Priekšrocības, strādājot no mājām
Protams, nav runa par darbiem, kas fiziski jāveic uz vietas un ir saistīti, piemēram, ar ražošanu, loģistiku vai sabiedriskā transporta vadīšanu. Taču iespēja strādāt no mājām jau pat pirms pandēmijas arvien biežāk tika iedzīvināta tajās darbavietās un tajos amatos, kur to praktiski varēja ieviest, un arī tur, kur darba devēji bija progresīvi domājoši. Iespēja strādāt attālināti, tāpat kā laba veselības apdrošināšanas polise un tā saucamā 13. alga (ikgadēja prēmija, kas tiek izmaksāta, balstoties uz darbinieka veikuma izvērtējumu), no darbinieka perspektīvas jau pirms 2020. gada tika uzskatīta par konkrētās darbavietas bonusu. Galu galā, strādājot attālināti, darbiniekam paveras iespēja ikdienā ietaupīt pat stundu vai divas, kas jāpatērē ceļā uz darbu un atpakaļ uz mājām, nereti iestrēgstot satiksmes sastrēgumā, turklāt var arī ietaupīt transporta izdevumus. Rezultātā vairāk laika var veltīt ģimenei, vaļaspriekam vai vienkārši atpūtai no darba, bet ietaupīto naudu var iztērēt, piemēram, hobijam.
Darba devējam savukārt attālināti strādājoši darbinieki ļauj samazināt izmaksas – nav jāīrē plašas biroja telpas, nav jāapmaksā bieža biroja uzkopšana, nav lielas summas jāizdod par elektrību, kā arī nav jātērējas, piemēram, par kafiju birojā. Turklāt attālināti strādājošs darbinieks vismaz teorētiski ir arī labāk atpūties un tādējādi produktīvāks darbinieks nekā tāds, kurš allaž strādā tikai birojā. Pētījumos, kas veikti ārvalstīs, secināts, ka, palielinot laiku, ko darbinieks strādā nevis birojā, bet ārpus tā, paaugstinās arī darbinieku veiktā darba kvalitāte un apjoms.
Tomēr jāņem vērā, ka, organizējot darbu attālināti, rodas dažādi izaicinājumi, piemēram, sociālo kontaktu trūkums darbinieku vidū, respektīvi, nav sava darba kolektīva izjūtas, un ir vērojama atsvešināšanās no uzņēmuma, kurā darbinieks strādā. Atsevišķos gadījumos parādās arī tādi riski kā nespēja nodrošināt veiksmīgu komunikāciju psiholoģisku iemeslu vai tehnoloģisko nepilnību dēļ, kā arī objektīva nespēja paveikt plānotos darbus, jo dažus darbiniekus vai pat visu uzņēmumu pieviļ kāds tehnoloģiskais risinājums. Tomēr šāda veida problēmas parasti rodas tikai pārejas procesā, līdz tiek iedibināti pārdomāti attālinātā darba principi.
Te jāatgādina, ka Latvijā jau šā gada sākumā, tātad vēl pirms tā brīža, kad korekcijas darba organizēšanā ieviesa Covid-19 pandēmija, attālinātā darba iespējas bieži tika ieviestas jaunos, nelielos un ar tehnoloģijām saistītos uzņēmumos. Turpretī lielāki un mazāk elastīgi uzņēmumi, kā arī valsts pārvalde un valsts iestādes strādāja teju tāpat, kā to darīja pirms vairākiem gadu desmitiem. Latvijas uzņēmumos gan bija vērojama arī tāda tendence, ka attālināti varēja strādāt tie darbinieki, kuri sevi jau bija pierādījuši kā atbildīgus profesionāļus, bet ne darbā nesen pieņemti kolēģi. Taču 12. martā izsludinātā ārkārtas situācija atnesa pārmaiņas – drošības dēļ jaunajiem apstākļiem bija jāpielāgojas visiem, un nespēja pāriet uz attālināto darbu tikai kārtējo reizi liecināja par iestādes vai uzņēmuma nespēju pielāgoties pārmaiņām.
Laikā, kad lielākā daļa darbu norisinās pie datora, darba devējam praktiski nav nekādas atšķirības, vai darbinieks pie datora sēž mājās vai birojā. Tādējādi nevēlēšanās pāriet uz attālinātu darbu liecina vai nu par nevēlēšanos veikt izmaiņas, vai arī par neuzticēšanos darbiniekam, respektīvi, tam, ka darbinieks mājās strādās tikpat produktīvi kā birojā, jo birojā ir vieglāk nodrošināt kontroli. Tiesa gan, būtisks faktors ir arī darbinieku pašdisciplīna un tas, kādi darbinieki vispār ir pieņemti darbā. Liela nozīme ir arī tam, kā tiek veidota darba organizācija un darba rezultātu kontrole. Turklāt ir labi zināms, ka uz slinkošanu tendēts darbinieks mēdz slinkot arī birojā, bet atbildīgs darbinieks apzinīgi strādā arī attālināti, atrodoties mājās.
Visu rakstu lasiet avīzes Diena otrdienas, 27. oktobra, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!