To rāda ES statistikas biroja Eurostat nesen publiskotie dati par 2024. gadu. Dziļa materiālā un sociālā nenodrošinātība tiek noteikta pēc dažādiem kritērijiem, kas saistīti gan ar indivīdu, gan kopumā ar mājsaimniecību. Formulējot vienkārši, tie ir cilvēki, kuriem klājas smagi, un nav runa tikai par ienākumu īslaicīgu kritumu.
Augstākais dziļai materiālajai un sociālajai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju īpatsvars fiksēts divās ES austrumu dalībvalstīs – Rumānijā (17,2%) un Bulgārijā (16,6%) –, un vēl Dienvideiropas valstī Grieķijā (14%). Interesanti, ka niecīgākais minētajās grūtībās esošo iedzīvotāju īpatsvars arī ir uz ES austrumu pusi – Slovēnijā (1,8%), Horvātijā (2%) un Polijā (2,3%).
Latvijā dziļai materiālajai un sociālajai nenodrošinātībai pakļauto iedzīvotāju īpatsvars ir 5,3%, kas ir mazāk nekā Lietuvā (6,1%), bet vairāk nekā Igaunijā (3,1%). Jānorāda arī, ka mūsu valstī šis rādītājs ir zemāks nekā Vācijā, Francijā un Spānijā, bet augstāks nekā Ziemeļvalstīs.
Protams, allaž var diskutēt par to, cik precīzi katrā konkrētajā gadījumā statistika ataino realitāti. Tomēr šie Eurostat dati ir uzmanības vērti divu iemeslu dēļ.
Pirmkārt, tie vismaz daļēji izskaidro to, kādēļ ir apstājusies Latvijas iedzīvotāju masveidīgā aizbraukšana uz citām Eiropas valstīm. (Centrālā statistikas pārvalde vēsta, ka pērn Latvijā iebrauca 13,7 tūkstoši cilvēku, bet izbrauca 18,3 tūkstoši, no kuriem 27,6% bija Ukrainas kara bēgļi.)
Latvijā, protams, ir daudz ekonomisku un sociālu problēmu, taču mūsu sabiedrībā savulaik valdošais idealizētais priekšstats par vieglu, ērtu un drošu dzīvi Rietumeiropā arī ir sašķobījies. Turklāt, ja salīdzina ar laiku ap 2010.–2011. gadu, vispārējais kontrasts starp Latviju un tā dēvētajām vecajām ES dalībvalstīm ir mazinājies. Apstākļi mūsu valstī ir uzlabojušies, piemēram, situācija darba tirgū tagad ir stabilāka, savukārt Rietumeiropa aizvien vairāk saskaras ar dažādiem izaicinājumiem, to vidū ar migrācijas veicinātu sabiedrības sašķeltību.
Otrkārt, Eurostat dati ir uzmanības vērti tādēļ, ka norāda – visas ES mērogā vienai no prioritātēm vajadzētu būt iedzīvotāju labklājībai. ES institūciju noteicošās aktualitātes pēdējā laikā ir bijušas saistītas ar reaģēšanu uz militārajiem konfliktiem un spriedzi dažādos pasaules reģionos, bet vēl pirms tam – ar Eiropas zaļo kursu, respektīvi, ar klimata pārmaiņu apspriešanu, bet skaidrs, ka arī labklājības stiprināšanā ir, ko darīt.