Kad runājam par vides pieejamību, pirmais, kas nāk prātā, ir ratiņkrēslos braucošo vajadzības. Vai vājredzīgie un neredzīgie šajā kontekstā netiek aizmirsti?
Tieši tā – par mums aizmirst. Arī tad, ja iedomājas par neredzīgu vai vājredzīgu, ir priekšstats, ka tie ir cilvēki melnās brillēs ar baltu spieķi.
Uzreiz polarizējam – vai nu redz, vai pilnīgi neredz.
Jā. Bet jāņem vērā, ka ir liela daļa cilvēku ar dažādas pakāpes sliktu redzi (ja pieskaita arī gados vecākus cilvēkus, starp kuriem daudzi ir vai nu ar kataraktu, vai glaukomu).
Pirmā pazīme ir tā, ka nēsā brilles?
Ja uzliec brilles un redzi, tad tā nav problēma. Cita lieta, ja arī brilles nelīdz. Redzes problēmas var izpausties dažādi. Ir cilvēki, kuriem ir tuneļveida redze, – tas ir it kā visu laiku skatīties caur šauru caurulīti. Ir gadījumi, kad uz acs tīklenes ir dažāda veida plankumi, kā manā gadījumā. Lai saprastu, kā tas ir, pielieciet tādā kā restītē sakrustotus roku pirkstus acīm priekšā – redzēsiet atsevišķus fragmentus. Kopainu neredz, tā jāsaprot, apskatot atsevišķus attēla gabaliņus. Tāpēc arī ilgu laiku cīnījāmies, lai autobusiem būtu lielie numuri, – ja brauc autobuss ar mazu numuru, tu nepaspēj ieraudzīt, kur tas ir, un uztvert. Tagad laimīgā kārtā tie numuri ir lieli. Vēl ir tā saucamā perifērā redze – centrā plankums, redzi tikai apkārt. Tas ir kā dūres turot acīm priekšā. Ir arī citi daudzi un dažādi redzes traucējumu veidi.
Visu interviju lasiet laikraksta Diena trešdienas, 7. februāra, numurā! Ja turpmāk vēlaties Dienas publikācijas lasīt drukātā formātā, laikrakstu iespējams abonēt ŠEIT!