Laika ziņas
Šodien
Migla
Rīgā 0 °C
Migla
Otrdiena, 16. aprīlis
Mintauts, Alfs, Bernadeta

Kurā pusē ir misters Bahs?

Oktobra vidū Dienvidkorejā notika Nacionālo olimpisko komiteju asociācijas Ģenerālā asambleja. Vairākas valstis, tostarp Latvija, brīdināja – ja pasākumā piedalīsies agresorvalstu Krievijas un Baltkrievijas pārstāvji, tās to ignorēs. Krievi un baltkrievi Seulā bija, līdz ar to virkne Ziemeļeiropas un Centrāleiropas valstu asamblejā nepiedalījās.

Mēs nepārspīlējam

Starptautiskās Olimpiskās komitejas (SOK) prezidents Tomass Bahs Seulā teica stundu garu runu par politisko situāciju – karu Ukrainā, kā arī Krievijas un Baltkrievijas sportistu iespējamo līdzdalību starptautiskos sporta forumos. Palika spēkā rekomendācija neļaut krieviem un baltkrieviem startēt sacensībās, tomēr vienlaikus Bahs uzsvēra, ka lēmums pieņemts ar smagu sirdi un vispār politisko atbildību par valsts rīcību nevar uzvelt sportistiem. Tas esot netaisnīgi un slikti. Nedrīkstot sportu politizēt. Viņš arī veltīja papildu kritiku Dānijas Olimpiskās komitejas prezidentam, kurš bija aicinājis neļaut agresorvalstu pārstāvjiem piedalīties sporta forumos jebkādā līmenī – ne tikai sportistu, bet arī treneru, tiesnešu, funkcionāru. 

Pasaulē par demokrātiskām valstīm var uzskatīt vien nelielu daļu no kopumā aptuveni 200 – vairākums Eiropas, Ziemeļamerika, Austrālija un Jaunzēlande, dažas no Āzijas. Mums, dzīvojot Eiropā, daudzas lietas nav saprotamas, taču lielajā pasaules ainavā situācija ir tieši tāda – nedemokrātisko valstu ir krietni, krietni vairāk. Tas arī izpaužas starptautiskajā sporta dzīvē, turklāt nereti pēc nonākšanas augstākos amatos šo valstu pusē piespēlē arī tā saucamo demokrātisko valstu pārstāvji. Kādreizējais paukotājs un 1976. gada olimpiskais čempions Tomass Bahs nav izņēmums. Arī atsevišķu starptautisko federāciju lēmumi atkarīgi no lēmējvalstu sastāva – vai vairākumā ir demokrātiskās vai nedemokrātiskās valstis. SOK vairākums ir valstis ar zemu demokrātijas līmeni, un tas rada neizbēgamas sekas. Jautājums gan paliek, kā SOK prezidents Tomass Bahs, kurš dzimis un audzis Rietumvācijā, tik atklāti atbalsta jau sen apzelētu, bet naivu ideju, ka sports un politika ir nesaistāmi jēdzieni. Iespējams, viņam, tāpat kā daudziem Rietumu pasaulē dzīvojošajiem, priekšstats par Krieviju un tās būtību ir nepietiekošs, pārāk attālināts. Viņam pat prātā nenāk, cik zemiska var būt Krievija, jo pašam ar to nav nācies saskarties. Vienkārši nav tik zema plaukta, tik melna faila, lai ticētu, ka kaut kas tāds ir iespējams. Līdz ar to citu (piemēram, Baltijas) valstu pārstāvju sacīto uztver kā nepamatotu pārspīlējumu.

Par naudu var nopirkt daudz

Jāatceras, ka ilggadējais Starptautiskās hokeja federācijas prezidents Renē Fāzels bija liels Putina draugs. Kur rodas šis naivums? Vai tas ir dzīves vai politiskās pieredzes trūkums, vai tomēr pārdošanās naudai? Te jāatzīmē viens aspekts un likumsakarība. Proti, par daudzu starptautisku federāciju prezidentiem bieži kļūst apsviedīgi cilvēki ar uzsvaru uz biznesa domāšanu un pasaules uztveri. Nauda un peļņa ir primārais. Kamēr tā nāk, viss kārtībā. Ja nav, tad ir slikti, jāmeklē cits variants. Lūk, šis cits domāšanas variants bieži piemīt arī nedemokrātisku, autoritāru, totalitāru valstu diktatoriem, tāpēc viņiem ar šiem prezidentiem ir viegli saprasties, viņus nopirkt. Kā vadonis nolems, tā arī būs. Tikmēr demokrātiskās valstīs jārēķinās ar papildu "šķēršļiem". Vienlaikus skaidrs, ka ir valstis, kas lielus sporta forumus – olimpiskās spēles, futbola čempionātus – izmanto kā sava tēla un prestiža celšanas iespēju, tāpēc naudu tam nežēlo. Tas ir tīri politisks lēmums. Šīs valstis arī cenšas sporta dzīvi ietekmēt finansiāli. Tā Krievijas uzņēmumi (kaut vai Gazprom) kļuva par daudzu lielu pasākumu – olimpisko spēļu, UEFA Čempionu līgas – sponsoriem, tādējādi palielinot savu ietekmi lēmumu pieņemšanā. Skaidrs, ka vidējam Rietumos dzīvojošam cilvēkam ir grūti aptvert, ka sports ir viens no populārākajiem rīcības instrumentiem nedemokrātiskās valstīs. Tāpat arī šo valstu sportiskie panākumi allaž tiek pasniegti kā pārākuma izpausme pār sapuvušajiem Rietumiem. Sportisti ir politiskas figūras, kas, iespējams, pašas to pat neapzinās. Tā tas savulaik bija PSRS un sociālistiskā bloka valstīs, tā tas daudz kur ir arī tagad. Pretēji tam, ka Rietumos sports galvenokārt ir individuāls un kā brīvprātības apliecinājums vai arī tiešām tīrs bizness.

Pat Putins ņem vērā

Pilnīgi skaidrs, ka gan Krievijā, gan Baltkrievijā sports un sportisti ir tieša politikas sastāvdaļa ar domu, ka, jā, varbūt demokrātijas mums nav īpaši daudz, toties mūsu sportisti izcīna medaļas. Ja tautas inteliģences un intelekta līmenis nav diez ko augsts, tas darbojas. Kam mums tā demokrātija? Mums tāpat ir labi, esam uz pareizā ceļa.

Manā skatījumā Tomass Bahs nesaprot vēl kādu vienkāršu lietu. Proti, pastāvošais aizliegums ir ar domu, ka, lai atgrieztos lielajā sporta apritē, Krievijas, Baltkrievijas sabiedrībai un sportistiem jāizdara spiediens uz savas valsts politisko eliti. Kāpēc starptautiskajai sabiedrībai atteikties no šādas ietekmes sviras? Pat ja šķiet, ka tā īsti nedarbojas. Vai tad Senajā Grieķijā olimpisko spēļu laikā netika pārtraukti kari? Vai tad miers nav viena no galvenajām olimpisko spēļu idejām? Dažreiz to ņem vērā pat Putins, jo 2014. gadā zaļie cilvēciņi Krimā iegāja dažas dienas pēc Soču olimpiskajām spēlēm un arī šogad pilna mēroga karš pret Ukrainu tika sākts dažas dienas pēc Pekinas olimpiskajām spēlēm, nevis to laikā. Iedomājieties, Putins nebija gatavs karu uzsākt pirms olimpiskajām spēlēm vai to laikā! Kā vispār var uzskatīt, ka sports un politika nav saistīti? 

Ne tikai SOK, bet arī daudzu starptautisko federāciju vadība bijusi ārkārtīgi toleranta pret Krieviju. Piemēram, Krievijas un Baltkrievijas tenisistiem arī pēc 24. februāra ir ļauts spēlēt profesionālajos turnīros. No maija sākuma gan ir spēkā aizliegums startēt komandu sacensībās, bet individuāli viss tiek atļauts ar piebildi, ka sportisti nevar atsaukties uz valsts nosaukumu. Izņēmums bija prestižais Vimbldonas tenisa turnīrs, kur rīkotāji lēma, ka krievu un baltkrievu tenisisti nevarēs piedalīties. Un, lai cik tas nebūtu traģikomiski, Vimbldonas organizatori par to tika sodīti, jo turnīrā nesadalīja pasaules ranga punktus.

Krievijas un Baltkrievijas sportistiem diez vai ir tik būtiski, ka viņi nevar spēlēt zem savas valsts karoga. Tas ir samērā tukšs žests bez reālām sankciju pazīmēm. To pašu var attiecināt arī uz pēdējām olimpiskajām spēlēm. 2018. gadā Phjončhanā krievi startēja ar nosaukumu Olimpiskie sportisti no Krievijas, 2021. gadā Tokijas vasaras spēlēs un 2022. gadā Pekinas ziemas spēlēs kā Krievijas olimpiskās komitejas atlēti. Kāda starpība, kā viņus nosauc? Tīrais farss. Turklāt šajos gadījumos nosaukuma maiņas iemesls bija nevis karš, lai gan Krievija jau bija anektējusi daļu Gruzijas 2008. gadā un Ukrainas 2014. gadā, bet antidopinga noteikumu sistemātiskie pārkāpumi. Var jau izlikties un nesaprast, bet demokrātijas un tiesiskuma trūkums Krievijas izpildījumā vienādi izpaudās gan dopinga jautājumos, it īpaši 2014. gada Soču gadījumā, kur pārkāpumi bija kliedzoši un skaidrs, ka tie nebija nejauši, bet saskaņoti ar pašu Krievijas "augšu", gan karā pret Gruziju un Ukrainu. Vēlme kaut ko iegūt par jebkuru cenu, neskatoties uz likumiem un ētiku – vai tā ir medaļa vai citas valsts teritorija. Krievijas rokraksts, stils ir vienojošs.

Turpmāk jārīkojas proaktīvi

Skaidrs, ka lēmums atļaut krieviem startēt olimpiskajās spēlēs bija neadekvāts un absurds. Pārstāvības nosaukumu maiņa nemainīja būtību – aizlieguma nebija. Principā tas Krievijas eliti un Kremļa diktatoru tikai iedrošināja turpināt iesākto kursu. Pieļauju – ja vēl 2014. gada pavasarī Starptautiskā Futbola federāciju asociācija (FIFA) būtu izslēgusi Krieviju no Pasaules kausa dalībnieču skaita, kas vasarā notika Brazīlijā, tiktu radīts daudz spēcīgāks un pozitīvāks efekts nekā visas simboliskās tā gada sankcijas pret Kremļa elites pārstāvjiem kopā. Tāpat nejēdzīgs bija lēmums atļaut Krievijai rīkot 2018. gada pasaules futbola forumu – visai Krievijas sabiedrībai tika dots mājiens, ka viņu valsts starptautiski tiek mīlēta. Ko par Krieviju 2018. gadā, atrazdamies Maskavā, Lielajā teātrī, sacīja pašreizējais FIFA prezidents Džanni Infantīno? "Krievija ir futbola zeme!" 

Pašlaik jau situācija ir daudz sliktāka. Slimnieku vajadzēja ārstēt savlaicīgi, jo nu daudz kas ir novēlots. Lielā mērā starptautiskā sabiedrība joprojām domā, ka Krievijā pie vainas ir viens diktators (kā parasti), nevis tā ir pašas titulnācijas uzskatu un filozofijas atbildība. Līdz ar to Krievijas sportistiem it kā nebūtu jācieš. Smieklīgi. Lai viņi paskatās, kur pēc karjeras beigām šīs Krievijas sporta zvaigznes nonāks! Vai nekļūs par Vienotās Krievijas pirmsvēlēšanu manekeniem? Tā neesot politika? Labrīt!

Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze decembra numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Ko bronzas eiforija nesīs jaunatnes hokejam

Bronzas iegūšana 2023. gada pasaules čempionātā bija eiforijas augstākais punkts. Latvijas valstsvienība 27 spēlētāju sastāvā atnesa godalgu un nolika to uz hokeja saimes galda. Uz tā valda haoss –...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā