Ja nebūtu pandēmijas, Zaļajā sinagogā tagad drūzmētos tūristu grupas, kuras Voldemārs allaž prot apburt ar atraktīviem stāstiem par ebreju tautas vēsturi un tradīcijām. Viņa zināšanas par Latgales vēsturi tik tiešām ir apbrīnojamas. Pats Voldemārs kautrīgi atzīst, ka nekad jau visu nevar zināt, bet interese par vēsturi un tēlainā dzīves uztvere radusies agrā bērnībā.
Greivuļu paradīze
"Augu tādā arhaiskā vidē, tas bija Rēzeknes upes krastos, starp Greivuļu un Taurinku dzirnavām. Mājā dzīvoja vairākas paaudzes – arī baba, dzeds, mēs tā viņus saucām. Tā bija īstā latgaliešu māja, uz diviem galiem, ar iekšējo pagalmu, vārtiem abās pusēs, mazo cūku kūtiņu, lielo kūti, pūni, klēti." Voldemārs mācījies mazā skoliņā Greivuļos, kur bija četras klases. "Tās bija apvienotās klases, kuras visas mācīja viena skolotāja, mana krusttēva sieva Mara. Man tā kā mazajam Boņukam toreiz bija – tā Mara skaitījās mana brūte, jo man viņa ļoti patika, es ar viņu kopā gāju uz kino, filmas rādīja kolhoza šķūnī uz lielā ekrāna. Mājās bija radio reproduktors. Man ir laba muzikālā dzirde, es atdarināju diktorus, klausījos radio raidlugas, tāpēc labi intonatīvi apguvu literāro valodu, man gribējās runāt tā kā aktieri, kā Anta Klints, Vera Singajevska. Dzedam bija arī radio ar baterijām, pa to viņš klausījās Amerikas balsi. Greivuļos to tik stipri neslāpēja. Bet tad, kad pārraides beigās dziedāja Dievs, svētī Latviju, es nesapratu, kāpēc baba un babas māsa raud..."
Voldemārs atzīstas – toreiz esot stipri gribējies no latgaliskās vides izrauties. Tikai tad, kad Rīgā Kultūras darbinieku tehnikumā mācījies teātra režiju, pedagogs Kārlis Pamše mudinājis reģionu jauniešus neaizmirst savas izrunas īpatnības. "Tajā laikā man likās, ka viss, kas nāk no Čiulejas, ir labāks, ka noteikti vajag no šejienes izrauties. Es visu latgalisko toreiz stipri noliedzu. Kolhozā jau dzīve nebija viegla, paps bija brigadieris, mamma skolā apkopēja, izstrādes dienu vienalga sanāca maz, vecākiem nereti nebija naudas, ko iedot man līdzi, lai bulciņu nopirktu."
Režisors no bērnības
"Tā svētku režija, ko vēlāk mācījos, man laikam no bērnības iegājusi. Laukos bērnu bija liels bars, un es vienmēr biju režisors. Mēs spēlējām teātri. Man dikti patika svētku procesijas ap baznīcu, kur nesa baznīcas karogus, kaisīja ziedus, es, muti atpletis, gāju līdzi. Tad es mājās arī kaut ko tādu veidoju, visiem liku kaisīt ziedlapiņas. Tas bija tāds emocionāli spilgts pārdzīvojums." Arī tagad, piedaloties vai vērojot kādu svētku gājienu, Voldemārs nevar mierīgi noskatīties bez kritiskas acs. Viņaprāt, nedrīkst būt gājiens tikai no viena punkta līdz otram, bez kāda notikuma, bez kulminācijas, bez konflikta!
Visu rakstu lasiet avīzes Diena piektdienas, 8. maija, numurā! Ja vēlaties laikraksta saturu turpmāk lasīt drukātā formātā, to iespējams abonēt ŠEIT!