Pasaules čempions šahā, Mihails Tāls, ar kuru mums, Latvijas skolēnu izlases dalībniekiem, pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados bija regulāri jāspēlē un pēc tam kopā jāanalizē šaha spēle, man teica: “Jūs savas figūras - komandas biedrus varat upurēt tikai divos gadījumos - pirmkārt, ja nav citas izejas, otrkārt, ja Jums Intuīcija saka, ka visu esat saskaitījis pareizi”.
Latviešu publicists Uldis Ģērmanis man kā jaunam Latvijas diplomātam Zviedrijā 1993. gadā, runājot it kā par savu mīļāko grāmatu “ Mērnieku laiki”, teica :”Bet, patiesi, diplomāta kungs, nevienā pasaules oficiālā dokumentā nav ierakstīts, ka latviešiem obligāti ir jābūt dumjiem un cerams, ka tas tā arī paliks”!
2003. gadā Henrijs Kisindžers, pie kura biju nosūtīts lūgt “svētību” mūsu dalībai NATO, runājot par Krieviju teica: “ Viņi pēc Jums vēl atgriezīsies, tāpat kā Ķīna pēc Taivānas”!
Filozofi saka, ka karš tāpat ka mīlestība, kad sākas, tas sāk dzīvot savu dzīvi, sāk dominēt un piešķirt jau sav jēgu visam citam. Netālu no Latvija karš notiek trīs gadus un ir acīmredzami, ka tas jau ienācis gandrīz visās mūsu mierīgās dzīves jomās, īpaši, publiskajā politikā. Mums, latviešiem, ir teiciens: “aiz kokiem vajag saskatīt mež, citādi var apmaldīties”!
Ir laiks labot kļūdu!
Cienot savus bijušos kolēģus es principā esmu atturējies publiski komentēt Latvijas ārpolitiku, taču pēc Ārlietu ministres B.Bražes uzkrītoši izteiktā pārmetuma Latvijas pilsonim P.Avenam laikrakstā Diena es jūtu, ka ir pienācis laiks atsvaidzināt zināšanas par to, kā mūsu tautai ir veicies ar cēloņu un seku izpratni “lielo pārmaiņu laikos”.
Es biju vēstnieks Vašingtonā tad, kad ASV valsts sekretārs K. Pauels Apvienoto Nāciju Drošības Padomes sēdē visas pasaules priekšā apvainoja Irāku ķīmisko ieroču ražošanā, rādīdams Antrax pudelīti. Viņš visai pasaulei lika sajusties vainīgai par nolaidību, bet starptautisko likumu un tiesību argumentus padarīja par mazsvarīgiem “lielā mērķa” priekšā. Vēlāk, kā izrādījās, tas Amerikai un sabiedrotajiem bija tāds, maigi izsakoties, neveikls Merlinas Monro “kleitas moments”! To nevajag mēģināt atkārtot! Mērķis neattaisno līdzekļus,it īpaši, ja mūsu neatkarība un drošība balstās uz tiesiskumu un sabiedrības uzticēšanos mūsu valsts drošības politikai.
A.Pumpura mācības
Tad, kad A. Pumpura Lāčplēsis saprata savu kļūdu, bija jau par vēlu. To zin katrs latviešu skolnieks. A.Pumpurs ir uzdāvinājis mums tādu naratīvu, kurā varonis, šķiet, ir pazemots zaudētājs. Protams, ka augšāmcelšanās ir paredzēta un iespējama pie nosacījuma, ja tam būs jēga. Eposs “Lāčplēsis”, ir mūsu tautas pirmais ģeopolitiskais sacerējums un draudu analīze ar psiholoģisku piesitienu. Lai gan tas tapa Krievijas impērijas cenzūras un politisko manipulāciju ietekmē, tam piemīt nepabeigtās latviešu renesanses burvestība. Kamēr Bismarks apvienoja vācu zemes un baudīja reģionā dzīvojošo vāciešu gaviles un slēptas cerības, Krievijas cars pretdarbībā iedrošināja baltiešus apzināties savas gadsimtu ilgās ciešanas un dusmas pret nacionālo un ekonomisko pazemošanu. Visticamāk, ka A. Pumpurs kā jau izglītots cilvēks, labi saprata gan starptautisko kontekstu, gan G.Merķeļa, diemžēl, trāpīgi aprakstīto latviešu dabu un savstarpējās attiecības. Šajā pirmreizējā draudu analīzē , it kā aprakstot 12 gadsimtu, viņš precīzi secina, ka ārējo ienaidnieku mērķis mūsu teritorijā ir iegūt kontroli pār transporta ceļu resursiem (nav nekādas atšķirības starp Daugavu un mūsdienu dzelzceļu ar ostām) “apmaiņā” dāvinot savu globālo morāles kompasu. Savukārt, iekšpolitiskās problēmas viņaprāt, mums rodas no starpetniskām ķildām, vājām institūcijām un vietējās ideoloģiskās sašķeltības. Nerunājot jau par vācu imigrantiem un viņu alkatīgajām interesēm Rietumu katolicisma aizsegā( tā protams bija nodeva pareizticīgajam caram) autors parāda vietējo iedzīvotāju mitoloģisko naivumu un intrigas. Būsim godīgi, katolicisma ienākšanu un bruņinieku militārās infrastruktūras izveidošanu autors bija spiests aprakstīt, tāpat kā nesen NATO un ES paplašināšanos Baltijā aprakstīja Krievijas publicisti. Eposa vidū Baltu Dievības ar savām maģiskajām spējām pazūd un vietējos atstāj bezjēdzībā- paliek tikai bezmērķīgs Kokneša reibuma ceļojums ar prāmi uz nekurieni, Laimdotas nokļūšana vietā, ko tikai melojot var nosaukt par klosteri… un Lāčplēša neiespējamā misija pēc mīļotās. Bolivudisks piedzīvojums, kas tagad atgādinātu arī mistera Bīna komandējumu uz Ameriku apsargājot slavenu gleznu. Fināls tomēr ir pavisam bēdīgs un mulsinošs- pēc dažiem “treknajiem gadiem”, Lāčplēša mājas pagalmā, kas, protams, ir tā laika latvju parlaments, visu acu priekšā notiek vieglprātīgs izklaides pasākums kopā ar ienaidnieku. Lāčplēsis nesaprazdams ne lielā procesa cēloņus , ne savu lomu, piāriski izklaidējoties, tiek sodīts ar bargu kristiešu sodu- ausu nociršanu!!! Baznīcā kristītais A. Pumpurs nevarēja nezināt, ka tieši tā, kopš evanģēliskā stāsta, kad māceklis nocirta ausi romiešu karavīram Jēzus aresta laikā, tika sodīti daudzi misijas nodevēji! Divdomīgi! Bet arī ļoti pamācoši, jau atkal! Kādi tad patiesībā bija daži no A. Pumpura ieteikumiem? Nevajag izaicināt likteni, paļaujoties tikai uz “maģisko spēku” garantijām! Nevajag pārņemt svešus naratīvus, ja nesaproti procesa virzītāju patiesos nodomus! Nevajag sist savējo, lai tikai parādītu, ka it kā sakauts tiek īstais pretinieks! Pagājuši jau trīsdesmit gadi, kopš Lāčplēsis dzelmē atbrīvojās no kompartijas un komjaunatnes skavām. Arī gaismas pils gudrības krātuves ir atkal atvērtas.
Taču neskatoties uz to mums nesen nācās vērot vieglprātīgu starpgadījumu Saeimā, kad viens deputāts, kurš, protams, sirdī nav nekāds Melnais bruņinieks parādīja sengrieķu žestu un tādējādi simboliski ievainoja mūsu Lāčplēša ausi! Mēs pagaidām nezinām Kurš un kāpēc šādu izklaidi pirms pašvaldību vēlēšanām izdomāja, taču sekas varēja būt smagas. Simboliem bieži ir ironiskas un traģiskas līdzības. D. Trampam arī pirms vēlēšanām īsta lode atentātā ievainoja ausi. Viņš uzvarēja, bet Amerikas “auss” joprojām tikai dzīst, savukārt mēs kopā ar visu progresīvo pasauli esam pateicīgi par katru dienu, kas beigusies saprotami!
Latvieši kontekstā
Latvieši vēsturē nav bijuši lielu globālu - politisko un ekonomisko “tektonisko plākšņu” virzītāji. Ģeogrāfija, resursi mūs vairāk ir nolikuši globālo vai reģionālo procesu konjunktūras popularizēšanā , apkalpošanā un apkarošanā, bieži neapzinoties visa notiekošā cēloņus un sekas. Daži piemēri mūsu vēsturē ir tipiski: kristietības ienākšana Krusta kara veidā, baznīcas reformācija, Eiropas tautu nacionālā atmoda, globālā šķiru cīņa , Eirāzijas impēriju graušana utt. Mūsu senči visā tajā ir piedalījušies - situatīvi, bieži abās procesa karojošajās pusēs vienlaicīgi. Vēlāk arī K. Ulmanim neveicās ar Latvijas noorientēšanu tolaik multipolārajā pasaulē. Daļa tautas nonāca Krievijas “aizpolārajā pasaulē”. Mūsdienās, neskatoties uz to, ka īstos cēloņus un procesa virzītājus ne vienmēr esam sapratuši, tomēr “kaut kā” ir pārdzīvota globālā demokrātijas un tiesiskuma izplešanās, cīņa pret terorismu un naudas atmazgāšanu, kā arī moderno cilvēktiesību un vērtību popularizēšana. Šo procesu laikā bija redzams, ka normālam un ambiciozam politiķim ir vēlme ieņemt augstāko morāles virsotni. Būt kā Saules apgaismotai Jēzus statujai Rio, lai neviens konkurējošs politiskais sīkputns nespēj sasniegt un apskādēt šo monumentālo lomu.
Krievijas uzsāktais “process”
Tomēr, šķiet, ka Krievijas agresijas pret Ukrainu patieso cēloņu izpratnei, jau pašai par sevi vajadzēja koriģēt ari šo Eiropas politikas iezīmi kopējās drošības labā. Taču tā vietā, mēs diemžēl bieži redzam publiskās diplomātijas sāncensību un piārismu. V. Putina kara cēloņus diemžēl ir grūti novērst, jo tie ir radušies Krievijas iekšpolitikā, kremļa režīmam nespējot labot savu neadekvātumu iedzīvotāju acīs. Jau kopš Bolotnajas laukuma demonstrācijām bija neatgriezeniski skaidrs, ka režīms zaudē savu nozīmi un varu pār cilvēkiem, kuri arvien vairāk jau bija iesaistījušies globālajā dzīvē. Piemēram, Krievijas uzņēmēji arvien vairāk pielāgojās starptautisko ekonomisko sadarbības partneru tiesiskumam un politikai, nekā Kremļa režīma interesēm. Vēl jo vairāk, iedzīvotāju paustā kritika par lietu kārtību Krievijā, skaļi rezonēja arī Rietumu politiķu komentāros un aizvien pieaugošā Maskavas izolācijā. V. Putina centieni panākt Rietumu atzinību, lai nostiprinātu varu paša mājās - gan piedāvājot lētus energoresursus, gan izpatīkot , gan draudot nedeva vēlamos rezultātus! Krievijas iedzīvotājiem bailes no režīma bija mazākas par globalizācijas pievilcības spēku. Maskavas aizvainojums par Rietumu šķietamo ignoranci Soču Olimpisko spēļu un Kijevas Maidana laikā pārauga frustrācijā. Sekoja Krimas aneksija, kas būtībā bija provokācija ar aicinājumu uz sarunām par Krievijas īpašo statusu un režīma sejas saglabāšanu. Taču Rietumu savdabīgā reakcija un Ķīnas klusējošā daudznozīmība, bet vēl svarīgāk, apmānīto iedzīvotāju atbalsts pamudināja Kremli uz vēl lielāku provokāciju- karu, kuram jau nu noteikti būtu jāvainagojas ar globālajam sarunām. Kā iecerēts, tās publiski atbrīvotu Krieviju un arī Ķīnu kā Guliverus no visādu Eiropas liliputu simtiem sasieto starptautisko kārtību regulējošo līgumu gūsta. Krievijas konflikta ar Rietumiem cēloņi vēl ir turpat, kur tie bija, neskatoties uz jau trīs gadus ilgstošo karu pret Ukrainu un pat par spīti jaunajai ASV lomai šajā situācijā. Kamēr Ķīnai ir izdevīga izolētās un sankcionētās Krievijas (un arī Irānas) cīņa pret Rietumiem un kamēr ASV katru jaunu dienu savā “virtuvē kaut kā” ražos” iekšpolitiskas un ārpolitikas kompromisus starp D. Trampa stilu, MAGA un opozīciju, tikmēr konflikta tālākai eskalācijai un jaunām provokācijām ir liela varbūtība. Kā man pirms daudziem gadiem, pēc Krimas aneksijas, starptautiskā konferencē, runājot par to vai Ukrainas vietā par upuri varētu būt Baltijas valstis kāds Krievijas pārstāvis, citējot slaveno frāzi no padomju filmas “Briljanta roka” teica: “piedzersieties un būsiet”! Ar to viņš domāja Ukrainas “reibumu” pēc Maidana uzvaras un bez varas situāciju Kijevā. Es ticu, ka mūsu valsts vadība un diplomāti, bruņotie spēki un dienesti cenšas mazināt šos riskus. Tikmēr Eiropas Savienība Krievijai ir trešais lielākais tirdzniecības partneris, atsevišķās preču grupās tirdzniecība ir pat pieaugusi… Latvijas nostājai par stingrām sankcijām nav alternatīvas un tām ir sabiedrības atbalsts. Taču mums pašiem nevajadzētu pievienoties tiem “dažiem” Rietumu “spēlētājiem”, kuri rada ilūziju par sankcijām, lai sasniegtu savus patiesos mērķus. Tas mazina uzticību un rada priekšnoteikumus konspirāciju teorijām.
P.Avens un konteksts
Ņemot vērā augšminēto, es nespēju saskatīt nekādu korelāciju un lietderību starp, centieniem publiski “ķīmiskot”, kopš kara sākuma Madonas novadā dzīvojošo P. Avenu un mūsu valsts patiesajām interesēm šī lielā pasaules konflikta laikā. It īpaši pēc tam, kad Eiropas tiesa jau secināja, ka viņa iekļaušana sankcijās bija kļūda. B.Bražes kundzei ir iespēja izlabot šo ieilgušo Eiropas pārsteidzību, kas bija pat saprotama, emociju uzplūdā un kaut jebkādas publiskas rīcības nepieciešamības apstākļos. Tagad, kad, karš turpinās, Eiropas Savienības dalībvalstis nolēma, bez saprotama skaidrojuma, no sankcijām atbrīvot pat vienu no Krievijas valdības locekļiem! P.Avens saka, ka ir izpildījis visus juridiskos nosacījumus, lai pat netieši neatbilstu sankciju kritērijiem. Es patiesi ticu, ka B.Bražes kundzei, arī bez P.Avena diskriminēšanas izdotos veiksmīga gan iekšpolitiskā, gan starptautiskā karjera, bet valdībai visticamāk, atrastos iespēja iegūt papildus līdzekļus dažādu akūto projektu īstenošanai. Tikmēr, cik zinu P.Avens Madonas mežos raksta grāmatu, tiekas ar cilvēkiem un kā jau jebkurš latvietis , kurš pārāk ilgi ir dzīvojis ārpus Latvijas kļūst sentimentāls, kad runā par savu unikālo latviešu mākslas kolekciju, Staļina un Hitlera režīmos represētajiem vecvecākiem un cerību paspēt dzīvē vēl izdarīt kaut ko nozīmīgu, ja iespējams, arī Latvijā. Karam sākoties P. Avens citējot F. Dostojevski publiski teica, ka neviens mērķis nav attaisnojams, ja tas var radīt kaut viena bērna asaru. Savukārt, ar sava eposa varoņu stāstiem A.Pumpurs mums atgādina, ka pat viena latvieša paviršība un kļūda var izraisīt ķēdes reakciju, kad mēs kā tauta zaudējam ticības un jēgas kopā būšanas sajūtu.
P.S. Es P.Avenu satiku ilgi pirms kara tāpat, kā daudzas citas Latvijas amatpersonas un diplomātiman bija vajadzīgs viņa padoms un ieteikums viena Rietumu un Krievijas kopējā sadarbības projekta īstenošanas ietvaros. Arī no citiem saviem bijušajiem kolēģiem, bijušajiem valsts un valdību vadītājiem zinu, ka viņš vienmēr ir bijis atsaucīgs Latvijas lūgumiem. Par filantropiju un mecenātismu es šeit pat nerunāšu.