Laika ziņas
Šodien
Apmācies

Bokseru miega zāles © DIENA(1)

Pasaki man, kas ir tavi draugi, un es pateikšu, kas esi tu. Kad tā padomā, šis vecais labais teiciens par to pašu kopbildes ieraudzīšanu vien runā.

Veidenbaums, Soross un mizgrauži © DIENA(8)

Viss ir joks, par visu smejies,/ Laid, lai citi raud un vaid, – tā savulaik rakstīja Eduards Veidenbaums, un, šķiet, šo viņa pantu tā nopietni ņēmis igaunis Marguss Konnula – viņš Veidenbauma 150. jubileju nosvinēja, skrienot no Tartu līdz Kalāčiem. Varētu teikt – tāds labs joks, ja vien 170 kilometru nebūtu distance, kurā gauži viegli var sagrīļoties. Bet Veidenbauma virziens, tā teikt, ieturēts.

Stiprums un tilpums © DIENA(2)

Ideālās pasaules mūsu prātā ir kaut kas ļoti skaists. Ne tāpēc, ka utopiski sapņi ļauj neredzēt vai aizmukt no skaudrās realitātes, bet gan tāpēc, ka tieši skaidra sapratne par to, ko uzskatām par nevainojamu, ļauj pa īstam apzināties, kas tad vainas tai mūsu ikdienai un objektīvajai apkārtnei. Turklāt – ja nav vīzijas vai sapņa (sauciet, kā gribat), ko un kā vēlamies un varam īstenot, tad kā lai zina, kuras zvaigznes vispār jāaizsniedz?

Starp tautas svārstībām un kafijas šļakatām © DIENA(3)

Šonedēļ, ceļojot drusku laikā un ciemojoties vietā, kurā atmiņu man krietni vairāk nekā tur esošo pastāvīgo iedzīvotāju, ļāvu atklātās jūras vējam izpūst galvu tukšu un domāju par to vietu, kur sākas krasts. Ziemā tās smilšu līnijas šeit vispār nav, vienmēr šķiet, ka ūdens jau tūlīt, tūlīt smelsies mājās un kāds lielāks vilnis taisni no gultas aizskalos jūrā. Nebūs pat sērfa dēlis jāmeklē. Un varbūt vēl pēc gadiem simts šajā vietā tiešām skalosies ūdens – nez vai tad būs vēl kāds, kas zinās stāstīt par to pasauli, ko būs apseguši viļņi un ūdens padarījis par zemūdens fantāziju.

Pegazs kā pildīta pīle © DIENA(1)

Ir tādi brīži, kad nekas nav ne slikti, ne labi, vienkārši ziņu apkārt par daudz un galva mūžīgi nogurusi no mēģinājumiem saprast un atlasīt svarīgo; notikumi rausta uz visām pusēm tā, ka nevar ne izsekot; interesantais jau ir nokavēts, bet priekšā esošais paredzami garlaicīgs un pārāk sauss, pat ja vajadzīgs. Vārdu sakot – īstā dzīve, šķiet, notiek citā dimensijā, iedvesmas nav un tās avoti pilnīgi izsīkuši. Ko darīt?

10 tūkstošu tukšā telpā © DIENA(1)

Ko var darīt ar tukšumu? Un ko tieši jūs iesāktu ar tukšu telpu, ja jums tādu iedotu? Uzreiz piepildītu vai atstātu, kā ir, – lai dzīvo savu dzīvi un pati sevī atrod pilnību?

Par jauniem un īpašiem sākumiem © DIENA

Savu pirmo 1. septembri atceros ļoti skaidri. Biju sarkastiski noskaņota pret visu apkārt notiekošo, bet īpaši pret skolotājas droši vien visnotaļ labi domāto dāvanu – papīra gaili zīmuļa galā; uzreiz ieņēmu vietu pēdējā solā, uz ilgiem gadiem noslēdzot ne tikai nesalaužamu mīlestības derību ar šo novietojumu gan mācību iestādēs, gan jebkurā citā auditorijā, bet arī blakussēdētājiem; un visbeidzot – tā arī paliku neizpratnē, kāpēc tieši 1. septembris ir tas sākuma datums.

Bēgot no plakanā © DIENA

Cik drošticamas zināšanas, jūsuprāt, ir par to, vai Zeme ir apaļa? Un ko īsti domājat par gravitācijas teoriju? Esat pārliecināti? Redz, ir cilvēki, kas mēģina pārliecināt vēl arī citus, ka Zemes apaļums ir sazvērestības teorija un plakanums ir īstais virziens. Ko jūs tādiem atbildētu, kā argumentētu savu nostāju (protams, ja tā ir citāda)?

Labrīt! © DIENA

Ir bijuši ļoti bagāti sēņu gadi, ir bijuši gadi, kad sēņu ir maz, bet tādus gadus, kad būtu jau augusta otrā puse un joprojām tikai gailenes un tās pašas ne katrā gaileņu vietā, es īsti neatceros. Ja es dzīvotu tālu no Latvijas, tad, šito dzirdot, droši vien domātu, ka nu jau visus sēņu mežus paguvuši izcirst, tāpēc sēņu nav. Tā kā es dzīvoju tepat, tad man ar šādu vienkāršu izskaidrojumu nepietiek, jo es zinu, ka manas sēņu vietas vēl stāv neaiztiktas, tikai pašu sēņu kā nav, tā nav – pat slepenākās baraviku vietas tukšas, tikai pa izkaltušai ērcei mētājas.

Visīstākie indiāņi un skaudība

Zāle ja ne zaļāka, tad noteikti bija mīkstāka, jūra daudz plašāka, saldējums vispār nu krietni garšīgāks, spēles interesantākas, par citām lietām nemaz nerunājot. Ir kaut kas ar tām atmiņām par bērnību – varbūt tāpēc, ka tad tik daudz kas bija pirmo reizi.

Pūtvējiņi politika © DIENA(3)

Gandrīz svēta, teju himnai blakus stāvoša un tikai īpašos mirkļos dziedama vai tomēr kroga dziesma par naudas nodzeršanu? Pūt, vējiņi!, šķiet, vienmēr kaut kādā ziņā iemiesojusi latviešu cilvēka dilemmu par to, ko gribētos un kas patīk, un to, ko vajadzētu un kas būtu piedienīgi.

Sēnes un vibrācijas © DIENA(3)

Pietika Latvijai ar dažām tiešām karstām dienām, lai būtu arī pārkarsušie. Tā jau laikam vienmēr – galu galā to, kas pa vidu, tak sen zināms, ka izspļaus. Tātad – vai nu karsts, vai auksts. Vidus nekam neder.

Mūsdienu kulti © DIENA(7)

Kurā brīdī jūs pazaudējāt jūsmu par puķītēm? Kad pieķērāt sevi, ka pēkšņi vairs neesat tas, kurš brīnās, bet gan tas, kurš ar šķībi viszinīgu smaidu klausās, kā to dara kāds cits? Un vai tas kaut kā saistīts ar to iekšējo bērnu (negantnieku, kāpēci, saulstariņu) sevī, ko tik bieži mūsdienās kādam prātniekam patīk atgādināt kā absolūti nepieciešamu vienību? Dzīvo viņš kaut kur vēl jūsos vai sen jau aizbēdzis zilajās tālēs (uz vulkāniskām salām, piemēram, lai interesantāk)?

Par korupciju, jēgu un piejūras klimatu(2)

Kāda ir dzīves jēga? 104 gadus vecā Marta Melgalve uz to atbild īsi un konkrēti: neesi blēdis, neesi skau-dīgs, tā arī būs tā jēga. Otrus simt gan viņa dzīvot negribētu. Grūti.

Uztaisīt konfekti

Ārstu streiki, sarunu skandāli, šķiet, nebeidzami garas diskusijas par nodokļiem, negaidīta Valsts prezidenta uzruna pēc diviem gadiem amatā utt., u. t. jpr. Ziņas virknējas garā lentē, neļaujot nesteidzīgi sajust zemeņu dzelzi asinīs, bezrūpīgi spļaut ķiršu kauliņus un klausīties putnu dziesmās, sēžot kaut kur prom no pasaules uz kādas zuduša laika stacijas mājas jumta, piemēram. Ir liels kārdinājums klusi nopūsties, paziņot, ka esmu vājais dzimums, un vienkārši tālāk vairs ne par ko neinteresēties. Bet nesanāk jau. Gribas, lai problēmām būtu gudri risinājumi, lai visas tās lielās lietas sakārtotos. Kā to varam ietekmēt mēs?

Par egoismu un laimi © DIENA(5)

Nesen aizsēdējos kādā stacijā. Biju vienā Latvijas galā (varētu teikt otrā, bet kas tad būtu pirmais?), biļetes uz tuvāko vilcienu, kam bija nolikts traukties uz galvaspilsētu pēc pāris stundām, jau bija izpirktas, nācās gaidīt vēl nākamo – pēc četrām. Jums šķiet, ka četras stundas ir daudz? Nebūt ne – brīvam cilvēkam brīvā valstī tā ir tikai iespēja vērot, prātot un beidzot aizmirst, ka kaut kas un kaut kur būtu jāpaspēj.

Ugunskuru skanējums © DIENA(10)

Nezinu, cik tajā no daudz piesauktās latvju dzīvesziņas, bet pirmsjāņu laiks ir kā visu Latvijas iedzīvotāju pozitīvās noskaņas esence – parasti tik nerunīgie skatieni vēršas draudzīgāki, un, šķiet, visos jau dzirkstī kaut kas no tām ugunskura oglēm, kas vienmēr ļaus sagaidīt rītu. Laimas slotiņas aizslaucījušas visu slikto, Saule nešķiro, spīd visiem vienādi (pat ja aiz mākoņiem), un pavisam parastos jumtos pēkšņi var saskatīt sargājošo Dieva zīmi.

Ja neesi vista, olu neizdēsi © DIENA(8)

Ko nozīmē būt Latvijas patriotam? Šodien, gandrīz 30 gadu pēc neatkarības atgūšanas. Un vai paaudze, kas uzaugusi šajā laikā, ar kaut ko atšķiras? Domāšanā, darbībā, dzīves un pasaules uztverē. Vai tā ir spērusi soli tālāk, sapratusi dziļāk, domā plašāk, spēj vairāk?

Ideālists un iekšējā ģorga © DIENA(16)

Vienreiz sēdējām redakcijā un skatījāmies laukā pa logu. "Nāk virsū ģorga," teica Viens. "Tad jāpanāk, lai iekšējā ģorga ir stiprāka par ārējo," gudri pamācīja Otrs. "Nez ko par to teiktu Gūtenmorgens?" pie sevis nodomāju, uzreiz arī apzvērot pie izdevības paprasīt. Jo Gūtenmorgens, ja tā padomā, patiešām zina visu. Vai gandrīz visu, jo lasa žurnālu Ko Politiķi Tev Nestāsta, apceļo laukus un ir strādājis Valsts ilgās un spējīgās attīstības birojā.

Rainītis, fasādes un plusi © DIENA(1)

Man ir sapnis – ar ikoniskajiem vārdiem, runājot par arhitektūras un tik bieži pelto skrituļotāju (ko viņi te nobružā malas! rada troksni! gāž cilvēkus no kājām!) sadzīvošanu, iesāk Madars Apse. Tas sapnis pavisam vienkāršs – lai katrā Latvijas pilsētā būtu vieta skeitošanai. Un mazliet plašāk – lai vietas dzīvotu pašas savu, rāmjos neieliktu dzīvi. Lai dārgas celtnes netiktu būvētas vien izskatam, lai cilvēkiem pašiem ļautu tās apdzīvot un tajās ieraudzīt kaut ko, kas varbūt sākumā nemaz nebija domāts. Kaut ko plašāku.