Spīdvejs ir Latvijas otras lielākās pilsētas Daugavpils ūnikums. Tieši šīs pilsētas spīdveja vienība Lokomotīve ir apmeklētākā sporta komanda mūsu valstī, un, kā intervijā saka Latvijas vadošais spīdvejists Andžejs Ļebedevs, šis sporta veids daugavpiliešos ienāk kopā ar mātes pienu. Spīdvejs, kā jau jebkurš tehniskais sporta veids, neizmaksā lēti, tomēr atšķirībā no citiem tajā sportistiem jau agrā vecumā ir iespējams pelnīt. Tā, piemēram, Ļebedevs 16 gados maksāja algu mehāniķiem un ar saviem sportiskajiem rezultātiem pelnīja daudzkārt vairāk nekā viņa mamma. "Motokrosā, piemēram, nav iedomājams, ka tu pelnītu, braucot 85 kubikcentimetru klasē vai Eiropas čempionātā 125 kubikcentimetros. Tur lielākais sasniegums ir parakstīt līgumu ar rūpnīcas komandu, tādā gadījumā varēsi braukt par velti, nepiemaksājot par startēšanu. Šis mūsu sporta veidam ir liels pluss, jo ļoti daudzos sporta veidos 18 gados stāvi krustcelēs, domājot, ko darīt tālāk – meklēt darbu, lai izdzīvotu, vai atmest sporta sapņus, kas tev bijuši visu līdzšinējo mūžu," stāsta sportists.
Andžejam Ļebedevam latviešu valoda nav pirmā valoda, turklāt Polijā viņam ir daudzkārt vairāk fanu nekā dzimtenē, tomēr viņš ļoti vēlētos šeit audzēt gan savu, gan visa spīdveja popularitāti. Sportists atklāti arī pauž, ka Daugavpils ilgus gadus Rīgā bija aizmirsta, tāpēc tajā visi nebūt nav Latvijas patrioti. "Mēs nevaram noslēpt to, ka lielākā daļa cilvēku mūsu pilsētā ir prokrieviski. Tā vēsturiski izveidojies. Varbūt tā ir visas valsts problēma, jo daudzus gadus Rīgā tēma Daugavpils nebija aktuāla. Tas sāka kļūt aktuāli pēc Ukrainā notikušā, bet domāju, ka ar šo tēmu vajadzēja strādāt jau laicīgāk, visus neatkarības gadus. Grūti to paskaidrot. Mēs šo laiku dzīvojām, kā dzīvojām, bet tagad, kad šis jautājums kļuvis aktuāls, cilvēkiem ir grūti pārslēgties un īsā laikā mainīt domāšanu," saka spīdveja braucējs.
Zaurs Džavadovs ir dzimis Latvijā, bet viņa ģimene nāk no Azerbaidžānas. Cīkstonis ilgus gadus bija nepilsonis, bet tas viņam neliedza jau tolaik pēc cīņām ar lepnumu likt ap pleciem Latvijas karogu un noraidīt piedāvājumus pieņemt Azerbaidžānas pilsonību. Tagad kikbokseris ir nokārtojis pilsonības eksāmenu un priecājas, ka var realizēt vienu no ekskluzīvām iespējām, ko saņem tikai pilsoņi, – piedalīties vēlēšanās. "Man ir ļoti patīkami, kad pie manis uz ielas pienāk tīrasiņu latvieši, grib parunāt un pat nobildēties, sakot, ka seko līdzi manām cīņām. Prieks, ka vietējie ļaudis redz manu ieguldījumu Latvijas vārda nešanā pasaulē," saka Zaurs, kurš ringā zaudējumus nav piedzīvojis 11 gadus, svinot uzvaras 20 kikboksa dueļos pēc kārtas. Turklāt šīs cīņas jau sen nenotiek mazās zālēs ar pārdesmit skatītājiem. Savu iepriekšējo spēkošanos, kad maijā Rīgā pēc punktiem tika pārspēts gruzīns Dimitrijs Gulbani, Zaurs Džavadovs aizvadīja aptuveni 8000 skatītāju priekšā.
Iepriekšējās olimpiskajās spēlēs Parīzē Latviju pārstāvēja divas ārzemēs dzimušas sportistes, bet vismaz trīs latviešu izcelsmes atlēti startēja citu valstu delegācijās un viens no viņiem arī izcīnīja olimpisko godalgu. Arī šobrīd vairāki latviešu izcelsmes sportisti zem citu valstu karogiem jau cīnās par dalību Milānas ziemas olimpiskajās spēlēs. Tas globālajā pasaulē ir pilnīgi normāli. Sportistiem ir jāciena sava aktuālā mītnes zeme, bet, cerams, viņi saglabā mīlestību un kaut nelielu nostalģiju arī pret Latviju. Savukārt mums ir jāpalīdz sportistiem, kuri piekrituši sacensībās pārstāvēt mūsu valsti.
Lai mums izdodas būt iekļaujošiem un saprotošiem!