Ezis ir īsts vīrietis

Medībās «Kad saskaries ar ežiem dienā, viņi liekas tādi mīlīgi, aizkustinoši dzīvnieciņi, taču pa nakti, šķiet, tie pārvēršas. Tie ņemas pa dārzu skaļi kā tādi sivēni. Iedomājos, kā viņiem iegailas acis, kad viņi dodas medībās,» ežus savā Saulkrastu vasarnīcā raksturo rīdziniece Zane. Ezis ir krēslas dzīvnieks, stāsta zooloģe Gundega Kampe. Viņš mostas pirms saules rieta - vasarā ap astoņiem deviņiem vakarā - un dodas medībās. Naktī ezis var apstaigāt ievērojamas platības. Tēviņa teritorija ir kādi 32 hektāri, mātītes - kādi 10. Ezis ir plēsīgs, taču viņa medīgums ir pārspīlēts. Izņēmuma gadījumā viņš var apēst arī kādu čūsku vai peli, tomēr esot grūti iedomāties, ka adatainis, lai gan diezgan ātrs skrējējs un apveltīts ar žiglu reakciju, īpaši medītu peles. Ja ceļā gadās kāda peļu miga, to gan viņš iztukšo. Savukārt retajos gadījumos, uzduroties čūskai, ezis noliec pāri pierei adatas kā tādu sargājošu cepures nagu. «Ezis neķeras pie skausta, bet kož kur pagadās un nokož čūsku, tikai kad tā jau nokausēta,» stāsta G.Kampe. Eža pamata barība tomēr ir vaboles, sliekas, kāpuri, kūniņas, maitas - viss, ko var salasīt uz zemes. Tāds kārums kā uz ceļiem sabrauktās vardes, gan nereti kļūst liktenīgs pašam uz šosejas uzkāpušajam adatainim. Eži ir nesabiedriski un, savstarpēji satiekoties, dodas pretējos virzienos. Riesta laikā Ežu riests notiek, tikko tie pamodušies aprīlī vai maijā. Tas ir vienīgais laiks, kad ežu tēviņi savā starpā mēdz plūkties. Laulību nakts sākas ar vīra riņķošanu apkārt nelaipnajai ezienei, kura nebūt nav romantiski noskaņota un mēģina viņu patriekt. Tur ir daudz pukšķināšanas un trokšņa, un tas tā var turpināties pat vairākas stundas, kamēr dāma no pielūdzēja nogurst un piekāpjas. Lai cik noderīgi ir asi priekšmeti aizsardzībai, laulības dzīvē tie var arī traucēt, tāpēc eži mīlējas ļoti uzmanīgi. Ezis gan ir spējīgs savas adatas pieglauzt un sabozt, un agrāk, risinot šo svarīgo jautājumu, pētnieki uzskatīja, ka mātīte savas adatas mīlas akta laikā pieglauž, taču tā tas nav. «Pieļauju, ka tēviņš ir ļoti stoisks un spējīgs paciest adatas duramies vēderā,» saka G.Kampe. Par spīti šā procesa skarbumam, kaisles pārņemts ezis, meklējot draudzeni, var nostaigāt pat trīs kvadrātkilometrus. Ezēni dzimst tūlīt pēc Jāņiem. Apmēram mēnesi pēc piedzimšanas tie rindiņā sāk sekot līdzi mātei medībās un vēl pēc divām nedēļām izklīst paši savā dzīvē. Leģendās Kopš seniem laikiem klīst nostāsti par ežiem, kuri uz muguras vāc ziemai ābolu krājumus. Nemaz nerunājot par to, ka eži ziemā neēd (kur nu vēl ābolus), uzdurt šo augli uz eža muguras praktiski nemaz nav iespējams. To reiz televīzijā demonstrējis kāds angļu pētnieks. G.Kampe arī visai kritiski raugās uz versiju, ka šādi nostāsti cēlušies tamdēļ, ka ezis, vēloties iztīrīt adatas, vārtās puvušos ābolos un, iespējams, kāds gabaliņš reizēm uzdūries tā adatām, kas iekritis ļaužu acīs. «Ezis ir netīrīgs dzīvnieks,» viņa saka. «Viņš mēģina pakasīties un palaizīt sevi. Taču esmu redzējusi ļoti notašķījušos ežus, kuriem par to ne silts, ne auksts.» Adatu dēļ dzīvnieks, piemēram, nevar nodabūt no sevis ērci, kura iesūkusies tā miesā. Lai pakasītos, eži mēdz velties uz visām pusēm. Veselam dzīvniekam gan pārāk daudz parazītu neesot. Ejot gulēt Tagad eži tekalē apkārt, un ēd, ēd, ēd, lai uzkrātu svaru ziemas guļai. Aptuveni pusgadu tie pavada miegā. Eži iet gulēt tad, kad kļūst auksts un pļavās beidzas barība. Taču tiem jāguļ arīdzan vasarās pa dienu. Ežiem var būt vairākas migas. Parasti tie izvēlas kādu dabisku padziļinājumu, kādu paksi vai žagaru kaudzi. Dodoties ziemas guļā, tie ieritinās sausā zālē vai palien zem lapām un veļas, un griežas, kamēr ir dziļi iekūņojušies, savēluši sev apkārt blīvu kamolu un kļuvuši nepamanāmi. Pirms lapu dedzināšanas vajadzētu paskatīties, kas ir kaudzē, saka G.Kampe. Tāpat nevajadzētu šādā kaudzē cirst dakšas, lai uz tām neuzdurtu ezīti. Blakus cilvēkam Ežu un cilvēku saskarsmē būtisks aspekts ir divkājaino vēlme turēt dzēlīgi durstīgos mājās. Lai gan, kā Dienai sacīja kāda meitene, kurai mājās dzīvo ezis, nekādu problēmu ar viņu neesot. Taču lielāko tiesu cilvēki ir nepatīkami pārsteigti, kādu troksni viņu mīlulis mēdz sacelt naktīs. Citi baro sava dārza ežus. «Var jau barot,» saka pētniece, «taču ir riskanti pieradināt dzīvnieku pie rokām. Ne visi cilvēki ir vienādi, un ezis, kurš nebaidīsies, var nonākt nelaimē.» Kaitīgs, it īpaši jaunajiem ežiem, ir piens, ar kuru tos mēdz mielot cilvēki. «Droši vien, ka viņiem tas garšo,» stāsta G.Kampe, «taču ežu zarnas nepārstrādā piena cukuru. Eža mātes pienā cukura ir ļoti maz. Saldais govs piens izraisa zvēriņiem caureju, un to nedrīkst viņiem dot. Sevišķi kaitīgi tas ir pirms ziemas miega. Organisms var nepaspēt attīrīties, un gulēt aizgājušā eža vēderā sāksies rūgšanas procesi, kas beidzas ar viņa nāvi.» *** Eži Kažoks un sugas Pieaugušam ezim ir ap 7000 adatu, jaunam ap 3500. Adatas ir izturīgas, jo ir dobas un porainas. To sakne ir nostiprināta dziļi eža ļoti spēcīgajā muskulatūrā. Ezim galvenais ir nekļūt plikam. Aptuveni stundu pēc piedzimšanas tās sāk līst laukā no mazuļa ādas. Sākumā tās ir baltas un pašķidras, bet dzīves laikā, ezim tās pakāpeniski nomainās. Latvijā ir divas ežu sugas. Baltkrūtainais - mīt visā Latvijā. Brūnkrūtainais - tikai Ziemeļvidzemē. Abas sugas atšķiras tikai ar vēdera krāsojumu, un ģenētiski, viss pārējai tām ir kopīgs, tās pat pārojas savā starpā un neredzot vēderu tās nav iespējams atšķirt. Pieaudzis ezis tūliņ pēc pamošanās pavasarī var svērt 700-800 gramus, rudenī pat 1,5 kilogramus. Anglijā reiz atrasts divas reizes smagāks ezis, un pētnieki brīnījās, vai tas maz spēj saritināties. Eži dzīvo visur izņemot purvus un kārtīgus mežus. Tiem nepatīk arī lieli vienas augu kultūras lauki, daudz labprātāk tie izvēlas robežu biotopus, piemēram, mežmalas.