Saprast, ka HIV nav mirstamā kaite

Parasti, kad cilvēki uzzina, ka ir smagi slimi, viņi krīt depresijā, vairs pie ārstiem negrib iet, domā par dzīves galu. Jūs līdzestības kabinetā strādājat ar HIV inficētajiem. Cik lielā mērā spējat šiem cilvēkiem palīdzēt?

Gunta Boge-Bankovska. Tie, kuri uzzina par savu inficēšanos, protams, ir šoka stāvoklī, bet tiek arī uzreiz nosūtīti uz Infektoloģijas centru, te ārsti izskaidro, ka nav gluži tā, ka tūlīt jāmirst, – ar to var dzīvot. Pēc ārsta vizītes šos cilvēkus atsūta pie mums, lai varam viņus garīgi atbalstīt, informēt par praktiskas dabas jautājumiem.

Šajā gadījumā nav tā, ka būtu nosakāms konkrēts gadu skaits, cik ilgi cilvēkam atlicis dzīvot. Ir daudzi pierādīti gadījumi, kad ar HIV inficētie pilnvērtīgi nodzīvo līdz 70–80 gadiem un nomirst no vecuma. 

No HIV vai AIDS neviens nav nomiris, mirst no citām slimībām.

Bet ir taču tā, ka HIV vājina imunitāti, līdz ar to ir lielāks risks saslimt ar letālām slimībām.

Māra Veselova. Katram būtu jāievēro veselīgs dzīves veids. Ēdot neveselīgu pārtiku, maz kustoties, cilvēku apdraud sirds un asinsvadu slimības, līdz ar to ir lielāks risks priekšlaicīgi nomirt nekā varbūt HIV skartajam, kurš par savu veselību apzinīgi rūpējas.

Vai tie, kas nāk uz jūsu konsultācijām, ir apzinīgākie?

Gunta. Ir dažādi. Mēs esam tie, kas palīdz viņiem izveidot šo veselīgā dzīvesveida uztveri, attieksmi, ka tas ir veids, kā dzīvot.

Līdzestība ir samērā reti lietots vārds. Tas nozīmē slimnieka līdzdalību savā ārstēšanā, ievērojot ārstu norādījumus, vēlmi iegūt un izmantot zināšanas par savu veselību, arī atbildīgu attieksmi. Vai to redzat cilvēkos, kas pie jums ierodas?

Māra. Visā pasaulē šādi HIV līdzestības kabineti ir jau sen. Latvijā tāds ir kopš 2017. gada septembra, to izveidojusi un uztur HIV pacientu biedrība Agihas. Pasaules prakse rāda, ka šāda veida atbalsts ir ļoti nozīmīgs pacientu līdzestības nodrošināšanā. Šeit mierīgā gaisotnē var izrunāt visus jautājumus, jo ārstiem tiešām nav vairāk par 20 minūtēm vienam pacientam, bieži mazāk.

Gunta. Cilvēkiem, kurus skāris HIV, ir ļoti daudz jautājumu, ko viņi ārstam nav paspējuši pajautāt vai kas tieši neattiecas uz ārsta darbu. Tostarp par to, ko vajag ēst, ko nevajag. Tāpat par viņu turpmākajām seksuālajām attiecībām – daži nobijušies, ka seksa vispār vairs nebūs. Vai arī domā, ka visu laiku jātur pie sevis plāksteri – ja nu kaut kur saskrāpējas vai suns iekož, lai varētu novērst asiņošanu. Un, protams, visiem ir nepieciešams psiholoģisks atbalsts.