Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +3 °C
Skaidrs
Pirmdiena, 18. oktobris
Rolanda, Rolands, Ronalds, Erlends

Uz soliņa finālā

Esmu kļuvusi par pirmo Latvijas basketbolisti, kas sasniegusi Nacionālās koledžu sporta asociācijas (NCAA) finālu basketbolā sievietēm, tomēr titula mačā ar Arizonas Wildcats komandu piekāpāmies Stenforda universitātei. Diemžēl sezonas laikā spēlēju ļoti maz, tāpēc uzreiz pēc finālturnīra pieņēmu lēmumu, ka šovasar mainīšu skolu.

Tas bija tik sen! Basketbolā sāku trenēties deviņu gadu vecumā. Skatījos, kā spēlē tētis un onkulis, bet pati spēlēju mājas pagalmā, līdz tika nolemts, ka aiziešu uz treniņu paskatīties, vai sanāk. Laikam jau sanāca, un 14 gados man deva iespēju trenēties pie lielās Cēsu komandas, kas bija nesena Latvijas čempionvienība. Biju priecīga par to. Cēsīs trenējos pie Ineses Urtiņas, līdz devos uz Rīgu, kur Rīdzenes sporta skolā pie Aināra Čukstes pabeidzu vidusskolas gadus.

Esmu piedalījusies trijos jaunatnes Pasaules kausos – vienā ar U17 izlasi un divos U19 izlasē. No šiem turnīriem ir fantastiskas atmiņas. Pasaules čempionāts dod iespēju spēlēt ar citu kontinentu izlasēm, redzēt, kāds tām ir stils. Ļoti interesanti. 

Diemžēl 2019. gadā, kad U19 turnīrā spēlēju ar sava vecuma meitenēm, rezultāti nebija tādi, uz kādiem tiecāmies, bet tāpat tika gūtas lieliskas emocijas un laba pieredze. Eiropas čempionātos man augstākā ir ceturtā vieta 2018. gadā ar U18 izlasi – beidzot bijām tik tuvu medaļām, bet sāpīgi zaudējām. Tāpēc gadu vēlāk vēlējāmies revanšēties un pierādīt sevi Pasaules kausā, bet arī tur nesanāca.

Kad ar U17 meitenēm biju Pasaules kausā Spānijā, uz maču pret Kanādu ieradās arī tikko amatā ieceltā Arizonas Universitātes trenere Adija Bārnsa. Viņa plānoja pavērot vienu kanādieti, bet pamanīja arī mani. Tajā mačā daudz spēlēju, cīņa ritēja punkts punktā, bija papildlaiks, vajadzēja uzņemties iniciatīvu ne tikai uzbrukumā, bet arī aizsardzībā. Domāju, ka ar to iekritu acīs, un sākām komunicēt. Zināju, ka daudzas meitenes pēc vidusskolas brauc uz ASV, un arī es uz to skatījos. Kad uzrunāja pirmie treneri, bija patīkama sajūta, ka par tevi interesējas. Visus vidusskolas gadus skatījos, pētīju un beigās aizbraucu uz komandu, kas likās ideāla vieta. Šķita, kas var noiet greizi?

Ārpus rotācijas

Arizona iepriekšējo reizi NCAA izslēgšanas turnīrā bija spēlējusi 2005. gadā. Es zināju, ka nevēlos braukt uz vadošajām komandām, jo tad, īpaši pirmgadniekam un ārzemniekam, spēles laiku būtu grūti iegūt. Kad apstiprināju pievienošanos Arizonai, skolai jau daudzus gadus nebija labu rezultātu, tomēr trenere visu apgriezusi otrādi. Viņas pirmajā gadā komanda konferences ietvaros guva tikai piecas uzvaras, bet četrus gadus vēlāk esam tikušas līdz čempionāta spēlei. Pagājušajā sezonā, kas man bija pirmā komandā, iespējas vēl saņēmu, bet šosezon tās vairs īsti netika dotas un bija grūtāk sevi pierādīt. Bieži vien laukumā tiku vien uz spēles pēdējām 30 sekundēm. Nav patīkami. Lai kāds būtu rezultāts, šosezon pārsvarā spēlēja tikai 7–8 cilvēki un bija skaidrs, ka arī izslēgšanas turnīrā neuzticēsies basketbolistēm, kas īsti nav iespēlējušās. No sešām marta trakuma spēlēm laukumā izgāju tikai pirmajā, brīdī, kad komandai bija aptuveni 40 punktu pārsvars. Vismaz tiku laukumā! Kāpēc aizkļuvām tik tālu? Šokējām ar mūsu aizsardzību. Mums bija, iespējams, labākā aizsardzība valstī, un neviens tai nevarēja tikt pāri – komandas, kas vidēji met 70–80 punktu, pret mums spēja iemest tikai 50–60. No šīs aizsardzības arī veidojās uzbrukums. Visu sezonu spēlējām tikai ar savas konferences komandām, un tur visi zināja mūsu spēles stilu, bet pārējie ASV tikai apmēram. Pirmajās piecās izslēgšanas turnīra spēlēs tikāmies ar komandām, ar kurām nebijām spēlējušas, bet finālā sanāca spēkoties ar mūsu konferences vienību, kuru šosezon divreiz jau bijām satikušas un abas reizes zaudējušas. Viņas zināja, kā spēlēsim, kā tikt mums pāri. Arī viņas labi spēlē aizsardzībā, un komandai ir ļoti laba trenere. Spēle bija interesanta, abas komandas labas, bet, protams, arī viņas bija pelnījušas titulu. Pietrūka viena metiena. Tomēr tāpat mums visām bija prieks, jo tikām ļoti tālu.

Ir neliela nepiepildījuma sajūta, ka īsti neko neizdarīju laukumā, tomēr, kad saproti, ka tava komanda tikko uzvarējusi, aizmirsti par to, vai spēlēji vai ne. Es esmu daļa no komandas, esmu bijusi visos treniņos un palīdzējusi. Šis panākums ir visas komandas nopelns.

Jauns izaicinājums

Izslēgšanas turnīrā visas 64 komandas dzīvojām vienā lielā, lielā burbulī ar ļoti stingriem noteikumiem. Visu cieņu NCAA, tā bija drošākā vieta, kur atrasties, jutu, ka Covid-19 tur noteikti nenoķeršu. Tomēr tai pašā laikā saskārāmies ar ļoti daudziem ierobežojumiem, diezgan lielu izolāciju, un psiholoģiski tas nevienam nebija viegli. Šajās 64 komandās bija četras latvietes. Dzīvoju vienā viesnīcā ar Annu Dreimani, bet tikai vienreiz pagāju viņai garām. Aleksa Gulbe dzīvoja citā viesnīcā, bet laiku pa laikam redzēju, ka viņa ar savu komandu iet man garām uz Covid-19 testiem. Vai, piemēram, satikāmies uz eskalatora, kad es devos lejā, bet viņa augšā – pat apskaut neizdevās. Cik sanāca laiks, skatījos viņu spēles, sekoju līdzi, cerēju uz uzvarām. Žēl, ka trīs bijām vienā zara pusē un man sanāca spēlēt gan pret Aleksu, gan Annu, kas allaž nozīmēja, ka viena latviete atsijājas. Īpašs prieks par Aleksu un Dignu Strautmani, kuras savās komandās spēlēja daudz.

Jau pirms NCAA turnīra domāju, vai tiešām palikšu komandā, bet pēc tā bija skaidrs, ka kaut ko nepieciešams pamainīt. Tāpēc pieņēmu lēmumu, ka nākamajā sezonā komandā vairs nepalikšu, un šobrīd notiek jaunas vienības meklēšana – saņemu daudzus zvanus. Domāju, trenere šādu lēmumu jau gaidīja, jo man prasīja, ko darīšu. Viņa pauda, ka priecātos, ja es paliktu, bet saprot manu izvēli. Divus gadus neesmu spēlējusi, un basketbola garša, bauda nedaudz pazudusi, tomēr domāju, ka, dodoties laukumā, to ātri izdosies atgūt. Pirms gada pārbaudes spēlē pret Somiju debitēju Latvijas izlasē. Pagājušās sezonas beigās atkal nespēlēju, tāpēc bija patīkami atgriezties laukumā, parādīt, ko varu, izbaudīt, kā vispār ir spēlēt, turklāt vēl uzvilkt Latvijas kreklu – vienalga, vai tā ir oficiāla vai pārbaudes spēle. Negaidīju, ka neviena no Latvijas izlasēm netiks uz Eiropas čempionātu. Nepatīkami. Neviens negribēja, lai tā notiek, bet, kā ir, tā ir. Šāda neveiksme nenozīmē, ka tagad viss būs slikti un mēs nekad tur vairs neatgriezīsimies. Šoreiz nenoveicās, tā gadās. Mēs atgriezīsimies!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Gladiatori Kolizejā

Ikviens zina, ka visu iepriekšējo desmitgadi Latvijā visvairāk tika apmeklētas sporta komandas Rīgas Dinamo spēles, bet daudzi būs pārsteigti, ka stabilu otro vietu laikā pirms Covid-19 pandēmijas...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā