Bez tenisa nevar
Mans tētis bija treneris, mans brālis spēlēja, un jau no četru gadu vecuma spēlēt tenisu sāku arī es. Cēsīs tas ir populārs sporta veids – ja salīdzina ar iedzīvotāju skaitu, var teikt, ka korti tiek aizņemti diezgan daudz. 18 gadu vecumā aizbraucu uz ASV, izmācījos koledžā un pēc tam vēl pusotru gadu nospēlēju profesionāli. Gribējās sasniegt daudz vairāk, bet traumas dēļ viss tika iepauzēts – Challenger turnīra dubultspēļu finālā neveiksmīgā epizodē guvu smagu traumu. Atveseļošanās bija ilga, nevarēju atļauties rehabilitāciju, nācās domāt, ko citu darīt. Tāpēc iepriekšējos divus gadus pavadīju Honkongā, kur strādāju par treneri, bet pirms pāris mēnešiem izlēmu, ka vēlos atgriezties, un tagad sāku nākamo posmu.
Rakete rokās man bijusi visu šo laiku, Honkongā arī uzspēlēju vietējos turnīros, iemaņas nav zudušas, joprojām zinu, kā sist tenisa bumbiņu. Tomēr grūtākais būs atgūt fizisko sagatavotību – Ahileja plīsums ir viena no smagākajām traumām. Būs nepieciešams savu ķermeni savest kārtībā ļoti rūpīgi.
Vecāks un gudrāks
Sportiskās formas atgūšana būs grūts un ilgs ceļš. Šobrīd esmu ieradies Itālijā un gatavošos Pjati tenisa akadēmijā. Tur pēdējā laikā trenējas arī Ernests Gulbis, un viņš man palīdzēja šeit visu sarunāt. Turpmākos četrus mēnešus tikai trenēšos un, cerams, aptuveni jūlijā, augustā sākšu spēlēt. Turnīros būs jāsāk no zemākā līmeņa, no pilnīgas nulles, tāpēc arī nepieciešami tik daudz treniņi, lai sagatavotos. Lēti tas nebūs, bet pats esmu kaut ko sapelnījis, un man ir arī mazs atbalsts.
Pēdējos gados esmu bijis diezgan ārpus tenisa, daudz tam līdzi nesekoju – to darīt bija pārāk smagi. Redzēju, kā nesen Latvijas izlase uzvarēja Deivisa kausa cīņā Taizemē, kur kopā ar Ernestu Gulbi un Robertu Štrombahu bija divi jauni puiši. Ar Gustavu Dambiņu nedaudz patrenējos, kamēr atrados Latvijā, cerams, ka viņš un pārējie sāks augt. Šobrīd situācija Latvijas vīru tenisā nav īsti laba, pāreja no junioru tenisa uz profesionālo ir grūta. Ja man izdosies atgūt formu un Latvijas Tenisa savienība piedāvās, ar prieku izlasei pievienošos jau nākamajā kārtā septembrī.
Zinu, ka Ernestam ir mērķis atgriezties ranga simtniekā, un ceru, ka tas izdosies, – ja tenisists atrodas tik augstu, tas palīdz visa Latvijas tenisa izaugsmei. Savukārt Kārlis Ozoliņš šobrīd studē ASV. Par studentu turnīru man nav nekā slikta sakāma, līmenis koledžās tikai aug, tā ir laba vieta, kur attīstīties un progresēt. Kārlis ir Ilinoisas Universitātē – laba skola, labi treneri, kurus visus pazīstu. Cerams, viņš savu karjeru turpinās arī pēc skolas beigšanas. Man nebija divu domu, vai pēc universitātes turpināt karjeru. Biju pirmais ASV studentu rangā, priekšā Kameronam Norijam, Markosam Gironam un Makenzijam Makdonaldam, kuri visi šobrīd ir pasaules ranga sešdesmitniekā. Tas parādīja, ka es spēju, un pavisam noteikti ceru, ka mana otrā karjera būs labāka par pirmo, – esmu vecāks, gudrāks, daudz ko sapratis, zinu, kā pareizāk darīt.
Šo un citus rakstus iespējams lasīt žurnāla Sporta Avīze aprīļa numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!