Dzīve kā labs triks

Viņi bija labākie. Savā ziņā šī ir jubilejas intervija - pēc pāris nedēļām Uldim Veispalam būs 50. Uldis Veispals popularitāti iemantojis ne tikai kā triku meistars, bet arī divdesmit gadus dresēdams fizkultūrā konservatorijas, tagad Mūzikas akadēmijas studentus, jo ir pasniedzējs, Sporta katedras vadītājs; strādādams privātajā biznesā; būdams kustību konsultants daudzām teātra un operas izrādēm; pats spēlēdams lomas filmās. Tomēr plaša sabiedrība viņu pazīst kā kaskadieri. Kāpēc viņš nodarbojas ar bīstamo un grūto, varbūt arī mazliet dīvaino profesiju? Kāpēc viņam gribas izdarīt to, ko citi nevar vai arī negrib? Ar sportiskām dotībām vien izskaidrot nevar, ir jābūt vēl arī raksturam, jābūt ambīcijām. «Nu, nu... to Veispalam pietiek,» teica kāds cilvēks, kurš, kā smejies, gribēja palikt anonīms. Ko jūs uzskatāt par savu vidi - sporta, kino, teātra vai biznesa pasauli? Kino vidi. Kaut arī manas domas par latviešu kino nākotni ir pesimistiskas. Dokumentālo un netradicionālo kino taisīt vēl varam, bet mākslas kino esam pozīcijas zaudējuši. Mums vēl ir režisori un operatori, bet ne no šī laika... Tā jau ir vēsture. Tagad filmas saliek uz kompjūtera. Posms, kura mūsu kino vispār nav... Bet tur, tai pasaules otrā pusē, pat trikus taisa kompjūters, tā ir mašinērija, kuras efekts ir graujošs, cilvēks tādā līmenī izdarīt nevar. Vai ar to gribat teikt, ka dublieriem paredzams dinozauru liktenis? Nedomāju vis. Arī datortrikus ir izgudrojis cilvēks, viņš būs, un arī kaskadieri pastāv un pastāvēs, tikai... Paskatījos vienvakar televīzijā dokumentālos kadrus, kā tagad tiek taisīta filma un triki. Milzīga starpība, kā ar dažādām kino viltībām tiek panākts grandiozs vizuālais efekts. Ja mums vajadzēja no liela augstuma lēkt, mēs to darījām. Es visam esmu gājis cauri. Tagad arī lec, bet var tā sakombinēt, ka nav nepieciešams visu izdarīt tā, kā filmā būs redzams. Liela starpība, vai filmē ar vienu kameru vai ar divām, kā mūs savulaik, vai to dara ar desmit kamerām un interesantāko saliek kopā. Tā ir tehnika. Uldis Veispals, draugi stāstīja, esot vienīgais dublieris, kurš lēcis Melnajā jūrā no slavenās Bezdelīgu ligzdas klints, un, lai nenosistos, viņam bijis jāaprēķina kritiens līdz milimetra precizitātei. Vai taisnība, ka tieši no palaidnīgiem puikām izaug kaskadieri? Nē. Lai pie tā nonāktu, ir vajadzīgi apstākļi, jo kaskadieriem nav nevienas mācību grāmatas. Līdz pat šai dienai kaskadieris nav profesiju sarakstā. Nekur nav. Vienmēr esmu uzskatījis, ka šis darbs ir hobijs, ar kuru drīkst nodarboties tikai augstā profesionālā līmenī, bet ne tur slava, ne lauri, ne nauda... Kaut gan - nē, šis darbs ir diezgan labi apmaksāts. Lielākoties kaskadieri ir sportisti. Četrpadsmit gadus nodarbojos ar moderno pieccīņu. Vēl piecus gadus paukojos. Kļuvu sporta meistars arī tur. Pēc tam nonācu kaskadieros. Jūs uzaicināja vai bija kāds īpašs konkurss? Uzņēma filmu Robina Huda bultas, mani nejauši uzaicināja, lai sagatavoju grupas dalībniekus un aktierus paukošanā un cīņās. Tā pirmoreizi nokļuvu kino. Dublēju Robinu Hudu, filmu pabeidzu ar saviem sportistiem, un toreizējais Rīgas kinostudijas direktors Lepeško teica - taisi augšā kaskadieru grupu. Tas bija ļoti radošs process, jo paraugu nebija, mēs paši meklējām un atradām labākos variantus. Žēl, ka 80.gadā viss pārtrūka, es no Rīgas aizgāju. Esmu diezgan strikts un ass cilvēks. Toreiz tika radītas mākslinieciskās padomes, kas sāka organizēt un vadīt. Sapratu, ka nedrīkst apstāties. Īstā mācīšanās notiek tikai praksē. Jau 1979.gadā kontaktējāmies ar igauņiem, tas bija pirmais apvienošanās solis, otrs - ar Pēterburgas zēniem, tad ar puišiem no Kijevas, Odesas. Mēs izveidojām grupu, kas turēja, kā tagad saka, kinotriku kontrolpaketi visā Savienībā. Tā līdz 1986.gadam, kad toreizējais Goskino nonāca pie secinājuma, ka mūs jāsadala pa reģioniem, ka mums jāuzņemas ne tikai morālā, bet arī juridiskā atbildība. Nolēma kaskadierus tarificēt. Radīja četras bāzes studijas - Kijevā, Maskavā, Ļeņingradā un Rīgā. Mani iecēla par atbildīgo Baltijas valstīs un Baltkrievijā. Trikiem bija vajadzīgs mans paraksts, man vajadzēja apstiprināt, ka kaskadieris ir tarificēts tajā vai citā triku veidā. Kāds ir jūsu paša profils? Darīju visu. Augstuma triki, spridzināšana, dedzināšana, automoto, zirgi, kautiņi... Esmu piedalījies 250 filmās. Nosauciet dažas. Daudzas filmas nemaz neesmu redzējis. Dažkārt vienīgi uz montāžas galda, ja montē tieši manu kadru, redzu, kas ir iznācis, bet vēlāk bieži vien filmai tika mainīts nosaukums un aizmirsās, ka esmu strādājis. Vidēji es piedalījos septiņās astoņās filmās, bet bija laiks, kad strādāju 14 filmās gadā. Vienreiz rēķināju, cik es tā, braukādams no vienas filmēšanas vietas uz otru, gada laikā esmu nolidojis, iznāca divreiz ap zemeslodi, nerēķinot īsos reisus no Rīgas uz Maskavu vai Ļeņingradu. Cik daudz laika esmu zaudējis gaisā! Jums neapnika? Man tiešām jau ir slinkums braukt. Kad atceros, kā mēs tolaik lidojām: biļešu nav, atpakaļ netiec, tad laika apstākļi mainās, tad reisi tiek atlikti, nīksti lidostās. Kaut kas nenormāls. Brokastis Baltkrievijā, pusdienas Krievijas vidienē un vakariņas Tālajos Austrumos, tāds bija mans dzīves ritms. Kaut arī mani aizved, ir sagatavota viesnīca un vakariņas apmaksātas, tomēr šodien jūtu, ka, tā dzīvodams, es vienkārši zaudēju savu laiku. Stāsta, ka filmēdamies esat apbraukājis visu pasauli? Nesen draugi saka - vajadzētu kaut kur aizbraukt ceļojumā. Sāku domāt. Ko tais ārzemēs tūristu grupai rādīs? Labi, var braukt ar savu mašīnu, bet arī tad būs noteikti punkti, kuros tev obligāti jābūt, kur jāguļ, kur viss būs sakārtots un iepriekš noteikts. Paskatieties pa labi, paskatieties ap kreisi, tas uzbūvēts tad un tas tad. Esmu braucis uz tik eksotiskām zemēm kā Vjetnama un Indija, esmu redzējis to, ko nevienam tūristam nekad nerādīs. Vjetnamieti tak jūs nevarējāt dublēt? Tā bija kara filma, un es biju sliktais amerikānis, kaut gan mūs ļoti labi uzņēma amerikāņu formā. Tas ir viens no kurioziem - mūsējie atbraukuši, it īpaši Dienvidvjetnamā tā sauca. Baltkrievijā, piemēram, biju vācu formā ieģērbts, veca tantiņa mūs cienā, sāk runāt par vāciešiem labdabīgi, bet tad pavēro un saka - jūs neesat vācieši, viņi bija akurātāk ģērbušies. Esmu daudzas valstis redzējis, bijis pie aborigēniem, filmējies zemē, kur valda totāls matriarhāts, kur tikai vīrieši staigā, bērniem apkārušies. Saka - Indijā ir eksotika, jā, kad dzīvo pieczvaigžņu viesnīcā un baseins klāt. Bet es redzēju daudz ko citu, piemēram, ko nozīmē atšķirība reliģijās. Indijā musulmaņi mūs nomētāja ar akmeņiem, bet krišnaīti lika kaklā puķu virtenes un zīmēja punktiņu pierē. Kādu uzslavu saņem kaskadieris? Vai tāda vispār tiek veltīta dublierim? Rīgas kinostudijā tas nekad netika darīts. Toties Maskavā diezgan pompozi notika pirmizrādes, arī kaskadieru darbu vērtēja, mūs skatījās profi. Bija reizes, kad cilvēki filmā skatījās trikus un aplaudēja. Nekad nebija tā, ka režisors, aicinādams uz skatuvi radošo grupu, būtu aizmirsis pateikt par kaskadieriem. Tāpēc līdz šai dienai es zinu kinocilvēkus un viņi zina mani, bet skatītāji... tā ir cita opera. Būt kaskadierim - tā nav vieta, kur radīt sev slavu. Šajā darbā gūsti morālu baudu, ka vari izdarīt vairāk nekā cits. Jāpiespiež sevi izdarīt, jo, tāpat kā visiem, arī kaskadieriem ir baiļu slieksnis. Ar gadiem tas aug. Divpadsmitgadīgi bērni ir tik drosmīgi, ka vingro nedomādami, kas var notikt. Jo vecāks kļūsti, jo sevis saglabāšanās slieksnis aug augstāks. Ko jūs ar to domājat? Varu runāt kā vecs, prātīgs vīrs. Kļuvu kaskadieris, kad sportā jau biju guvis panākumus, zvaigžņu slimība gan man nekad nav piemitusi. Neesmu bijusi liela zvaigzne, var arī tā teikt. Kas ir slava? Šodien ir, rīt nav. Kaskadieri ir cilvēki, kas izgājuši lielajam sportam cauri un kurus vairs slava neinteresē. Darbs izrādēs - tas jums bija jauns ampluā vai kas līdzīgs kā kino? Sapratu, ka neviens neņems kinofilmā vissīkākai epizodei. Aktieris tikai atnes paplāti, pēc tam viņam jārāda triks, divus cilvēkus tāpēc nefilmēs. Tāpēc mēs, vienīgie kaskadieri Savienībā, mācījāmies arī aktieru meistarību. Aktierim un dublierim jāsaskaņo plastikas: ja aktieris ir ap astoņdesmit, bet tam, kurš viņu dublē, ir cita plastika un viņš kā traks zēns skries un gāzīsies, būs muļķīgi... Esmu dublējis klibus, vecus. Dublēju angļu aktieri Kristoferu Lī, tiešām slavenību, viņam jau 70 gadu, bija jāpiemērojas šā cilvēka plastikai. Eduarda Pāvula vietā gāju iekšā degošā mājā filmā Ilgais ceļš kāpās... Kaskadieris ir aktiera kolēģis. Esmu bijis kustību konsultants daudzām izrādēm teātrī, sākot ar Sapni vasaras naktī, ja jānosauc, jāpadomā: Šerloks Holmss, Vella kalpi, Trīs musketieri, Operā Otello, Ugunī, Parīzes Dievmātē... daudz. Tas ir jau sens, bet joprojām jauks stāsts par to, kā Uldis Veispals Dailē, strādādams pie Šekspīra lugas «Sapnis vasaras naktī» iestudējuma, iemācīja aktrisi Anitu Grūbi pusstundu nekustīgi gulēt uz nostieptas virves. Viegli tas nenācās. Savulaik Vīgneru Ernests par dziedātājām teica, ka vienīgais veids, kā piespiest sievieti daudz un nepārtraukti katru dienu smagi strādāt mēģinājumos, ir... viņu apprecēt. Vai Veispals to zināja? Jebkurā gadījumā viņi abi ar Anitu nesen svinēja kāzu divdesmit gadu jubileju. Pavisam nesen, ja tā var teikt par piecu gadu pagātni, spēlējāt galveno lomu filmā Supermenis. Kāpēc par aktieri? Vai tas ir kāds nerealizēts sapnis? Jā, izmēģināju arī to. Teikšu - nav viegls darbs. Es īpaši nespēlēju, vienkārši padomāju, ko pats darītu, ja būtu varoņa vietā. Supermenī spēlēju izmeklētāju, tā bija diezgan skandaloza filma, kuru 1991.gadā uzņēma Gorkija kinostudija, bet pēc tam nopirka ārzemnieki. Filma guva lielu peļņu. Vienu varu teikt: man kā aktierim tur samaksāja krietni mazāk nekā tad, kad es vēlāk braucu filmu reklamēt. Nospēlējis divsēriju filmā galveno lomu, jutos kā izspiests citrons. Būtu grūti arī profesionālim, jo filmējos divos dažādos psiholoģiskos stāvokļos, epizodes uzņēma atkarībā no tā, cik biju apaudzis ar bārdu... Tāds degradējies un pagrimis tips, kurš dzer, izdarās ne sevišķi labi, kaut pēc rakstura ir ideālists. Taču filmas sākumā esmu plaukstošs. Sen nebija nācies kādam dzīt pēdas tik intensīvi. Ar ko esat tik ļoti aizņemts? Paralēli kinodarbībai un Mūzikas akadēmijas Sporta katedrai visu laiku esmu strādājis privātajā biznesā. Sāku vadīt Komponistu savienības namu Mellužos. Kā gāja, tas ir atsevišķs stāsts. Sapratu - lai ko tādu darītu, ir vajadzīgas zināšanas. Aizbraucu uz Austriju, pamācījos starptautiskā tūrisma un viesnīcu biznesa vadīšanas māku. Man bija gandarījums, ka pats biju daudz ko sasniedzis ar loģisko domāšanu, Austrijā iedeva teoriju, bet principā esmu uz pareizā ceļa. Mainīju darba profilu, pašlaik strādāju ostu biznesā. Un kā iet? Grūti izsisties cauri vidējam ierēdniecības slānim. Kad redzu nejēdzības, kas tur notiek, psiholoģiski man ir grūti palikt mierīgam. Kinodarbā un akadēmijā līdz šai dienai man neviens nav rādījis ar pirkstu un jaucies manā darbā. Man ir uzticējušies. Bet te... Ja man jau otro mēnesi jāgaida iesniegtā papīra apstiprināšana, kļūstu neiecietīgs un ass. Kā jūs tik daudz varat izdarīt? Darba spējas. Nākas nepārtraukti pārslēgties no finansēm uz arhitektūru, no kraušanas darbu organizēšanas dokeriem uz izrādi Operā. Pārslēdzies un divas vai trīs stundas esi pilnīgi iekšā tajā, ko dari. Ir naktis, kad galva kā komjūters neizslēdzas un stress nepāriet. Ko tad? Stresu varu noņemt, tikai sportojot. Četras reizes nedēļā nodarbojos ar visāda veida sportu, lai turētos formā. Lien laukā vecās traumas. Mana ārstēšanās metode balstās uz principa - kustēšanās. Vai jūs nevilina atklātais šovs? Rādīt trikus tieši publikai, saņemt aplausus? Atklātais šovs ir pavisam cita lieta un tāla no kino. Nav nemaz tik grūti apgūstams tāds autorodeo, kādu te poļi un čehi rādīja. Zirgu rodeo, jā, tas ir riskantāk un tuvāk kaskadieriem. Savā laikā saņēmu uzaicinājumu papildināt ar trikiem grupas Space koncertu Maskavā. Nepiedalījos, bija vasaras sezona un citi darbi. Arī Alla Pugačova gribēja, lai mēs viņas programmas laikā taisītu trikus. Cilvēka daba alkst asiņu. Ja uztaisītu īstas cīņas ar lauvām vai vēršiem, tad skatītāju arī pie mums netrūktu. Ārzemēs kā izklaide ir kara spēles, kurās pieaugušie kā bērni meklē un ķer cits citu. Esmu redzējis automašīnu sacensības «uz izdzīvošanu» - tik ilgi pa apli un sit cits citu ārā no trases, kamēr viens paliek pēdējais, uzvarētājs. Sacensības tā aizrāva publiku, ka daži no skatītājiem devās trasē ar savām mašīnām, visjaunākajiem modeļiem... Azarts velk... Pēc tam skatās uz mašīnu, kas saburzīta kā papīra tūte; nu redz, ka vajadzēs pastrādāt, kaut ko palaupīt, lai nopelnītu jaunu. Tas jūs saista? Gribas jau... Reizēm jūtu, ka man tā pietrūkst. Kaskadierim, tāpat kā sportistam, ir pirmsstarta drudzis, azarts un tamlīdzīgi. Kā narkotika - visu laiku ir un pēkšņi nav. Bet kaskadiera profesijas zaudēšana ir daudz lēnāks process nekā varbūt citā jomā. Vienīgā mana bagātība dzīvē ir - mana pieredze. Pirms sarunas ar Uldi Veispalu kādu mirkli pārdomāju, kuru no trim blūzītēm vilkt, izvēlējos to, kura, manuprāt, vislabāk piestāv... Tāpat vien, bez īpaša nolūka. Mainīgajā pasaulē ir daudzas pastāvīgas vērtības, arī - sieviešu cieņa un apbrīna, ko izraisa vīrišķīgi, stipri un drosmīgi vīri.