Varētu būt karaliene

Tagad, kad profesores vadībā slimnīca uzplaukusi par modernu mūsdienīgu medicīnas iestādi, neviens vairs neriskē viņai ko pārmest un Latvijas Infektoloģijas centra galveno ārsti mediķu aprindās dēvē par karalieni. Kolēģes, tas ir, sievietes, gan saka tā: «Viņa varētu būt karaliene.» Iznesības un savaldības dēļ. Arī tāpēc, ka ar kuru katru viņa nedraudzējas. Jebkuras attiecības uztver ļoti atbildīgi. Varbūt arī materiālā stāvokļa dēļ. Biju norunājusi tikties pie profesores mājās. Atnācu mazliet par agru un, lai īsinātu laiku, staigāju šurpu turpu gar nama durvīm. Beidzot raudzījos pēc zvana pogas, pēkšņi atvērās durvis un Ludmila Vīksna smaidoša teica: «Labdien, es jau zināju, ka jūs nākat.» Kad viesistabā apsēdos mīksti polsterētā samta dīvānā un galds bija servēts ar vissmalkāko porcelānu, es visu sapratu. Man pretī lūkojās platekrāna televizors, un tas - pieslēgts novērošanas pultij virs nama ieejas. Kolēģi par jums sacīja tā: labi gan, ka mūsu iestādi vada pārticis cilvēks. Tas, ka neesmu ļoti nabadzīga, ļauj man darbā izdarīt izvēli par labu labām lietām. Es vienkārši zinu labas lietas! Es, piemēram, negribu pirkt aparātu, kas savā tehniskajā līmenī ir jau uz robežas starp vecu un jaunu. Ja mēs nolemjam vecākajām māsām iegādāties halātus, tad tikai tādus, kas mugurā neizskatītos pēc kankariem. Nabadzīgam cilvēkam liekas pareizāk aiziet uz tirgu un paņemt lētāko. Bet tas tā nav! Neba velti saka: es neesmu tik bagāts, lai pirktu sliktas mantas. Arī ar celtniekiem varu diezgan kompetenti diskutēt. Es skaidri zinu, ka plastmasas logi nu nemaksā tik, cik viņi man grib iestāstīt. Bet trūcīgs cilvēks uz plastmasas logiem varbūt nemaz neskatās, jo viņš zina, ka neatkarīgi no cenas viņam tas nav pa kabatai. Jā, esam ar vīru dzīvojuši arī mazākās telpās. To atceros spilgti, bet bez rūgtuma. Uzaugu tepat Valdemārielā, tur joprojām mana mamma dzīvo. Lielāko mūža daļu esmu pavadījusi pie vīra vecākiem. Viņiem Čiekurkalnā bija privātmāja, kuru esam pārdevuši, jo nav motivācijas diviem cilvēkiem dzīvot divsimt kvadrātmetros. Nopirkām dzīvokli Skolas ielā. Jūs tikko atgriezāties no atvaļinājuma. Vai bijāt kaut kur aizbraukusi? Parīzē apciemoju meitu. Starptautisko civilizācijas un austrumu valodu institūtu Dace tur jau pabeidza, tagad studē otrā augstskolā juristos. Man pašai ļoti patika Parīze, un, tā kā Dace pirmo gadu mūsu Medicīnas akadēmijā labi mācījās, mēs ar vīru nolēmām viņai par to uzdāvināt tūrisma ceļazīmi uz Franciju. Dace Parīzes restorānā iepazinās ar savu nākamo vīru. Un viss - aizbrauca no Latvijas. Jums viena meita, tas ir apzināti? Mediķi neieteica otru bērnu. Skatoties uz jums, rodas iespaids, ka liktenis jūs vienmēr ir saudzējis. Tā es nevarētu teikt. Man kopš agras bērnības nav tēva - viņš aizgāja bojā 1953.gadā, mani audzināja mamma. No gaisa vai tā - par velti man vispār nekad nekas nav nācis. Parasti es izlieku sev barjeras, uz kurām tiecos. Jo, ja nav mērķa, tad man raksturs kļūst slikts, tad es sāku pievērst uzmanību sīkumiem. Kādu barjeru tagad sev esat likusi? Ar gadiem darbs, vismaz man, kļūst svarīgāks par visu pārējo. Gribētu, lai Latvijas Infektoloģijas centrs kļūtu par Baltijas infektoloģijas centru, jo savu dienestu mums ir izdevies... nu, es teiktu - tādu labu sataisīt. Šajās vecajās barakās?! Tas ir novecojis priekšstats par mums. Diagnozi, bez šaubām, nosaka intelekts un - laboratorija, un tā mums ir akreditēta starptautiskā līmenī. Mums ir nopirkts modernākais mākslīgās elpināšanas aparāts. Un tajās, ko jūs nosaucāt par barakām, ir tādi apstākļi, kādu, es domāju, nav nevienā Latvijas klīnikā. Izbūvējām reto infekciju nodaļu, kur katram pacientam ir sava palāta, sanitārais mezgls, atsevišķa izeja, ja grib - arī telefons un citas ērtības. Kur jūs tam visam ņemat naudu?! Konkrētajā gadījumā - investīcijas. Arī paši kaut ko pielikām klāt. Ko nozīmē «paši» šajos apstākļos? Redakcijā arī žurnālistiem taču ir vienāda alga. Tomēr viens izskatās sakopts, viņam ir labas drēbes, salaboti zobi, un otram tā visa nav, jo viņš savu algu apēdis pirmajā dienā, aizejot uz restorānu. Mēs jau daudzus gadus nepērkam jaunus spilvenus - mēs tos labojam un tīrām paši, kas iznāk lētāk. Mums ir laba veļas mazgātava, nevis tāda, kur viss tiek saplēsts. Daktere Vīksna ir savā elementā - kafija dziest, kūkas gabaliņš neaizskarts, un viņa runā par darbu. Pagājušajā gadā Infektoloģijas centrā vairāk nekā 30 000 cilvēku ārstējušies ambulatori, 22 tūkstoši potējušies pret difteriju, ērču encefalītu, gripu, pneimokokālo infekciju... Agrāk nebija, kur konsultēties tiem, kas brauc uz tropu zemēm. Šodien zibens ātrumā saņemam faksiņu no Pasaules veselības organizācijas, ka Zambijā vai Tanzānijā, piemēram, uzliesmojusi holera. Nu normāli taču, vai ne? Kā jūs to panācāt? Kopš vadāt centru, esat daudz cilvēkus atlaidusi? Divas lietas es nevaru ciest - man nepatīk negodīgi cilvēki un man šausmīgi nepatīk alkoholiķi. Neskatoties uz to, atlaidusi neesmu daudz. Atceros gan gadījumu... Vai to, kad kāda jūsu kolēģe Lietuvā oficiālā pasākumā piedzērās? Viņa bija ne tikai piedzērusies, bet noģērbusies kaila, uzkāpusi uz galda un vēl visādi izdarījusies. Lietuvieši mums atrakstīja vēstuli, un es viņu tūlīt otrā dienā atlaidu. Atbrīvot drīkstēja tikai viena mēneša laikā, bet tad bija pagājis mēnesis un divas dienas. Tiesa viņu atjaunoja darbā, taču tik vai tā šī daktere nevienu sekundi pie mums nestrādāja. Jūs tādus cilvēkus necenšaties saprast, daudz neiedziļināties viņu likstās? Esmu izveidojusi sistēmu. Pirmoreiz brīdinu pastarpināti. Otrreiz es runāju ar šo cilvēku pati, un tad es vairs nerunāju. Viss. Jūs slimniekus pati arī ārstējat? Nopietnos pacientus konsultēju gandrīz visus. Ļoti daudz lasu, ja... vakarā izdodas vīru padzīt no interneta. Progress, modulējot dažādas jaunas infekcijas. Progress ir pie vainas ļoti daudzām infekcijām. Piemēram, tā pati legioneloze. Amerikā to sauc par leģionāru slimību, jo inficēšanās notika viņu kongresā. Tie virsnieki visi ir tik tīrīgi, ka katru dienu iet dušā, un duša ir ļoti smalka. Bet - netālu notiek celtniecības darbi. Slimības ierosinātājs dzīvo zemē, un, lai tas iekļūtu plaušās, optimāli būtu, ja putekļi savienotos ar sīkiem ūdens pilieniem. Un tā arī iznāca - visi tīrīgie virsnieki inficējās! Kas jums ir interesanti pacienti? Tie, kuriem nav skaidras diagnozes - vari vingrināties «intelektuālajās rotaļās». Vispār jau gandrīz visas slimības ir infekcijas, arī kuņģa čūla... Tagad ir daudz lielāks gandarījums par pareizu diagnozi nekā agrāk, bet, ja gadās neveiksme, to es pārdzīvoju tāpat kā agrāk. Un zaudēt laikam nākas, jo jūs esat arī AIDS slimnieku uzticības persona. Šo gleznu man uzdāvināja kāds nu jau miris AIDS pacients, viens no tiem retajiem, kurš uztraucās par ārsta drošību. Lai noņemtu sāpes, es viņam lietoju adatu terapiju. Viņš teica, ka varbūt nevajadzētu to darīt, jo es varu inficēties. Manā praksē bijuši tikai divi gadījumi, kad cilvēks uztraucas par citu inficēšanu. Otrs bija vecs kungs no rajona. Viņu ielika palātā, kur visi bija dzelteni, bet viņš bija visdzeltenākais. «Meitiņ, tu mani te neliec, es viņus visus aplipināšu,» viņš spurojās pretī. Mīļi, vai ne? Dāvinātā glezna man arvien vairāk un vairāk patīk. Es nesaskatīju tajā to, ko redzu ar laiku. Tā zilā krāsa man likās pārāk dīvaina - kāpēc gan tāda vajadzīga?! Bet tagad vāze šķiet tik skaista un alpu vijolītes gaistošas... Vai ir vēl kaut kas iepaticies ar laiku? Jā. Atmiņas to padara vērtīgāku. Bet cilvēki? Cilvēkos es ļoti augstu vērtēju uzticību, taču vispār draugi ar laiku zūd. Palikušas divas draudzenes Latvijā un viena Maskavā. Uzticība ir plašs jēdziens. Mums visiem gājis ļoti dažādi, bijuši karjeras cēlumi un kritumi, citi kolēģi mūs atzinuši vai mazāk novērtējuši. Bet draugi ir tie, kuriem vienalga, kas kopš studiju laikiem ar tevi ir noticis, viņu attieksme no tā nemainās. Noklaudz durvis, un daktere Vīksna steidz sasveicināties ar vīru Andri. Kaut gan viņš grib nozust savā interneta pasaulē, kā tiek dēvēts darba kabinets, sieva viņu prom nelaiž. Lai izdzerot vien ar mums kādu tasi kafijas! Jūs agrāk bijāt matemātiķis fiziķis? Andris. Astoņdesmit sestajā gadā strādāju, kā saka, uz oboronku. Visu ko kosmosā laidām! Tomēr man jau toreiz kompetenti cilvēki sacīja: «Pribalķikai mēs lielos militāros pasūtījumus vairs nedosim, jo jums nolemts būt neatkarīgiem.» Paldies Dievam, Latvijai nav vajadzīgas ne kodolraķetes, ne lielie bumbvedēji, un man nācās pārkārtoties. 1988.gadā sieva aizbrauca strādāt uz Ķīnu, un... Daktere Vīksna bija docente Rīgas Medicīnas institūtā, kad viņai piedāvāja doties uz Ķīnu mācīt aknu slimības. Tur viņa apguva akupunktūru. ...palikām ar meitu divatā. Sākās inflācija. Bija skaidrs, lai izdzīvotu, kaut kas ir jādara. Strādāju Maskavas kooperatīvos, un, kad sieva pēc septiņiem mēnešiem atbrauca, tad vīrs vairs nebija zinātnieks, bet jau jaunais komersants. Bija grūti izšķirties. Pirms tam rakstīju grāmatas, man bija izgudrojumi, un, ja tu klaji nepaudi negatīvismu pret valsti, tad padomju laikā karjera bija skaidra. Un pēkšņi - tu vairs neesi zinātņu doktors, bet kooperators! Ne goda, ne slavas. Andris. Toties gandarījums, ka pats esi sev saimnieks! Gāja visādi. Krievu pusei bija grūtības ar valūtu, tad caur Latviju kompjūterus iepirkām. Vjetnamai - krievu tank proguločnij, viņi savus ananasus uz Itāliju, un itāļi savus kompjūterus - mums, un mēs nopelnījām naudu. Protams, bija bail, jo nezini, kam uzticēties, kam ne. Tajā laikā kāds partijas biedrs bija darījumos iemaksājis 3 miljonus rubļu no partijas biedra naudām. Traki gāja... n Par ģimeni arī nācies pārdzīvot? Andris. Visbriesmīgākais bija 1991.gada 19.augusts. Devos meitai pretī uz Maskavu, viņa atgriezās no Singapūras. 7.50 pirmā lidmašīna. Lieku mašīnu stāvvietā, un tur sargam ieslēgts Majak. Prasu: «Kas tie par murgiem, ko tur raida?» - «Eta ņe bred, nakoņec porjadok buģet.» («Tie nav murgi, beidzot būs kārtība.») Zvanu no lidostas sievai, ceļu augšā - valstī apvērsums! Pats tomēr lidoju uz Maskavu. Lidmašīnā visi klusējām, neviena vārda. Jo priekšā absolūta neziņa. Bezspēcības sajūta. Ludmila. Es to dienu atceros pavisam citādi. Aizeju uz darbu, un mums bija daudz tādu, kas atmodas laikā staigāja ar auseklīšiem. Notiek piecminūte, un es skatos uz tām pierastām vietiņām, kur ir jābūt auseklīšiem, un ziniet - to nav! Jā, tagad var pasmieties. Meita man rakstīja uz Ķīnu vēstules: «Paps iestājies kaut kādā TF.» Nesaprotu, ko tas viss nozīmē. Vispār politika jūs ir interesējusi? Disidentu rindās es sevi neredzu un atšķirībā no daudziem, kas tagad saka esam darījuši kaut ko smalki pretvalstisku, es tā nevarētu teikt. Man drīzāk simpatizē tādi cilvēki kā mana mamma. Viņa, starp citu, izdarīja Latvijai lielu labumu. Viņa strādāja izdevniecībā Zvaigzne par galveno redaktori un visu mūžu ar lielu cīniņu izdeva mācību grāmatas latviešu valodā. Atceros, ik pa brīdim viņai izteica rājienu, pēc pusgada noņēma, un atkal viņa turpināja iesākto. Tajā laikā tā bija nopietna uzdrīkstēšanās. Bet, runājot par šodienu, vispār mūsmājās notiek ārprāts, jo visu vakaru mēs skatāmies ziņas, tas ir, mans vīrs skatās ziņas. Visas pēc kārtas! Kur jūs abi iepazināties? Es domāju, ka operā. Bet viņš domā, ka kaut kur agrāk. Pirmajā gadā apprecējāmies, otrajā piedzima meita. Ģimene jūsu vērtības skalā atrodas nozīmīgā vietā? Vīrs, bērns un mana mamma - tā man ir ļoti svarīga pozīcija. Taču sarunas sākumā jūs sacījāt, ka darbs jums kļūst arvien svarīgāks. Vīram šogad bija pirmsinfarkta stāvoklis, un arī tai laikā darbu es nepametu. Mēs esam varbūt tādi... nu, pienākuma cilvēki. Vēl mēs esam ļoti precīzi. Es vēlos, lai cilvēki uz darbu nāk laikā. Tas sakārto dzīvi. Vai nav neinteresanti, ja tā viss saplānots? Man patīk sistēma. Apgrūtina tas, ka nepārtraukti notiek nemotivētas izmaiņas. Pēkšņi citas prasības, citi noteikumi. Mani tas, es gribētu sacīt, pat aizskar. Vienu gadu pacientiem jāpiedalās maksāšanā, tad atkal nevajag. Kas tā par raustīšanos?! Tā neviens pat ar žurkām un pelēm eksperimentus netaisa. Patiesībā jūs tagad esat nikna, protams - par lietu, bet runājat tik mierīgi. Jā, emocionāli, bet izprovocēt uz primitīvu reakciju, uz kliegšanu, skandālu, pat balss pacelšanu jūs tomēr nevar. Man liekas, ka tie ir gēni. Manu mammu arī nekad nevarēja izprovocēt. Kā jūs izpaužat emocijas? Es tās neizpaužu. Ķīnā kāds profesors man teica, ka no cilvēku izjūtām vissmagākā ir sevis analīze jeb pārdomas. Šī īpašība man ir ārkārtīgi izteikta. Es nepārtraukti analizēju savas, savu draugu un paziņu darbības. Ilgi attaisnoju cilvēku, mēģinot izprast, kāpēc viņš tā rīkojies. Varbūt viņš bija slims, varbūt šausmīgi augstu pakāpies un viņam pietrūcis laika pieiet pie telefona un man piezvanīt. Šīs pārdomas mani grauž. Domāju, domāju, kamēr kaut kas pievērš citai domai vai darbam. Bet, ja tas nerastos, tad es ar šausmām paredzu, ar ko tas varētu beigties. n Raksta, ka tas var slikti beigties. Jā, es lasu arī tos rakstus un to apzinos. Taču cilvēku attiecībās primitīva izlādēšanās, bļaustīšanās nedrīkst parādīties. Tā arī ir - ja es ļoti apvainojos, tad ar to cilvēku attiecības pārtraucu. Es tās nekad nemēģinu noskaidrot. Arī uz meitu ne reizi neesmu bļāvusi. Pusaudzes gados viņai tā kā futbolā rādīju dzelteno kartīti. Piemēram, noteikts deviņos būt mājās, bet ir desmit pāri deviņiem: «Dace, es tev šodien izlieku dzelteno kartīti.» Jūs kautrējaties no emocijām? Es pat nebiju pati sev to jautājusi, bet laikam - jā. Man liekas, ka emocijas ir intīma lieta. Nu kas citiem daļas par mani?! Bet izlādējos gan - slēpoju, spēlēju tenisu. Daudz lasu. Vienalga, vai eju gulēt vienos vai divos. Vairākas reizes nedēļā dodos uz sporta zāli. Agrāk uz aerobiku, tagad - uz spēka trenažieru zāli, kur nedomāju par veselības aprūpes reorganizāciju, bet par to, kuras muskuļu grupas man tagad vajadzētu izvingrināt. Kāpēc dažas sievietes dzīvo tā kā jūs, bet citas nolaižas? Daudz atkarīgs no tā, cik uzmanības pievērš likstām, un dažiem cilvēkiem tiešām gadās lielas nelaimes, un viņi netiek tām pāri. Meklējām kādu galvenā grāmatveža amatam. Nāca pieteikties gan izglītotas, jaunas, koptas sievietes, gan jaunas, noskrandušas, netīras. Viena izņem pasi, un smiltis birst laukā... Es jautāju, kāds iemesls bezdarbam. Viņa atbild tā: «Saplēsos ar priekšnieku un tagad nekur vairs nevaru dabūt darbu.» Agrāk taču arī bija cilvēki, kas salūza, un cilvēki, kas nesalūza. Jūs domājat, ka ne gēni, ne raksturs to nosaka? Es nezinu. Varbūt motivācija, kāpēc vajag izturēt, darīt... Jā, tā arī var teikt. Dzīvi nodzīvot pilnvērtīgi, nezaudējot tās kvalitāti, ir diezgan liela māksla. Lielu prātu jau nevajag, lai paskrietu zem automašīnas vai saslimtu ar visām iespējamām slimībām un nomirtu. Kad jūs būtu gandarīta par dzīvi? Un varētu mierīgi nomirt, ja? Ja mana meita būtu sasniegusi to, ko viņa vēlas, un viņai būtu laba ģimene, darbs, ja viņa būtu vesela. Ja es nebūtu palikusi viena. Un ja nebūtu izpostīts tas darbs, kurā es piedalījos ar savu kolektīvu un domubiedriem. Un vēl - ja es nebūtu tik slima, lai nevarētu ar sevi tikt pati galā. Tomēr skumji tas būtu tik vai tā.