), latvieši secināja, ka tā izķemmēšanai nepietiktu pat ar mēnesi, un devās copēt.

"Vilties nenācās – kolēģis jau pirmajā metienā izvilka gramus 300 smagu asari, es – divkilogramīgu līdaku. Taču, kā pavisam drīz pārliecinājāmies, nav īpaša gandarījuma vilkt zivis vienu pakaļ otrai. Jādomā arī par to, kur tādu kvantumu zivju pēc noķeršanas likt. Otrā iemesla dēļ laidām atpakaļ jūriņā pat divus kilogramus smagas līdakas un daudz eksperimentējām. Es vairāk ar vietu maiņām, kolēģis – ar vizuļu. (..) Te labākās zvejas vietas ir ap metru dziļi vējaini līcīši, kuru dibenā pamanāmas ūdenszāles, kā arī viļņu rāmas ūdens robežvietas. Šur tur no klintīm dzidrajā ūdenī varēja manīt pa prāvam asaru bariņam, kas acīmredzot mīt šo klinšu pakājē. Laiks bija silts un saulains, tādēļ apmākušos dienu priekšrocības izmēģināt nebija lemts. Nedaudz par to varēju spriest tikai kādā pievakarē, kad saule pazuda aiz mākoņa. Tad sekoja līdakas kampiens vai ik pēc pāris iemetieniem. Vienā vietā izvilku, šķiet, sešas, katru vidēji divus kilogramus smagu. Tas te ir parastais piekrastes līdaku svars. (..) Noķerto asaru svars svārstījās 300–800 gramu robežās. 

Taču ne jau statistikas dēļ turp braucām. Vienkārši ir vienreizēja sajūta, ar spiningu rokās stāvot uz akmens jūras vidū un izbaudot neaprakstāmi savdabīgo pirmatnējo dabu, laiku pa laikam vilkt krastā pa zivij, kādu mūsu ūdeņos, "pateicoties" elektrozvejai un tīklu speciem, tikpat kā vairs nav palicis. Ālandi ir viens no pēdējiem civilizācijas maz skartajiem pleķīšiem, kas vēl palicis," pirms 20 gadiem rakstīja Bruno Šulcs. Postpadomju latviešu civilizācija to izlasīja un devās turp darīt, ko var.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Politika

Vairāk Politika


Rīgā

Vairāk Rīgā


Novados

Vairāk Novados


Kriminālziņas

Vairāk Kriminālziņas