Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +21 °C
Skaidrs
Piektdiena, 12. augusts
Klāra, Vizma

Sešu zvaigžņu medaļa

Šī gada aprīlī, finišējot Bostonas maratonā, kļuvu par pirmo Latvijā, kurš nopelnījis prestižo sešu zvaigžņu medaļu – to kopš 2016. gada piešķir skrējējiem par visu sešu Major sērijas maratonu pievarēšanu. Bostonā medaļu ieguva arī Mārtiņš Dukāts, bet viņš distanci noslēdza pusstundu pēc manis.

Neveiksmīgs plāns nomest svaru

Neesmu sportists, ikdienā nodarbojos ar biznesu. Esmu telekomunikāciju inženieris, mans uzņēmums strādā vājstrāvu sistēmu projektēšanā, uzstādīšanā un apkalpošanā. Nodrošinām telekomunikāciju, drošības sistēmu, televīzijas komplekso projektēšanu, uzstādīšanu un apkalpošanu. Skrienu tikai septiņus gadus, turklāt to darīt sāku jau stipri pāri 40 gadu vecumam. Visi man prasa, kāpēc sāku skriet. Gribēju nomest svaru un bez nekādiem sportiskiem mērķiem nodomāju – kāpēc gan nepamēģināt paskriet? Protams, svaru nenodzinu, bet skriešanu gan iemīlēju, saprotot, ka straujajā dzīves ritmā tas ir vienīgais laiks dienā, kad nekalpo nevienam citam, esi tikai sev. Tā man ir kā meditācija, pavadot laiku ar sevi.

Izlēmu, ka gribu pamēģināt noskriet ko garāku, un nejauši nokļuvu skolā, kas solīja septiņu nedēļu laikā sagatavot pusmaratona veikšanai. Sāku gatavoties strukturālāk, 2016. gadā Vīnē arī veicu savu pirmo pusmaratonu un tā laikā ar skriešanu jau saslimu neglābjami. Togad Latvijā pusītes veicu visos iespējamos mačos (iespējas mūsu valstī ir plašas), bet pēc izskriešanas no divu stundu robežas jau tajā pašā gadā sāku aizvadīt arī maratonus. Pirmajā reizē 42,195 kilometru distanci noslēdzu pēc četrām stundām un 35 minūtēm un pēc tam vēl nedēļu nevarēju pastaigāt.

Skrēju arvien vairāk – 100 kilometriem nedēļā sekoja 200 kilometru, pēc tam 300, un aizpagājušajā gadā Viļņā maratonu jau veicu ātrāk par trim stundām. Šādu progresu panācu gan ieguldītā darba dēļ, gan arī, protams, pateicoties sava trenera, Latvijas ātrākā maratona skrējēja Dmitrija Serjogina sastādītajai programmai. Manos gados vairs nejūtu iespējas skriet stipri ātrāk, galvenais iztikt bez traumām un skriešanu izbaudīt. Kad tev ir bizness un ģimene, skriešanai tiešām jāpatīk, lai būtu katru dienu gatavs tai veltīt stundu.

Neklātienes cīņa

Piecos no sešiem prestižākajiem Major maratoniem dalībniekus izlozē, līdz ar to tā ir laimes spēle. Piemēram, pērn Londonā uz 40 000 vietu pieteicās pusmiljons skrējēju. Man viss sākās 2017. gadā, kad noskrēju Berlīnē, – tur tikt ir visvienkāršāk. Pēc tam paveicās ar izlozi un aizbraucu uz 2019. gada Tokijas maratonu. Izskrēju no trim stundām un 30 minūtēm un sapratu, ka jāmēģina tikt uz visiem sešiem. Vēlāk togad skrēju Čikāgā un Ņujorkā, savukārt pērn Covid-19 apstākļos veicu arī Londonas maratonu, kas nozīmēja, ka bija atlikusi vienīgi Bostona – vienīgais maratons, kam nepieciešams kvalificēties. Manā 50+ grupā parasti normatīvs ir trīs stundas un 20 minūtes, bet arī ar to gribētāju ir vairāk nekā vietu un atkal lēnākos ņem nost. Pirmajā reizē kvalificējos ar laiku trīs stundas un 12 minūtes, tomēr 2020. gadā maratons nenotika. Otro reizi Bostonai kvalificējos ar Viļņā izskrietajām divām stundām un 59 minūtēm, turklāt šoreiz konkurence bija tik liela, ka noslēdzošais manas grupas kvalifikācijas laiks bija pacēlies līdz trim stundām un astoņām minūtēm.

Zināju, ka Latvijā ir vēl vairāki skrējēji ar pieciem Major maratoniem. Mārtiņš Dukāts pirmos piecus veica jau sen un, tā kā bija palikusi tikai Bostona, uzskatīju, ka viņš tai nespēj kvalificēties. Nebiju gaidījis, ka šogad viņš piedalīsies, tikai pēc finiša uzzināju, ka starp mums abiem aizvadīta interesanta neklātienes cīņa. Zinu, ka Aigaram Matisonam, lai iegūtu sešu zvaigžņu medaļu, atlicis noskriet Tokijas maratonu, kas pērn nenotika, un ļoti tuvu ir vēl vismaz divi skrējēji. Major maratoni ir vienreizēja pieredze. Trases malā atrodas tāds līdzjutēju skaits, ka vienkārši lido. Ja paskriet vairs nevari, viņu atbalsts tevi nes uz rokām. Ārprātīgi forši! Saprotu, kāpēc visi grib šajos skrējienos tikt. Vienīgi man nesanāca izbaudīt Londonas maratonu, kurā piedalījos ierobežojumu laikā tukšā pilsētā. Nepaveicās. Major maratonus neskrien, lai uzlabotu personīgo rezultātu. Tur startē baudai un sajūtai, ka piedalies pasākumā, kurā otro reizi dzīvē diez vai būsi.

Labākais laiks ar sevi

Tomēr neskrienu tikai klasiskos maratonus. Divreiz Dienvidāfrikas Republikā esmu piedalījies 90 kilometru garajā Comrades maratonā, sekmīgākajā reizē finišējot pēc astoņām stundām un 56 minūtēm. Tur arī ir daudz līdzjutēju – piedzīvojums, ko savā mūžā neaizmirsīšu. Distances laikā cīņa ar sevi ir ne pa jokam, bet beigās seko milzīgs lepnums. Savukārt vienreiz piedalījos Sahāras tuksnesī notiekošajā septiņu dienu ultramaratonā Marathon des Sables. Tur viss izdzīvošanai nepieciešamais tiek ņemts līdzi mugursomā un katru dienu jāveic pa 40 kilometriem, bet vienu dienu arī 80 kilometru. Šīs sacensības iesaku izmēģināt visiem, kuri nodarbojas ar skriešanu, – iespaidīga sevis pārbaude. Skriešana nav domāta jauniešiem.

Maratonos skaties pa labi, skaties pa kreisi un redzi cilvēkus ar dzīves pieredzi. Zīmīgi, ka sportistiem, kuri nopelna sešu zvaigžņu medaļu, vidējais vecums ir nedaudz virs 50 gadiem – tieši kā man. Ja braucu uz šādiem pasākumiem, laikam jau mani jādēvē par maratonu tūristu, tomēr salīdzinājumā ar lielāko daļu tur esošo dalībnieku esmu iesācējs. Daudzi skrējēji skrien T kreklos, kur uzrakstīts, cik maratonus savā dzīvē viņi veikuši, un es ar aptuveni 20 maratoniem no šiem skaitļiem atrodos ļoti tālu. Domāju, ka nākotnē turpināšu braukt uz skaistu pilsētu skaistiem maratoniem, lai tur skrietu savai baudai. Ja galvenais mērķis būtu laika uzlabošana, vajadzētu trenēties vismaz sešas reizes nedēļā pa pusotru, divām stundām, turklāt viena trauma vai slimība visu var izjaukt.

Skriet var ikviens, neskatoties uz ķermeņa kompleksiju. Galvenais – uzstādīt mērķi. Tāpat cilvēkam jājūtas ērti, atrodoties vientulībā ar sevi, jo treniņos viens pavadi ļoti daudz laika – es skrienu bez austiņām un mūzikas, tas man ir laiks ar sevi. Tie, kuri ar sevi jūtas omulīgi, skriešanā atradīs daudz noderīga. Pats sev šobrīd vēl neesmu uzstādījis nākamo mērķi, atpūšos un par tiem domāju. Noteikti gribētu vēl kādreiz aizbraukt uz Major maratonu, tāpat arī atgriezties Comrades maratonā un ievērojami uzlabot savu rezultātu – izskriet no septiņām stundām un 30 minūtēm. Kad Comrades maratonā redzēju vīru, kurš tajā skrien trīsdesmito reizi, sapratu, ka vecumam nav nekādu ierobežojumu, – ja tu to gribi, tad tikai skrien un baudi.

Rakstu lasiet arī žurnāla Sporta Avīze jūlija numurā! Ja vēlaties žurnāla saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Zaudēta cieņa un cīņa

Maira Brieža cenšanās nostāties neitralitātes špagatā Krievijas un Ukrainas kara ēnā neko labu neliecina par boksera vispārējo domāšanu un pasaules uztveri. Tādu kā viņš civilizētā pasaulē nav daudz u...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā