"Noteikti ēdiens, bet arī cilvēki. Draugi un ģimenes locekļi, kuri šeit dzīvo. Vienmēr jūtos gaidīts. Pat bedrainie šoseju ceļi! Tas viss kopīgi rada māju sajūtu," intervijā par to, kas viņam Latvijā sniedz māju sajūtu, saka Kristers Gudļevskis, kurš, iespējams, būs viens no galvenajiem balstiem, kam vajadzēs Latvijas izlasi stutēt pasaules hokeja čempionātā.
Pirms 11 gadiem Gudļevskis nokļuva visas pasaules mediju uzmanības centrā, kad olimpisko spēļu ceturtdaļfinālā atvairīja 55 no 57 metieniem pret Kanādu. Uzvarai ar to bija nedaudz par īsu, bet šī spēle uz visiem laikiem saistīsies ar tobrīd tikai 21 gadu veco vārtsargu. "Man bija jauna latiņa, pēc kuras vadījos, nosakot, cik labi es spēlēju. Es tā laika Kristeram teiktu: malacis, es ar tevi lepojos, jo labi nospēlēji, bet nolaid zemāk gaidas par savu sniegumu. Kāpēc tā bija problēma? Noķeru visus metienus, un visi ir sajūsmā. Tomēr, kad Amerikas Hokeja līgā (AHL) pēc tam ielaidu piecus vārtus spēlē, es sevi šaustīju. Kā tā var būt? Iepriekš spēlēju pret pasaules labākajiem hokejistiem, varēju noķert ripas un tagad spēlēju AHL, bet nevaru noķert," Kristers atceras laiku, kad pēkšņi Latvijā kļuva par cilvēku, ko atpazīst ikviens.
Neskatoties uz šo neaizmirstamo spēli, Nacionālās hokeja līgas karjerā Gudļevskim sanāca aizvadīt tikai piecas spēles un ilgāku laiku neizdevās iegūt jaunu uzrāvienu karjerai. Uz kādu laiku vārtsargs pat piezemējās viņa mērķiem ļoti pieticīgajā Austrijas čempionātā. "Manas ambīcijas bija lielākas, nekā spēju sagremot," to raksturo spēlētājs. Tomēr tagad, kad jau pārsniegts 30 gadu vecums, atgūšanās veikta vairāk nekā iespaidīgi un viņš iepriekšējos divus gadus nosaukts par spēcīgā Vācijas čempionāta labāko vārtsargu.
Gudļevskis bija arī Latvijas izlases bronzas sastāvā, kaut laukumā neizgāja. Savukārt pērn viņš četrās spēlēs pasaules čempionātā atvairīja 106 no 117 (90,6%) metieniem, kas bija sestais labākais rādītājs grupu turnīrā, un pēc 11 gadu pārtraukuma tika nosaukts starp trim valstsvienības labākajiem spēlētājiem pasaules čempionātā. "Izlase nav tā vieta, kur tev jācenšas kaut kā piespiest parādīt, ko esi vai neesi pelnījis," Kristers norāda, ka gaidāmajās meistarsacīkstēs ikvienam spēlētājam jānoliek malā personīgās ambīcijas un jāspēlē komandas labā. Viņš uzskata, ka bronzas izcīnīšana ir kā robežlīnija no psiholoģiskā viedokļa, kas nākotnē visām paaudzēm dos ticību, ka medaļas ir iespējamas. "Viss, kas jādara, ir jācīnās un jāparāda labākais sniegums individuāli un kopā kā komandai, lai uzvarētu."
Lai šīs uzvaras tiktu izcīnītas, lielu lomu spēlēs ne tikai hokejisti laukumā, bet arī personas, kuras mēs ikdienā neredzam un par kuru eksistenci kāds varbūt pat nemaz nenojauš. Viens no plašākam sabiedrības lokam ne tik labi pazīstamiem, bet ļoti nozīmīgiem cilvēkiem ir mūsu izlases videoanalītiķis Pēteris Groms. Arī ar viņu sarunājamies šajā žurnālā. Kad pasaules čempionātā Latvijas izlase pieprasīs videoatkārtojumu, atcerieties, ka aiz šī lēmuma pieņemšanas stāv tieši viņš. "Nu tad ir smagi! Kamēr tiesneši ilgi skatās, skatos vēlreiz arī es. Un tad vēlreiz skatos. Un vēlreiz skatos," Pēteris intervijā emocionāli sniedz ieskatu, ka noteikumos ir ļoti plaša pelēkā zona, tāpēc bieži vien nav skaidrs, kādu lēmumu pēc atkārtojuma noskatīšanās tiesneši pieņems.
Kā raksturo Kristers Gudļevskis, Latvijas izlase šajā pavasarī ir izsalkusi. Lai mūsu hokejistiem izdodas sātīgi paēst, sagādājot neaizmirstamus prieka mirkļus neskaitāmajiem tūkstošiem līdzjutēju Stokholmā, Rīgā un daudzās citās pilsētās!