Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Uz paklāja © DIENA

Paklājs ir interesanta lieta. Ir paklāji-parastie, kurus ikviens no mums mīda kājām ikdienā. Ir paklāji, kas liecina par turību, – to košais raibums tad nosedz sienas un nelaiž cauri vējus. Nez kāpēc tieši paklājiem senās pasakās piedēvēta brīnumainā spēja lidot, bet ne tik senos izteicienos iegājies, ka "saukšana uz paklāja" neko labu nesola. Par to visu un tieši tik dažādi jādomā arī šajā SestDienā.

Paši-zināt-kas © DIENA(1)

Radošums, kas uzplaukst pirmsvēlēšanu laikā, vienmēr ir apstiprinājis tēzi par cilvēkiem kā maziem brīnumiem, kas katru reiz no jauna nebeidz izbrīnīt un pārsteigt. Kampaņas uzņem apgriezienus un sasniedz patiešām jaunus un tālus apvāršņus. Tie, kam padomā tikai skaļi saukļi vai savstarpēji apvainojumi, jau sen var iet mājās atpūsties – vēlēšanu cīņā tas vairs nav ne kas oriģināls, ne pietiekami košs. Bez kārtīgas filmas vai vismaz videorullīša ar izgājienu peldkostīmā, visā krāšņumā rādot, maigi sakot, īpatnēju izpratni par domes deputāta darbu un tam piemērotām personības iezīmēm un zināšanām, vairs laikam neiztikt. Arī savdabīgas programmas ar vienu teikumu vai būtībā neizpildāmiem solījumiem nav nekas jauns.

Komēdija visā © DIENA(2)

Joprojām līdz sīkumam atceros, kā mamma deviņdesmitajos no Dānijas pirmo reizi atveda Kellog’s brokastu pārslas. Toreiz gan to izskats, gan garša, gan iepakojums šķita kaut kas neiedomājami ģeniāls – ne no šīs pasaules nācis! Tāpat kā pirmais snikers, puszaļais banāns (kura garša gan toreiz likās varen gumijota, bet to nevienam neteicu, jo brīnums jau vienalga) un pirmās botas (ar uzrakstu angliski!!).

Nezaudēt ticību © DIENA(17)

Piesist krustā? Vai celt godā? Viena soļa robeža un gadsimtus sena dilemma, par ko pēdējās nedēļās nācies aizdomāties. Jā, baznīca Latvijā ir nodalīta no valsts, tomēr savulaik tas netraucēja veselai luterāņu mācītāju kustībai ne tikai iestāties par pašas baznīcas pārveidi un atdzimšanu, bet arī aktīvi iesaistīties atmodas procesos un nebaidīties nostāties pret padomju varu.

Iekšārpolitika © DIENA(7)

Nez vai tur vainīga globalizētā pasaule, kur viss šķiet rokas stiepiena attālumā un pat aizokeāna valstis dažu stundu laikā sasniedzamas, nerunājot nemaz par tām, kas kaimiņos un kur tikai līdz savas valsts malai jāaizbrauc, vai ziņu pieejamība, kas, nu jau vairs pat nepārspīlējot, lido ar gaismas vai, precīzāk, pikseļu ātrumu un gandrīz vienlaicīgi top un tiek jau tvertas un interpretētas tālāk, bet nošķirt kādas valsts "iekš" un "ār" politiku kļūst arvien grūtāk. Sevišķi mūžam aktuālajos un jūtīgajos jautājumos.

Asins staigā locekļos(10)

Kas ir jūsu reliģija? Un ko jūs svinat pavasarī? Augšāmcelšanos? Saules sveikšanu? To, ka galvā jau kaut kas no netveramā, bet gaisā jūtamā? Kas jums ir tie mirkļi, kad skudriņas skrien pa ķermeni, tirpas iet cauri kauliem un, šķiet, spēks fiziski ieplūdis katrā šūnā? Kad pēkšņi (varbūt pavisam uz mirkli, bet tomēr!) atkal šķiet iespējams pārvarēt, radīt, uzlidot, gluži vienkārši dzīvot?

Nespiest ne lūgt, ne dzert © DIENA

Runāt, sarunāt, aizrunāt, uzrunāt. Mani vienmēr iejūsminājuši priedēkļi. Tie vārdam ar dažu burtu palīdzību ļauj pārtapt par ko pilnīgi citu, mainīt ne tikai domu, bet arī noskaņu, paskatīties uz to pašu no jaunas pozīcijas, ievērot kādu niansi, varbūt pat pretēju leņķi. Un kas tad vispār ir vārdi un valodas? Savā ziņā tāda skaņu spēle jau vien ir, tikai plašākā mērogā. Pastāvot līdzās, tās aizgūst cita no citas, reizēm ļauj atrast kopīgo, reizēm tieši pretēji – šķeļ un neļauj saprasties.

Īpašais zaļajās vārnās(1)

Bērnības traumas no nebeidzami garām biešu vagām un nekad neizravējamiem kartupeļu laukiem noteikti ir ne viena vien manas paaudzes – un gan jau ne tikai manas – indivīda bērnības laika atmiņu sastāvdaļa. Nezinu, kādas pārdomas un atziņas tas radījis citos, bet manī, šķiet, taisni no tām vasarām radusies nebeidzama cieņa pret tiem, kas nodarbojas un ikdienā pelna iztiku ar lauksaimniecību.

Viegli smagā artilērija © DIENA(11)

Kā jūs uztvertu visu šobrīd apkārt notiekošo, ja tā būtu tikai filma? Vai teātra izrāde? Vai cēliena beigās aplaudētu, kājās stāvot, un sauktu bravo? Vai arī sastingtu krēslā, nespējot saprast, ka esat atgriezušies realitātē un var mierīgi uzelpot?

Pamatnots © DIENA(3)

Kā tad labāk – Gaismas pils vai Stikla kalns? Vai varbūt vēl trešais variants? Teju vai trejdeviņiem gadiem bija jāpaiet, lai arī mūsu galvenās bibliotēkas galvenais Vilks atzītu – jā, arī viņam bijušas šaubas, vai tik lielu, vai tik dārgu to pili vajag. Tagad gan vairs šaubu neesot, un droši vien tāpēc viņš SestDienai tās godīgi atzīst. Kaut tas varbūt asinīs, jo vienīgā sfēra, kurā vēl bez bibliotēkas tās direktors spēj sevi tagad iedomāties, ir diplomātija.

Liecības nozīme © DIENA(1)

"Šodien pa radio dzirdēju, ka kritis Vācijas vadonis Ādolfs Hitlers." Tik vienkārši savā dienasgrāmatā vienu no XX gadsimta vēstures lielajiem notikumiem fiksējis Dāvids Bušs. Viņš bija leģionārs. Vēlāk izcieta izsūtījumu, kājām atnāca uz Latviju, padomju laikā palīdzēja izplatīt aizliegtas grāmatas un pats kā autors cieta no cenzūras.

Citplanētieši un tukšas telpas © DIENA(4)

Ko jūs domājat par 8. martu? Un ko – par ārpuszemes civilizācijām? Man vienmēr šķitis, ka otrais no tiem ir ideāls objekts, kurā apvienot visas cilvēces bailes un cerības vienuviet. Bailes no svešā un nepazīstamā, bailes no lielākas gudrības un augstākas tehnoloģiskās attīstības. Vienlaikus – bezgalīga ziņkāre un interese par visu, kas ir "ārpus" pieņemamā un jau zināmā robežām.

Sekotāji © DIENA(4)

Mūsdienās sen nevienam vairs nav tikai viena seja. Bez tām, ko rāda un ko slēpj "parastajā" dzīvē, vēl ir arī virtuālā. Reizēm pat šķiet, ka tā "dzīvo" kaut kā nu jau gandrīz vairāk un aktīvāk (pat ja brīžiem gandrīz bez mūsu pašu ziņas) nekā tā miesiskā un īstā.

Dzimtas spēks pret robežsienām © DIENA(9)

Viņa ir gudra, pati ar savu tirgus ekonomiku, kas, ticiet man, strādā labāk nekā jebkura augstos amatos esošu kungu izdomāta sistēma. Viņa skaidri zina, ko grib, un savus mērķus prot īstenot. Nekad nepaliks atbildi parādā, un, ja gadīsies pie viņas ciemoties, brokastgaldu viegli sajauksiet ar lepnu kāzu cienastu. Vienvārdsakot – ja kādreiz jums būs tā laime iepazīties ar Mari Latgalē, nekad viņu neaizmirsīsiet. Un ko līdzīgu es varētu teikt vēl par vairākiem desmitiem, pat simtiem cilvēku – par saviem radiem, manai dzimtai piederošajiem, ar kuriem ļoti lepojos.

Mīla, mūri un Purvciems © DIENA

Mikrorajonu daudzdzīvokļu māju virtuvēs ir liels spēks – šķiet, tās spēj uzsūkt neaptveramu daudzumu emociju, kaislību, filozofisku domu un, jā, arī pavisam fiziski – cilvēku. Ne par velti savulaik tieši tur notika viskarstākās politiskās diskusijas. Jebkurā studentu ballītē agri vai vēlu viss kurss nemanāmi bija satilpis tajos pāris kvadrātmetros starp izlietni un ledusskapi, un no rīta – kāds no izturīgākajiem vēl ilgi sarunājās ar gāzes plīti Veru. Par smaržu karuseļiem, kurus var sajust arī tagad, vakariņu laikā kāpjot uz augšējiem stāviem, tiek stāstītas leģendas.

Labrīt! © DIENA(2)

Sadzīs viss, kam nevajag dzīt, – savā otrajā dzejoļu krājumā Bēdas uz nebēdu rakstīja Klāvs Elsbergs. 5. februārī paiet 30 gadu kopš baisās ziņas, ka Klāvs naktī miris, pulksten 1.40 Dubultu rakstnieku jaunrades namā nokritis no 9. stāva caur gaiteņa lielo logu. Liecinieki, kas pēdējie bija bijuši ar viņu kopā, trīs vīrieši un trīs sievietes no Maskavas literārajām aprindām, pēc neoficiālas informācijas, ar Kremlim tuvu stāvošiem radiem, sniedza pretrunīgas liecības, skaidrs bija tikai viens – ka viņi melo.

Māras zemes Sīzifa akmeņi © DIENA

Agrāk sapņos es mēdzu lidot. Ne gluži kā lidmašīna, augstu debesīs, bet dažas pēdas virs zemes. Tā bija laba sajūta. Kādu laiku vairs nesanāk, un man trūkst šī netveramā viegluma.

Janvāris. Ar īsto ņuhu(7)

Negulētas naktis. Laiks, kas pazudis pa vidu sīkām detaļām par bezmaksas tualetes neesamību un sajūtām, kad kaut kur pavisam blakus šauj. Vienam tās bija nedēļas, kas pavadītas Doma laukumā – punktā, kas tobrīd, šķiet, bija pārvērties visas Latvijas sirdī, kurā domāja un juta vienādi, kurā visa tauta burtiski pulsēja, arī tie, kas varēja pievienoties tikai domās. Citam – viss mēnesis, mēģinot sajust, noķert, saglabāt un nosargāt to dienu mirkļus maza fotoaparāta objektīvā, tik trauslā un viegli izgaismojamā filmiņā, apzinoties vēsturi, kas strauji pārveidojas un top tavā acu priekšā. 1991. gada janvāris.

Patriotiskie žesti © DIENA(1)

Teikt vai neteikt? Tāds, šķiet, krietni bieži izrādās tas mūžīgais jautājums. Par to, kā "pareizi" paust kritiku un runāt par problēmām, nevienu neaizskarot, tomēr vienlaikus panākot, ka teiktajam tiešām tiek pievērsta uzmanība, gan tūkstošiem grāmatu sarakstīts, gan īpaši treniņi tiek organizēti. Tomēr nez kāpēc konkrētajā situācijā tas vienalga vienmēr izrādās grūtāk, nekā šķitis. Kāds vienalga apvainosies. Kāds nevis atzīs kļūdas, bet saskatīs slēptas intereses un minēs "kam tas ir izdevīgi". Un vēl grūtāk, ja tas ir par lietām, kas pašam sāp, un rezultāts tiešām svarīgs.

Tiem, kas rāpo un kas lido © DIENA

Padziedāsim! – tā par Latvijas bardu ciltsmāti dēvētajai Austrai Pumpurei patika iesākt koncertus. Viņa vārda vistiešākajā nozīmē šķita nemirstīga, arī pati par saviem 88 gadiem esot teikusi – tāds labs cipars, kā divas bezgalības. Arī dziesmās viņa, šķiet, izdziedāja bezgalību – nenopucēti, vienkārši, bet tieši tāpēc tik trāpīgi un īsti. Viņa dziedāja un uz dziesmu aicināja visus. Nešķirojot.