Proti, valdības uzdevums nodrošināt 150 miljonu eiro izdevumu samazinājumu 2026. gada publiskajā sektorā esot izpildīts – ar šādu vēstījumu vakar klajā nāca Finanšu ministrija, iekļaujot attiecīgu ziņojumu valdības sēdes darba kārtībā. Būtībā sanāk, ka savā ziņā iepriekš noteiktais mērķis ir pat pārsniegts, jo ministriju iesniegtie tēriņu mazināšanas priekšlikumi 2026. gada budžetā kopumā veido 171 miljonu eiro. Turklāt no otrdienas valdības sēdē runātā var secināt, ka iespējami vēl kādi ietaupīšanas pasākumi. Plašāk par šo tēmu Diena jau rakstīja vakardienas laikrakstā, tāpēc valdības sēdē runāto neatreferēšu niansēs. Taču jautājumi ir mazliet citi – vai šis tēriņu samazinājums ir liels vai mazs, un vai tēriņu mazināšanas kontekstā primāri ir izskatītas, meklētas un atrastas visas iespējas mazināt tēriņus tur, kur patiešām valsts budžeta (nodokļu maksātāju) naudu būtu iespējams (bet patiesībā kategoriski vēlams) vienkārši netērēt, bet tā vietā novirzīt patiešām akūtām vajadzībām, kas primāri ir saistītas ar valstij piekrītošajām funkcijām un pienākumiem nodrošināt sabiedrībai (nodokļu maksātājiem) nepieciešamos pakalpojumus – gan drošības kontekstā, gan veselības aprūpē, gan izglītībā un pārējās jomās?
Var piekrist un var nepiekrist uzņēmējus pārstāvošo organizāciju paustajai neapmierinātībai ar valdības nepietiekamo ambīciju līmeni un aicinājumam izdevumus samazināt daudz lielākā apmērā. Un tieši tāpat var piekrist un var nepiekrist premjeres savā ziņā asajai pretreakcijai uz uzņēmēju kritiku, kas tika pieredzēta jau pieminētajā valdības sēdē.
Turklāt diezgan skaidrs ir tas, ka par valsts finanšu tērēšanas veidu, apjomu un virzieniem gandrīz vienmēr viedokļi starp nodokļu maksātājiem un nodokļu naudas tērētājiem atšķirsies, īpaši tad, ja par nodokļu naudas tērēšanu galvenais lēmējs nebūs tas, kurš šo naudu valsts makā ar saviem nodokļiem ienes, bet gan tas, kurš no tās pārtiek. Un vienlaikus noteikti nav tā, ka publiskajā sektorā strādājošie visi kā viens tiktu uzskatīti par izšķērdīgiem un nekompetentiem.
Tomēr ir jāpieņem realitāte tāda, kāda tā šobrīd patiešām ir – akūts finanšu trūkums ir teju visās jomās, un joprojām nepamet sajūta, ka vēl ir daudz neizmantotu iespēju mazināt nelietderīgus tēriņus. Līdz ar to arī joprojām aktuāls ir jautājums – vai valdība tiešām īsteno taupības pasākumus vai tikai imitē šo procesu?