Laika ziņas
Šodien
Daļēji apmācies

Viss notiek uz labu?

Uz šo jautājumu šobrīd nevaru atbildēt, bet ticu, ka pēc laika sapratīšu, vai arī šoreiz tā bija patiesība. Tagad man atliek tikai ticēt, ka tā ir. Ko tur vilkt garumā. Uzreiz varu atbildēt, ka neesmu apmierināta ar savu rezultātu pasaules čempionātā, kurā izcīnīju 29. vietu individuālajā braucienā.

Apstākļi labvēlīgi

Jā, nebraucu pēc uzvaras, bet zināju, ka divdesmitnieks man ir sasniedzams. Patiesībā, ja izdarītu visu, kā plānots, un nobrauktu perfekti, arī piecpadsmitnieks nebūtu nesasniedzams. Kādam varētu likties, kāda starpība, vai esi top15 vai top20, vai top30, ja neesi top3. Man ir. Es te neatbraucu pavizināties. Atbraucu ar konkrētu mērķi aizvadīt savas līdz šim labākās sacensības. Un es tam fiziski biju gatava. Patiesībā visas zvaigznes nostājās man par labu. Vai tomēr ne visas?

Vismaz racionālā Dana, nevis tā, kura pēdējās trīs dienas pirms starta bija stresa varā, teica, ka atkal viss, kas notiek, notiek uz labu. Laika prognoze sacensību dienā solījās būt piemērota man – bez lietus un ne pārāk karsti. Trase arī bija ļoti piemērota, ja neskaita pāris tehniskākus nobraucienus un stāvās sekcijas. Mana fiziskā forma noteikti bija labākā, kāda jebkad bijusi, atjaunošanās rādītāji bija labākie pēdējo mēnešu laikā, kas nozīmēja, ka esam perfekti trāpījuši ar pēdējo treniņu bloku un atpūtas dienām pēc tā.

Dienu iepriekš lija, bet sacensību dienā tieši līdz manam finišam solījās būt saulains un ne pārākkarsts. Toties Šveicē, kur pasaules čempionāts bija plānots sākotnēji, lija jau otro nedēļu. Kad atbraucām uz Itāliju, šeit bija +35 grādi. Karstums ir mans lielākais ienaidnieks, bet sacensību dienā Imolā bija ap +25. Varētu vēlēties vēl mazāk, bet bija patiešām ļoti komfortabli. Lietu solīja tieši uz laiku, kad man vajadzētu finišēt. Ideāli! Pāris piles trasē uzkrita, bet patiesībā saulains noturējās līdz sacensību beigām. 

Stress. Bija. Protams. Patiesībā man tas ir nepieciešams, lai labi nostartētu. Bet šis, iespējams, jau bija par daudz. Sākumā domāju, ka labi, ka lielākais stress bija trīs dienas pirms starta. Tagad sāku domāt – varbūt labāk būtu bijis tieši pēdējā dienā. Nezinu. Grūti pateikt, vēl grūtāk kontrolēt. Skaidrs, ka pārāk liels stress nav nekas labs. Tas lieki dedzina enerģiju, uzmet debesīs kortizola līmeni, kā arī negatīvi ietekmē miegu, kas ir pamatu pamats visiem mūsu atjaunošanās procesiem. Viens no maniem minējumiem, ka, iespējams, stresa dēļ par daudz un par ātru pārdegu. 

Svētku diena

Parasti beidzu sildīties aptuveni 10–15 minūtes pirms starta, bet šoreiz, lai noņemtu papildu stresu, pabeidzu ātrāk. Viss strādā, dodos uz startu. Sēžot pie starta un gaidot savu laiku, mēģinu turēt fokusu uz to, ko darīšu trasē. Vienīgais, par ko jūtu satraukumu, – lai neizdarītu kaut ko stulbu, nobraucot no rampas. Viss. Nākamā esmu es. Uzeju uz rampas. Ieklipsēju labo kāju un nevaru ieklipsēt kreiso. Pie sevis nolamājos: "Saņemies taču!" Nolādēts, palikušas tikai 30 sekundes un joprojām neesmu ieklipsējusi kreiso kāju. Tajā brīdī pazaudēju līdzsvaru, un izklipsējās arī labā kāja. Nolādēts, palikušas 15 sekundes un man abas kājas izklipsētas. Pēdējais "saņemies taču!" prātā un paspēju ieklipsēt abas kājas, kad atskan 3, 2, 1… Nedaudz zaudēju līdzsvaru, bet veiksmīgi nobraucu no rampas. 

Esmu veiksmīgi trasē un varu pasmaidīt par savu tizlošanos. Pirmais pagrieziens un konstatēju, ka man nerāda ne pulsu, ne jaudu, ne kadenci. Ātrumu redzu. Nav labi, bet nav arī vērts krist panikā. Pasaku austiņā [trenerim Jānim] Mūsiņam, ka man nerāda jaudu, lai viņš zina, ka mūsu plāns, ar kādu jaudu un kur man vajadzētu braukt, jāatmet. Pasaku sev: ok, būs jābrauc pēc sajūtām. Noteikti nebūs labākais variants tik garā distancē, bet nebūs arī pirmā reize, kad individuālo braucienu sacensībās veicu pēc sajūtām. Galvenais saglabāt mieru un braukt. Pieķeru sevi, ka smaidu. Pirmo reizi šajās pēdējās dienās ir laimes sajūta. Sajūta, ka viss būs labi. Es vienmēr ironizēju, kad kāds saka, ka olimpiāde vai pasaules čempionāts, vai jebkuras citas nozīmīgas sacensības sportistam ir svētki. Kā tad! Ka tik ne arī! Bet kaut kas man tiešām lika pasmaidīt un uz mirkli radīja tādu kā prieka sajūtu. Varbūt tas, ka beidzot nav stresa, ka beidzot esmu uz velo un varu darīt to, kas man sanāk vislabāk. Varbūt tas, ka visapkārt līdzjutēji un viņiem tiešām tie ir svētki. Ir neaprakstāmas sajūtas, kad brauc garām skatītājiem, kuri visi tev gavilē. Apskaužu braucējus, kuri piedzīvojuši ne-Covid laikmetu un izbaudījuši simtiem un pat tūkstošiem skatītāju gaviles, braucot tiem garām. Man noteikti būtu zosāda.

Trases vidū, kad pagriezāmies Imolas virzienā, bija pirmā laika kontrole, pēc kuras pa sacensību radio paziņoja, ka esmu ātrākā. Tas izklausījās ticami, jo skaidrs, ka lielākās favorītes startēja aiz manis. Un tas nozīmēja, ka viss iet pēc plāna. Bet, tā kā vēlāk Jānis neko par manu laiku neteica, domāju, ka, visticamāk, sāku zaudēt. Kaut tikai pēc tam sapratu, ka viņš arī līdz finišam patiesībā nemaz nevarēja zināt, kāds ir mans rezultāts, jo laika kontrole bija tikai viena trases vidū. 

Īsais slavas brīdis

Redzot savu laiku finišā, nekādi nespēju saprast, kā otrajā trases daļā varēju zaudēt tik daudz, jo nejutu brīžus, kad nevaru pabraukt un sāku drastiski zaudēt laiku. Tieši tādām sajūtām būtu jābūt, ja no 20 sekunžu pārsvara beigās zaudē vairāk nekā trīs minūtes. Tas likās vienkārši neiespējami. Es par to nevarēju beigt domāt visu mājupceļu, līdz vakarā parādījās oficiālie starpfiniša laiki. Tajā brīdī bija skaidrs, ka nevis es tik daudz laika zaudēju otrajā distances daļā, bet jau pirmajā laika kontrolē atrados aiz konkurentēm. Šo varu uzskatīt par mistiku. Neatceros nevienu pasaules čempionātu, kurā būtu parādīts nepareizs kādas braucējas laiks. Labā ziņa – ja pat mani ne uz sekundi neparādīja televīzijā, šī kļūdainā pārsvara dēļ vismaz vairākkārt par mani runāja visi Eurosport komentētāji. Iespējams, pateicoties tikai šim misēklim, par mani runāja arī beļģu televīzija, kur komentētāji atgādināja saviem skatītājiem, ka pirms pāris gadiem braucu komandā Keukens Redant. Par to man atrakstīja bijušais komandas sporta direktors. Lai arī rezultātos atrodos starp pasaules labākām profesionālām riteņbraucējām un tagad esmu pasaulē 29. labākā individuālā brauciena braucēja, neesmu apmierināta ar savu vietu finiša protokolā, jo zinu, ka varēju labāk. Visvairāk žēl, ka nekad tā arī neuzzināšu, vai nobraucu tā, kā bija plānots, un tas patiešām ir labākais, ko varēju, vai tomēr nobraucu vienas no šīs sezonas sliktākajām sacensībām – jaudu, ar kādu veicu sacensības, nav un nebūs iespējams salīdzināt.

Ņemot vērā, ka pēc pasaules čempionāta saņēmu piedāvājumu no Kontinentālā līmeņa komandas nākamgad braukt pie viņiem, varbūt nemaz tik slikti nenostartēju. Pagaidām gan par tālākajiem plāniem ir pāragri domāt un runāt. Pēc finiša domāju, ka neesmu gatava vēl vienu gadu veltīt kaut kādam nesasniedzamam sapnim, bet nākamajā dienā, skatoties vīriešu individuālo braucienu, atkal gribēju būt tajā trasē un braukt sacensībās.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli

Biļete uz Tokiju printējas(1)

Šajā pavasarī biju sasniedzis ļoti labu sportisko formu, tomēr pandēmija atcēla martā Slovākijas pilsētā Dudincē plānotās sacensības. Līdz ar to mani pirmie sezonas mači bija vien oktobrī Ukrainā, ...

Intervijas

Vairāk Intervijas


Portrets

Vairāk Portrets


Tuvplānā

Vairāk Tuvplānā